Sadaļas Sadaļas

Diena sākusies

Režisors Reinis Suhanovs: Darba tikums tomēr ir ārkārtīgi laba lieta – un Valmierā to jūt

Diena sākusies

Komponista Paula Dambja jubileju gaidot...

Režisors Mārtiņš Eihe: Kultūra šobrīd ir viens no retajiem ētikas kompasiem

Režisors Mārtiņš Eihe: Kultūra šobrīd ir viens no retajiem ētikas kompasiem

"Man liekas, ka nav nepieciešama totāla krievu integrācija latviskā kultūrvidē, mums ir nepieciešama savstarpējā lojalitāte. Un spēja saprast un izprast otra vērtības," teic režisors un Rēzeknes teātra "Joriks" mākslinieciskais vadītājs Mārtiņš Eihe, aicinot atcerēties, ka valsts nav nekas mistisks, bet tie ir cilvēki.

Latvijas Radio 3 "Klasika" apciemo režisoru un Rēzeknes teātra "Joriks" māksliniecisko vadītāju Mārtiņu Eihi, lai aprunātos par:

Orests Silabriedis: Man bija diezgan liels pārsteigums, uzzinot, ka daļēji esi kļuvis ja ne par par latgalieti, tad par rēzeknieti gan. Kā tas vispār notika?

Mārtiņš Eihe: Kā jau katram latvietim, arī man var atrast saknes Latgalē. No mammas puses visi radi ir latgalieši, kas Otrā pasaules kara laikā bēguši no dzimtajām mājām un izkaisījušies pa visu Latviju. Esam otrā lielākā dzimtas daļa, kas tuvāk Latgalei. Tepat Rudzātos vēl joprojām ir neliels dzimtas īpašums, gandrīz visa Rudzātu kapsēta – tie visi ir mūsu radi. Puse bērnības, līdz kādiem sešpadsmit gadiem, kamēr dzīvojām kopā ar vecvecmammu, viņa runāja tikai latgaliski. Es vairs ne.

Ik pa laikam kaut ko vēl "izsperu", bet kā jau kārtīgs latvietis, kautrējos par savu vietu – vieglāk runāt krieviski vai angliski, nekā latgaliski.

Vecvecmamma ar abām savām meitām, kas dzīvoja kaimiņos, sarunājās tikai latgaliski, lai gan abas viņas meitas runāja arī tīrā literārajā latviešu valodā, visas bija labi izglītotas, bijušās kaucmindietes. Dzimta bija salīdzinoši bagāta – no represijām izglāba kalpi, kas pateica, ka esam sarakstos, un tad viņi arī devās projām. Mikslis bija fantastisks – vecvecmamma bija totāla katoliete, un es biju vienīgais, kuru nedzina uz baznīcu. Pat nezinu, kāpēc.

Tāpēc, ka biji luteklītis?

Domāju, ka tur īsti nedalījās luteklīšos, nē. Vecāsmammas vīrs bija luterānis, tāpēc viņa attiecības ar vecvecmammu bija ļoti dramatiskas – viņš bija persona non grata... Jo viņš bija luterānis.

Tā taču mūža izolācija!

Jā, bet es ļoti daudz laika ar viņu pavadīju. Man bija septiņi gadi, bet atmiņā viņš palicis spilgti.

Mana izrāde "Ziemas māja" ir par vecotēvu. Es diezgan ilgi dzīvoju ar kompleksu, ka esmu viņu nogalinājis, jo mums bija tāda situācija...

Vecaistēvs [Antons Āboliņš] ir pats pirmais Latvijas PSRS čempions [grieķu-romiešu cīņās] – 1945. gadā dabūja medaļu, bija spēcīgs, liels. Vēlāk viņam ļoti sāpēja kājas, un reiz biju atstāts viens pats ar viņu mājās. Nezinu, ko mēs tur nesadalījām, bet atceros situāciju, ka viņš man dzinās pakaļ ar saviem diviem spieķiem... Aizlaidos caur žoga caurumu. Nākošā mana atmiņa ir, ka viņš guļ gultā, skan morāle no vecākiem un vecvecākiem... Un nākamais, ko atceros, ir tas, ka viņš nomirst. Pa vidu bija gads, un viņš aizgāja ar vēzi, bet līdz padsmitnieka vecumam biju pilnīgi pārliecināts, ka es esmu tas, kurš ielika viņu gultā, tad viņš saslima, un tad nomira. Laiks ir sakompresējies.

Domāju, ka mana draudzība ar vecotēvu mani arī izglāba no katoļu baznīcas ietekmes... Esmu kristīts, bet – atkal varu palielīties ar brālēnu. Viņš uz baznīcu gāja katru svētdienu.

Bijām lasījuši par lībiešiem, kuri, kad viņus kristīja, apšļakstot ar ūdeni, pēc tam iegāja turpat Daugavā nomazgāties. Mēs tad arī gājām mazgāt nost kristietību... (smejas)

Tas veidoja distanci ticības jautājumā. Otra traki krutā lieta, kas bija vienlaicīgi – vecvecmamma zināja un praktizēja visas pagāniskās tradīcijas: visos Līgosvētkos – kā viņas no rīta sāka dziedāt dziesmas, cepot pīrāgus, taisot sieru, pinot vainagus... Tas kultūras slānis kopumā bija diezgan ietekmīgs.

Kaut kādas zīmes tevī noteikti ir palikušas, bet vai reālas dziesmu zināšanas vai tradīciju zināšanas ir aizķērušās?

Nē, es pats nedziedāju un vēl joprojām nedziedu, pateicoties padomju laika izglītības sistēmai, kur aizgāju uz skolas kori un man ieteica vairāk nenākt,

un arī akadēmijai, pēc saskarsmes ar [Anitu] Garanču, kura pateica, ka man nevajag dziedāt...

Bet pieredze ar Zani Šmiti ir pilnīgi cita – viņa pat piedāvāja iemācīt, bet es, protams, noslinkoju. Viņa varēja man iemācīt dziedāt tā, ka nebūtu kauns ne man, ne citiem. Tā nu es nedziedu. Kad braucam uz Līgo svētkiem jeb Jāņiem, kā pareizi jāsaka, jo Līgo svētki ir padomju laika pasākums, uz Drustiem, man nav nekādu problēmu iet dančus, rotaļas un dziedāt visiem līdzi, jo tā ir viena no dīvainākajām folkloristu lietām – tur tev neviens nepārmet, ka tu kaut ko dari nepareizi. Drustos nekad nav bijis sajūtas, ka esi lieks, nepareizs.

Kā sākās tavs ceļš uz Rēzekni?

Viss sākās pirms vairākiem gadiem. Iļja Bočarņikovs bija pārņēmis teātra vadību no teātra dibinātāja un ilggadējā vadītāja, kurš strādā un dzīvo Maskavā, pirms gadiem pieciem uzaicināja mani taisīt vienu izrādi, kas man bija laba pieredze, – viss bija riktīgi forši. Jau tad Iļja mēģināja iesākt sarunas, vai mani tas neinteresētu un vai es negribētu to darīt.

Bet ar mani ir tā – ļoti bieži cilvēkiem liekas, ka pieņemu spontānus lēmumus, bet patiesībā es vienkārši nerunāju, kas arī ir mazliet problēma. Es ļoti ilgi domāju par lietām.

Un tad, kad esmu izdomājis, varu atnākt un pateikt – jā, darām, vai arī – nē, uz redzēšanos. (..) Iļja teica – nāc, paskaties, pastrādā. Saproti, kā tas būs, un pieņem lēmumu, tad runāsim ar domi. Ir vairākas lietas, kas mani piesaistīja šai lietai – viena ir neizsakāmi interesantā trupa, kas veidojusies astoņdesmito gadu beigās. Deviņdesmitajos gados viņi pieņēma lēmumu būt profesionāļi. Daļa ir beiguši režisorus Pēterburgā – kādi trīs vai četri no aktieriem. Vēl viena aktrise beigusi režisorus Minskā. Viens aktieris studējis sporta akadēmijā, bet ar horeogrāfijas novirzienu, un mums ir arī viens mākslas zinātnieks. Tas, kā viņi apguvuši teātra mākslu, ir ļoti raksturīgi – tā droši vien daļēji ir padomju vai krievu izglītības sistēma, kur ir meistars, viņš uztaisa studiju, un viņš viņus trenē. Viņi ir diezgan vienoti izpratnē par teātri, kas ir gan labi, gan slikti, bet ļoti interesanti. Kaut kādā ziņā viņi ir arī pazaudētā paaudze.

Tādā ziņā, ka neīstenojusies?

Jā, daļa no viņiem varēja sasniegt daudz augstākus griestus. Tas, ko viņi var izdarīt, rāda, ka tur ir bijis ļoti interesants potenciāls. Šobrīd viņiem visiem ir piecdesmit plus.

Bet tie ir Rēzeknes cilvēki?

Jā! Šobrīd ar vienu no viņiem taisām monoizrādi – Čehova "Gulbja dziesmu", ko lēnām pārveidojam par viņa stāstu. Esam pieņēmuši lēmumu – ja pilsēta mūs atbalsta, būsim pilsētas teātris. Īstenībā mēs jau tāds esam, nelietosim arī vairs vārdu "Joriks", tas paliks jauniešu studijai. Šobrīd runājam par grāmatas uztaisīšanu, jo tie visi ir ļoti interesanti lēmumi, ko viņi pieņēma, – kā līdz tam strādāja, tirgū tirgojot miltus vai saldējumu...

Tas joprojām ir tajos pašos deviņdesmitajos?

Jā.

Pirms viņi pieņēma lēmumu kļūt par profesionāliem aktieriem, visi strādāja apkārtējās rūpnīcās.

Viens strādāja slaukšanas iekārtu ražošanā, cits vēl kaut kur, bet visus vienoja vēlēšanās spēlēt teātri.

Teātra dibinātājs Mihailovs sākotnēji bija kopā ar Māru Zaļaiskalns, viņi bija dzīvesbiedri, bija Rēzeknes Tautas teātris, un tad vienā brīdī deviņdesmitajos viņi atdalījās un kļuva par teātra studiju "Joriks". Aizvien vairāk gāja profesionālisma virzienā un vienā brīdī nolēma – viss, strādājam tikai par naudu, kas bija nenormāli maziņa... Vēl joprojām tā šeit ir salīdzinoši zema. Arī iespējas piepelnīties profesijā ir stipri sliktākas. Protams, aktieri ir orientēti krieviski runājošajā vidē, bet viņi zina visu, kas notiek Maskavas teātra vidē, viņi skatās izrādes, ir gatavi par to runāt.

Otra lieta, kas man likās ļoti interesanta – kopējā sabiedrība. Ja esam Daugavpilī, daudz izteiktāk varam redzēt nodalījumu "latvietis – krievs". Latviešu cilvēks var neatbildēt, ja tu runā krieviski, un krievu cilvēks var ar tevi nesarunāties, ja runā latviski. Man ir bijusi tāda situācija Daugavpilī. Rēzeknē ir kā visur – ir cilvēki, kas nerunā latviski, un ir tādi, kas nerunā krieviski, bet nevienu brīdi nerodas sajūta, ka tas radītu spriedzi! Plus vēl diezgan lielais latgaliešu valodas pielietojums ikdienā visu vēl vairāk samaisa.

Protams, ja runājam par politiku, ir pilnīgi nodalīts etniskais jautājums – tur es liktu ļoti lielu vainu uz tiem, kas pēdējos gadus pārvalda Kultūras ministriju tieši politiskajā līmenī, ka viņi nekādā veidā neveicina integrāciju, kaut negribu lietot šo vārdu, kas man liekas ļoti jocīgs, – mēs taču atceramies, ka negribējām integrēties krievu kultūrā vai padomju kultūrā...

Man liekas, ka nav nepieciešama totāla krievu integrācija latviskā kultūrvidē, mums ir nepieciešama savstarpējā lojalitāte. Un spēja saprast un izprast otra vērtības.

Mēs atceramies, kā mēs baidījāmies par latviešu valodu, un tieši tāpat baidās par krievu valodu, un tas ir saprotams. Tas skaistais teiciens vienā no Vlada [Nastavševa] izrādēm – olatišel (pārlatviskojies). Viņiem ir diezgan lielas bailes no tā. Plus aizvainojums.

Tas, manuprāt, viennozīmīgi no 90. gadu sākuma ir neizdzēšams un neuzlabojams.

Domāju, ka, ļoti precīzi strādājot, ir panākama izpratne. Viens no aktieriem mums teica – nu, šodien atkal būs politinformācija? Jo mēs diezgan daudz viskautko runājam, pozitīvā nozīmē strīdamies, apspriežam un nonācām pie kopīga secinājuma, ka

lielākā problēma ir tā, ka gan krievi, gan latvieši savu aizvainojumu fokusē uz mistisko nosaukumu "valsts". Bet valsts taču ir cilvēki!

Līdz ar to – kad nonāc pie konkrētām lietām un saproti, kuri konkrētie cilvēki darījuši kaut kādas lietas, kur viņi atrodas šobrīd Latvijas politikā, kādas ir viņu ietekmes, vari daudz skaidrāk izprast sava aizvainojuma pamatu. Tev tas var palikt uz konkrētajiem cilvēkiem, tās ir tavas tiesības, bet tu to vairs nevari nefokusēt uz visu kopējo valsti, jo valsts esi tu.

Man liekas, tas ir pats svarīgākais – saprast, ka valsts nav nekas mistisks: tas esmu es, tas esi tu, tie ir konkrēti cilvēki, kas veido valsti.

Tu domā, ka Kultūras ministrija, gudri strādājot, tādu analīzi varētu piedāvāt visas Latvijas mērogā?

Domāju, ka jā. Man ir ļoti svarīgi, lai māksla paliek arī māksla, ka mēs taisām mākslu mākslas pēc, jo tas ir gan ļoti briesmīgs, gan brīnišķīgs process un dod ļoti lielu ieguldījumu arī dažādās citādās specifiskās nozarēs. Otra lieta – kultūra šobrīd ir viens no retajiem ētikas kompasiem.

Mēs visi, Latvijas teātru aktieri un režisori, esam mīcījušies vienā vietā – "Zirgu pastā", mēs esam vai nu Ķimeles, vai nu Gruzdova, vai arī Krilova vai Eižvertiņas studenti. Mums ir kopīgi joki par mūsu pasniedzējiem. Mīti, kurus nodod par veco "Zirgu pastu", kāds īstenībā tas bijis "kruts", un kāds tagad ir rīģipsis. Aizejot uz to pašu "Spēlmaņu nakti", to cilvēku varu pat nepazīt, bet ir četri teikumi, ar kuriem mēs nonākam pie kaut kā pazīstama.

Bet ar tiem jauniešiem, kuri beiguši skolas Krievijā vai tajā pašā Kultūras akadēmijā, bet nekad nav saskārušies ar latvisko teātra vidi, man nav par ko runāt. Jā, forši, es redzēju tevi tajā izrādē, bija superīgi?

Maniem vecākiem būtu, par ko runāt ar krieviski runājošajiem, jo viņi skatās Krievijas seriālus, kas viņiem ir saprotamā valodā, par saprotamām problēmām, vēsturiskiem kontekstiem. Viņi var sarunāties. Bet nākošās paaudzes? Piemēram, mana māsa krieviski nerunā, kaut arī saprot. Viņa arī nepatērē slāvisko kultūru. Un man liekas, ka tas ir viens no kultūras uzdevumiem – iekļaušana. Arī man ir divējādas sajūtas. (..) Kaut vai tīri tehniski – tikko ar sievu sākām skatīties "Netflix" seriālu – pateicoties tam, ka Maikls Duglass bijis stārs tad, kad vēl patiešām bija zvaigznes, nevis tas, kas ir tagad, mums ekrānos atgriežas veci cilvēki ar vecu cilvēku problēmām.

Mēs beidzot ejam ārā no totālā jaunības kulta, jo veselai paaudzei viņu zvaigznes ir kļuvuši veci, un viņi ir tajās filmās.

Vai arī korpulenti cilvēki, kas beidzot parādās... Man liekas, ir svarīgi to likt teātrī un kino, jo tas parāda, cik mēs esam dažādi un ka neatkarīgi no tā, ka neesam superizskatīgi, mums ir tieši tāds pats talants! Otra lieta – tāpēc teātris ir izlikšanās vai melu māksla – mēs nedrīkstam izslēgt arī to, ka aktieris to drīkst spēlēt, jo tas ir viņa amats – nospēlēt garīgi atpalikušu cilvēku vai cilvēku ar fiziskiem defektiem. Vienmēr atrast vidusceļu tam, lai varētu paskatīties uz ļoti interesantu pārtapšanas procesu.

Mārtiņš Eihe

Atgriežoties pie teātra lietām. Kāds statuss ir šobrīd, un kā tas mainīsies? Par nosaukumu mēs jau noskaidrojām – tas būs Rēzeknes pilsētas teātris. Tagad par statusu.

Šobrīd teātra statuss ir divējāds – esam daļa no Kultūras pārvaldes vienības, Nacionālo biedrību Kultūras centra. Tur aktieri saņem algas. Tur veidojas teātra budžets, kas Latgalei un Rēzeknei nav mazs. Tā ir telpa, ko apdzīvojam kopā ar dažādu nacionalitāšu ansambļiem un koriem.

Tad jums ir diezgan jautra sabiedrība.

(..) Man patīk. Nav tā, ka tas traucētu. Tas traucē loģistikai, bet ir iespējams pielāgoties. Nākotnes mērķis, kuru īstenot jau esam uzsākuši, – ejam uz to, lai mēs būtu pilsētas SIA (sabiedrība ar ierobežotu atbildību), tāpat kā Liepājas teātris un daļēji arī Daugavpils. SIA radītu daudz lielāku radošo brīvību, jo, esot Kultūras pārvaldes paspārnē, no vienas puses, ir ļoti silti, bet iestājas vesela virkne ierobežojumu. (..) Ceru, ka agri vai vēlu valsts mainīs sistēmu un teātris nebūs SIA. Es saprotu, ka teātrim jānopelna daļa sava budžeta, mēs pat esam gatavi normālos apstākļos nopelnīt visu saviem jauniestudējumiem. Pašvaldība spēj nodrošināt to, ka mums nav jādomā par algām. Nemēģināsim salīdzināt ar citām vietām, bet mums ir iespēja šeit strādāt. Tādos lielos vilcienos kultūra ir pārtikušas sabiedrības privilēģija. Redzējām, kas notika deviņdesmitajos gados – kultūra nevienam nebija vajadzīga, jo nebija, ko ēst.

Ja aizbrauksiet uz Nepālu, redzēsiet, ka tur nav kultūras tādā izpratnē, kā to saprotam mēs. Tur ir tradicionālā kultūra, kas iekļauta ikdienas dzīvē. Tas, ka viņi spēj uzaust unikālus svārkus vai dejot, dziedāt – tā ir pilnīgi cita veida kultūra.

Vienlaicīgi kultūra ir neizsakāmi svarīga sabiedrībai, it sevišķi tādā attīstības stadijā, kādā esam mēs, jo tas ir sava veida balanss vai ķīlis, kas notur kuģi, neļaujot apgāzties. Bet vienlaicīgi tā ir absolūta privilēģija – to darīt.

Kādās valodās notiek izrādes tavā teātrī?

Visās. Pirmais, ko izdarīju, – trupai skaļi paziņoju, ka nedalīsim to kaut kādās valodās. Jā, mums ir latviešu puisis, kurš vispār nerunā krieviski, un mums ir cilvēki, kuri nerunā latviski. Daži no viņiem arī nesaprot pretējo valodu.

Mums bijuši ļoti lieli kuriozi mēģinājumu laikā, kad etīde apstājas un džeks sāk darīt pilnīgi kaut ko citu. It kā viņi pirms tam ir savstarpēji vienojušies par to, ko darīs, bet, kad nonāk tur, viņi saprot, ka viņi nav sapratuši viens otru.

Es būtu gribējis to iekļaut izrādē, bet ir grūti netīši notikušās etīdes atjaunot. Bet domājam par šāda tipa izrādi...

Par valodām tiešām varētu uztaisīt ļoti labu izrādi!

Jā, izrādes mums ir gan latviski, gan krieviski, viena tūlīt būs latgaliešu valodā. Mums ir arī "Kaija", ko neviens vēl nav redzējis, bet kura, manuprāt, ir viena no manām interesantākajām izrādēm. Tā ir abās valodās, izejot no šejienes situācijas un izejot no cilvēkiem.

Kaut kad taču mēs redzēsim?

Ļoti ceru. Lielākais jautājums šobrīd ir par to, ka mums ir ļoti daudz vakcīnas skeptiķu.

Esmu tiešām pret to teroru – vakcinēties. Tā ir paša cilvēka izvēle. Pats esmu vakcinējies, kaut kādreiz biju ļoti liels vakcīnu skeptiķis.

Bet ļoti ceru, ka "Kaiju" varēsim nospēlēt Lūznavas muižā.

Šobrīd domājam par to, kā iziet ārpus telpām. Mums ir vienošanās ar Kultūras pārvaldi, ka varēsim "okupēt" vietējo estrādi. Arī "kultūrkapitāls" atbalstījis mūsu izrāžu pārveidošanu āra apstākļiem. Protams, ar to kaut kas tiks pazaudēts, bet tiks arī iegūts.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Skatuve
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt