Lugas centrā ir divi skolasbiedri, kuru satikšanās pēc daudziem gadiem izkustina ilgi un rāmi glabātus melus. Līdzīgi kā bēniņu tumsā mītošajai ievainotajai mežapīlei, Jalmaram šie meli ļāvuši dzīvot puslīdz laimīgā neziņā, bet ideālists Grēgerss par savu misiju uzņemas tos atmaskot.
Psiholoģiski sarežģītie tēli un izšķiršanās starp it kā labi domātiem meliem un patiesību patiesības pēc uzrunājusi režisoru Elmāru Seņkovu, kurš „Mežapīli” uzskata par Ibsena visciniskāko lugu.
„Cilvēks, kurš uzrakstījis „Pēru Gintu”, „Brandu”, šeit patiesībā pats piedzīvo sakāvi, ka tam ideālismam nav nekādas cenas, jo tas nes visādus upurus. Patiesībā Ibsens ir padevies, rakstot šo darbu. Viņa mūžīgā tēma vienmēr ir bijusi starp ideāliem un kompromisiem,” saka Seņkovs.
Ideālu un kompromisu sadursme, kas savā ziņā turpina Seņkova nesen iestudētās „Antigones” tēmu, sakritības pēc mainītās lomās nostādījusi aktierus Maiju Doveiku un Gundaru Grasbergu, kurš no kompromisu mākslinieka Kreona pārtapis bezkompromisu ideālistā Grēgersā.
„Ideālisms savā būtībā ir ļoti šaura, sektantiski šaura domāšana. Un pieņemt, ka tā var pieķerties kādai vienai lietai un ar to dzīvot – tas ir diezgan sarežģīts uzdevums," uzskata Grasbergs. "Nesaku, ka nebūtu jābūt ideāliem kā tādiem. Katram tādi ir, un tas ir labi. Bet šeit ir runa par ko citu – vai ar savām prasībām kāds nāk pie jums un māca dzīvot.”
Grēgersa jaunības drauga Jalmara konstruēto pasauli šī „dzīvot mācīšana” iznīcina, liekot aizdomāties, vai ir reizes, kad patiesību tomēr labāk noklusēt, atzīst Jalmara lomas tēlotājs Ivars Kļavinskis.
„Runājot līdzībās – ja es zinu, ka kāds bērns ir adoptēts un dzīvo laimīgā ģimenē, vai man ir tiesības pateikt viņam, ka tā nav viņa īstā māte un tēvs? Jo tā būtu patiesība, un it kā viņam būtu tiesības to zināt. Bet varbūt nevajag…? Tas ir šīs lugas galvenais jautājums,” skaidro Kļavinskis.
Patiesības cīnītāja Grēgersa pretpols izrādē ir pragmatiskais doktors Rellings, kura vārdi „dzīve varētu būt laba diezgan, ja jūs liktu mūs mierā ar savām prasībām pēc ideāla” ir viens no lugas smaguma punktiem.
„Man patīk, kā Uldis Anže to noformulēja – abos cilvēkos ir šie divi poli. Un ir labi, ja kādu laiku dominē viens, kādu laiku – otrs. Bet ja visu laiku dominē tikai viens no tiem, mēs tāpat degradējamies,” turpina režisors Elmārs Seņkovs.
19.gadsimta beigās sarakstītās Ibsena lugas darbība Nacionālā teātra versijā pārcelta uz mūsdienām, bet klasiķa tekstu un darbības vidi daudz nav nācies mainīt. Askētiskā un nospiedoši melnā skatuves telpa risināta pieredzējušā scenogrāfa Andra Freiberga vadībā. Savu pirmizrādi uz Nacionālā teātra Lielās skatuves Ibsena „Mežapīle” piedzīvos ceturtdien, 21.aprīlī.
