Maša Nasardinova: Mēs nesen runājām ar jūsu kolēģi Viesturu Kairišu – viņš, pirms kļuva par Dailes teātra māksliniecisko direktoru, noskatījās visu tā repertuāru un savas izjūtas aprakstīja šādi: labs teātris, lieliski aktieri, bet šīs izrādes – tās var būt Dailes teātrī, bet var arī būt Maskavā, Ņujorkā, uz Mēness, uz Marsa. Bet Rīgas Krievu teātris? Vai tas ar kaut ko atšķiras, teiksim, no Maskavas teātriem?
Sergejs Golomazovs: To, vai ir atšķirība vai arī tās nav, man šķiet, pirmām kārtām noteic teātra mākslinieciskā stratēģija. Kad tādas nav, runa būs vienkārši par kaut kādu vairāk vai mazāk veiksmīgu izrāžu komplektu. Ja runā par organizācijas paralēlēm, Rīgas Krievu teātris neatšķiras no Maskavas repertuāru teātriem ne ar savu konstrukciju, ne konstitūciju – pastāvīga trupa, dibinātāja ir valsts Kultūras ministrijas personā. No otras puses – ar visu atšķiras, ar skatītāju skaitu, ar to īpašībām (ne tādā nozīmē, ka labi vai slikti, bet nacionālā sastāva ziņā), ar dzīves apstākļiem – Rīgā tie ir absolūti citādi.
Par māksliniecisko stratēģiju… Kad kļuvāt par “valdnieku”, teicāt, ka virzīsieties uz laikmetīgā Eiropas teātra pusi. Virzāties?
Kļuvu par valdnieku… (smejas) Es “kļuvu par valdnieku” aizpagājušajā sezonā, tās otrajā pusē. Paspēju uztaisīt muzikālo izrādi (“Grāfs Monte-Kristo. Esmu Edmons Dantess” – red.), jo tā bija plānos, tomēr dažādu iemeslu dēļ bija jānomaina režisors inscenētājs. Pēc tam bija “Kankuna” – faktiski manas Maskavas izrādes pārcēlums. Bet tad sākās pandēmija. Ja neskaita melodiju virteni ar nosaukumu “Reiss 2019–2020”. Pēc tam mēs pusgadu sēdējām karantīnā, pilnīgi nesaprotot, kas notiek, kā dzīvot un tā tālāk. Kas attiecas uz laikmetīgo Eiropas teātri… Es par atbildi varu uzdot pretjautājumu – bet ko jūs saprotat ar Eiropas teātri?
Tas bija mans nākamais jautājums jums.
Tas ir milzīgs! Un, lai iegūtu izpratni par to, kas ir Eiropas teātris, jāiet uz teātri katru dienu, bet labāk divreiz dienā.
Tad, kad ir iegūta zināma teātra kultūra un zināšanas par teātri, var runāt par to, kas ir Eiropas teātris. Es paspēju saķert tikai atsevišķas tā paliekas festivālos. Tas – ja godīgi. Šajā līmenī es pacentīšos formulēt. Es varu būt sajūsmā par Romeo Kastelluči ģēniju. Mani var ar kaut ko atgrūst, bet ar kaut ko pievilkt Jans Fabrs ar saviem plastiski dramatiskajiem eksperimentiem. Bet es saprotu, ka tas ir viena mākslinieka teātris, īpašs teātris, viņa teātris droši vien, un par drāmas teātri to nosaukt nevar. Manā gadījumā, Rīgas Krievu teātra gadījumā – uz to orientēties būtu muļķīgi un neiespējami.
Vispār nav tāda kopīga jēdziena – Eiropas teātris.
Ir konservatīvais Eiropas teātris, ir tradicionālais, ir avangarda Eiropas teātris, ir postmoderniskais, ar kuru kādam ir lieliskas attiecības, kādam tās nav vienkāršas, kāds to saprot, bet kāds atsakās pieņemt. Tagad bija ļoti brīnišķīga vairāku mēnešu pauze un es, neskatoties uz to, ka nespēju priecāties par izrādēm uz ekrāna, tiešsaistes režīmā, esmu ļoti daudz ko noskatījies. Neteikšu, ka biju emocionāli sajūsmināts, – dažkārt patiešām nonāc pie secinājuma, ka pa stiklu rāpojoša muša piesaista vairāk uzmanības nekā šedevrs internetā, tomēr, ja abstrahējos no apstākļa, ka neatrados zālē, redzēju daudz interesanta un pārsteidzoša, piemēram, Londonas “Old Vic” vai Berlīnes ”Schaubühne”. Man Eiropas teātris ir pirmām kārtām vācu teātris, kuram ir ļoti uzmanīga attieksme pret sociālajām, politiskajām, pilsoniskajām, cilvēciskajām problēmām, kas rodas ap to, un ļoti ātri uz to reaģē. Es tiecos tieši pēc šī teātra.
Un vēl par plāniem un atšķirībām. Rīgas Krievu teātris sezonas sākumā nepaziņoja gaidāmo pirmizrāžu sarakstu. Kāpēc? Jo pārējie teātri tomēr riskēja un to izdarīja.
Paskatīsimies uz lietām reāli. Teātri nepaziņoja plānus. Tie paziņoja sapņus. Sapņot nav kaitīgi, varam pasapņot, varam sapulcināt žurnālistus un trīsdesmit minūtes ļoti interesanti, ar video un slaidiem, stāstīt par nākotnes plāniem. Tie būs plaši, aizraujoši, tomēr tiem visiem tuvākajā laikā nav lemts piepildīties. Tātad – kas tas viss ir? Tīra sabiedrisko attiecību akcija un nekas vairāk. Nu piekritīsiet taču.
Bet, ja runājam par realitāti, tad tā ir tāda – mēs “izlaidām” “Notikumu Višī pilsētā”, tālāk, pēc idejas, jāatbrauc Genadijam Trostjaņeckim – mēs esam iztērējuši milzīgi daudz laika viņa izrādei, kurai bija “jāiznāk” marta beigās, līdz pirmizrādei pietrūka divas nedēļas… Vai arī Raimonds Pauls – bija iecerēts viens stāsts, bet apstākļu dēļ tas tika pārcelts no decembra uz pavasari. Tātad viss tiek pārvirzīts uz to nākotni, kad drīkstēs pulcēt pilnas zāles. Lūk, tā arī dzīvojam.
Jāsaprot arī tas, ka mēs ilgu laiku neko nenopelnām, sēžam uz plika finansējuma no valsts un no šīs naudas maksājam minimālo algu darbiniekiem, lai viņi kaut kā eksistētu. Un tāda situācija droši vien ir visur. Bet, lai uzaicinātu kādu režisoru no malas, ar viņu vajag vienoties vismaz par honorāru viņam, honorāru scenogrāfam, kostīmu māksliniekam, baletmeistaram… Saprotat, kas par lietu? Un apspriest to ir bezjēdzīgi, jo tagad nekādu citu līdzekļu, izņemot budžeta, mums nav.
Jūs ar savu sarežģīto situāciju nostādāt sarežģītā stāvoklī arī mani. Es tagad sākšu koriģēt jautājumus.
Nē, jautājiet, kā ir.
Labi, tad atliksim epidēmiju malā. Vai jūsu rokas saista trupas lielums un iespējas?
Kad fantazē par kādu materiālu, protams, ka vispirms jāatbild uz jautājumu (līdztekus tam, kāpēc tas man ir interesanti un kam to tagad vajag) – kurš to spēlēs. Dažkārt atbildes nerodas. Šādā nozīmē – jā, saista. Bet šeit ir pieklājīga trupa. Ja ar to strādā, ja to orientē laba – nu, no mana redzes viedokļa – teātra virzienā, ja nepārcenšas ar visāda veida vieglprātīgiem muzikāliem formātiem, kuri, protams, ir derīgi un vajadzīgi, bet ar mēru, neaizmirstot par to, ka mēs tomēr strādājam drāmā, tā attīstīsies.
Vienkārši jāpamēģina kaut kas tāds, ko aktieri nav mēģinājuši, jāpiedāvā viņiem tas, par ko viņi sākumā teiks – nē un nē, bet rezultātā būs bezgalīgi pateicīgi, jo tas kaut kādā veidā paplašinās viņu paleti.
Tas ir ļoti pakāpenisks, piņķerīgs, taktisks darbs teātra iekšienē – tāda amatnieka būvniecība. Un uz jautājumu par sasietajām rokām es jums neatbildēšu godīgi, jo es vēl neesmu pietiekami labi iestrādājies ar katru aktieri trupā. Jums ir tiesības man jautāt – kā gan tā, jūs taču valdāt jau divas sezonas. Bet tas diemžēl ir niecīgs laiks.
Tā tikai diletantiem liekas, ka – atnāca, ieraudzīja, tika skaidrībā. Nē.
Cilvēki gadiem mācās darīt kaut kādu figņu. Bet te ir psiholoģijas jautājumi. Es tagad nevaru sniegt vērtējumus, teikt – rokas ir sasietas, nav sasietas. Es ne pārāk ticu viennozīmīgām atbildēm. Tāpēc ka, jo vairāk tu iegrimsti kolektīvā, jo vairāk pretrunu rodas.
Vai ir izrādes, kuras jums nepatīk, kuras jūs negribētu atcerēties, ja nebūtu mana jautājuma?
Jā, man principā ne pārāk patīk mana daiļrade. Nē, es to saku nopietni, es tagad neironizēju, absolūti nekādas koķetēšanas. Katram normālam amatniekam, es nemaz nerunāju par talantu, kad viņš taisa izrādi, ir tāda nevainojama bildīte, kas pastāv tikai viņa iztēlē. Distance starp šo bildīti un to realitāti, kas rodas uz skatuves, ir kolosāla. Izņēmumi ir ārkārtīgi reti. Visā savā dzīvē es tādus esmu redzējis varbūt trīs reizes – Bruka “Hamletu”, Šteina “Trīs māsas”. Dodina “Brāļi un māsas”: absolūti šedevri, nav, kam piesieties.
Un, ja satiksiet režisoru, kurš sēž skatītāju zālē un tīksminās par to, ko iestudējis, – klausieties, viņš taču ir idiots!
Tas nenozīmē, ka aktieri ir slikti un viss ir slikts. Jautājums nav par to. Vienkārši tā ir profesijas psiholoģiska īpatnība.
Bet jums banketā pēc izrādes saka – “jūs esat ģēnijs”? Es taču pati esmu dzirdējusi. Un ne reizi vien.
Tā ir tāda nesvarīga lieta. Pirmkārt, es par to aizmirstu pēc divām minūtēm, es jums zvēru. Otrkārt, kad pienāk profesionālis, teātra cilvēks, lai izteiktu komplimentus – es to novērtēju, jo saprotu, ka viņa vārdi ir nodrošināti ar viņa dzīves pieredzi, kā rublis padomju laikā ar zelta un valūtas rezervēm. Vai es viņiem ticu vai neticu, tā ir cita saruna, taču man tas ir dārgs.
Kad komplimentus saka eksaltēti vai ne pārāk eksaltēti skatītāji – man pret to nav nekādas attieksmes.
Mani kaitina dažkārt subjektīva kritika, vērtējumi, kas balstīti kaut kādās personīgās lietās, kas ik uz soļa sastopams teātra žurnālistikā, īpaši Maskavas. Bet – no tā nekur neaizbēgsi. Kā “Kaijā” teica Trigorins – kad slavē, ir patīkami, kad lamā – neguli trīs naktis. Bet vai esmu vai neesmu ģēnijs… Pirmkārt, es ne tuvu neesmu ģēnijs, droši vien neesmu slikts amatnieks, bet ģēnijs – tas ir pilnīgi kas cits, es to apzinos. Ģēnijs vispār ir kaut kas tāds, kas nav aptverams. Bet tas, ka cilvēkiem patīk pļāpāt – galu galā, tāpēc jau tie ir cilvēki.
Uz kādām domām jūs uzvedina pieredze, kas gūta, esot Rīgas Krievu teātra mākslinieciskajam vadītājam? Vai var mainīt teātri uz labo pusi, nevicinoties ar zobenu?
Vicināties ar zobenu te tiešām nevajag, citādi var tik tālu aizvicināties, ka paliksi tikai tu un zobens. Tas – labākajā gadījumā. Bet sliktākajā gadījumā – tevi ar visu zobenu palūgs aiziet. Tāpēc – jā, var un vajag, taču tas ir ilgs evolucionārs darbs. Lai gan ir bijuši arī citi scenāriji, visiem taču ir zināms, kā uz [toreizējās Ļeņingradas] Lielo drāmas teātri atnāca Georgijs Aleksandrovičs Tovstonogovs. Jā, tas bija cits laiks, citi sociālie modeļi, tomēr: viņam sacīja – jūs esat mūsu labākais “diriģents” (to teica kāds ierēdnis), dariet, ko gribat. Tad nu viņš novērtēja situāciju un sacīja savu slaveno frāzi: “Runā, ka jūsu teātrī visus mākslinieciskos vadītājus noēd? Tad, lūk, gribu jūs brīdināt – es esmu neēdams.” Viņš to pateica un pēc divarpus mēnešiem atlaida divas trešdaļas trupas… Tas ir pilnīgi asiņains stāsts, runā, ka tur bijušas pat pašnāvības… Bet tas ir neiespējams scenārijs, kā jūs saprotat. (smejas)
Bet vēlams?
Nē, nē, nē. Nav vajadzīgs. Nav tādas nepieciešamības. Rodas kaut kāda veida, tā teikt, lokālie konflikti, taču tie rodas visur. Bet cilvēciskā atmosfēra lai arī nav viennozīmīga, kā jebkurā radošā kolektīvā, bet, no mana viedokļa, vienalga ir pozitīvajā zonā.
Radošais kolektīvs šeit ir – nu, kā lai jums pasaka? Tas ir normāls. Labs. Tas nav agresīvs.
Cilvēki tā kā saprot, ka dzīvo vienā kultūras, teātra un valodas vidē.
Bet šī normalitāte – vai tā nav bezizejas dēļ? Viņiem taču noteikti nav, kur likties. Pat atlaistajiem Hermaņa aktieriem grūti atrast darbu.
Paralēles ar Jauno Rīgas teātri nav pārāk korektas. Vienkārši tāpēc, ka Jaunais Rīgas teātris (JRT) ir klasisks autorteātra paraugs. Autorteātrī es, kuru gribu, to ņemu, kuru negribu, to atlaižu. Hermanis tur ir kungs un pavēlnieks. Viņam ir neierobežotas tiesības. Un par to tiek paziņots jau pašā sākumā – es tevi ņemu, taču, ja neizdosies, pēc gada šķirsimies, piedod. Vai pat pēc pusgada. Ja gribi, iesniedz sūdzību tiesā – nav problēmu. Bet viņi tur, man liekas, līgumā visu paredz.
Un tam, ka tā ir valsts iestāde, nav nozīmes?
Valsts iestāde šajā gadījumā nav nekas vairāk par attiecību ar valsti forma no finansēšanas viedokļa. Es tagad runāju nevis par ekonomisko modeli, bet par māksliniecisko. JRT ir autorteātris. Bet Rīgas Krievu teātris šobrīd nav autorteātris. Tas ir repertuāra teātris, kuram, bail teikt, ir vairāk nekā 130 gadu. Kuram tagad ir jauna – un arī gados jauna – direktore un jauns mākslinieciskais vadītājs, kurš pagaidām tikai lūkojas apkārt un sper pirmos soļus, lai saprastu, uz kādiem jautājumiem atbildēt un uz kurieni mākslinieciski virzīt teātri. Tālāk – es ļoti ceru, ka pandēmija atkāpsies un mēs uzņemsim aktieru kursu Latvijas Kultūras akadēmijā…
Jūs sakāt, ka cilvēcīga atmosfēra ir pašsaglabāšanās jautājums – bet kāpēc gan ne?
Es tajā nesaskatu nekā slikta. Tā, nosacīti runājot, rediģē cilvēku pašvērtējumu kolektīvā uz labestības un iecietības pusi, un paldies Dievam.
Vai mākslinieciskais vadītājs Golomazovs un režisors Golomazovs savstarpēji konfliktē?
Droši vien jā… Protams, jā. Teiksim, tagad man priekšā stāv uzdevums – paņemt materiālu, kurā pēc iespējas būtu nodarbināta lielāka daļa kolektīva. Man tas ir sevišķi svarīgs uzdevums. Jo aktrises jau vairāk nekā pusgadu teātrī ir bez mēģinājumu procesa, bez darba, bez pirmizrādēm… Bet ja nu pēkšņi es gribēšu uztaisīt materiālu, kur uz skatuves ir trīs cilvēki? Vai viens cilvēks? Vienkārši iemīlēšos lugā? Tātad šie ierobežojumi jau it kā ietekmē manas mākslinieciskās brīvības, manus radošos meklējumus. Nu, lūk, tas jums ir piemērs numur viens konfliktam ar sevi. Un tādu piemēru var būt ļoti daudz.
Par kuriem un par ko jūs teātrī jūtaties atbildīgs?
Ja es atrodu ar aktieri kopīgu māksliniecisko valodu, ja es saprotu, ka viņš ir mans – nu, radošā nozīmē, tad starp mums rodas tas, ko tagad pieņemts dēvēt par ķīmiju. Un tad es gan profesionāli, gan emocionāli sāku just par viņu atbildību. Tā rodas it kā pati no sevis, kā reflekss, nav tā, ka es sev saku – tā, jābūt atbildīgam. Jaunrade, īpaši teātrī, vienmēr ir saistīta ar tādām cilvēciskām, mīlestības lietām.
Es jūtu atbildību par visu izrādes “Notikums Višī pilsētā” vīriešu sastāvu neatkarīgi no vecuma, stāvokļa teātrī un tā tālāk. Es ar šiem cilvēkiem esmu sadraudzējies, esmu viņus radoši savervējis, viņi man ir patiesi noticējuši. Tas man neatstāj izvēles iespēju, es par viņiem atbildu. Un es sēžu un domāju – bet ko tālāk darīs Jakovs Rafalsons. Ko tālāk darīs Igors Čerņavskis, ko tālāk darīs Jurijs Kušpelo. Bet drīz izaugs Arje Lermans…
“Notikums Višī pilsētā” ir viena no nepopulārākajām Millera lugām. Brodvejā tā netika rādīta no 1981. līdz 2015. gadam, un šajā laikā tik daudz tika pateikts, uzrakstīts un nofilmēts par holokaustu, ka, šķiet, šim tekstam nav atlicis iespēju dzīvot.
Es pirms kāda pusotra gada domāju, ko tālāk iestudēt – vai nu Roberta Aika “Oresteju”, vai arī kaut ko no mūsdienu Krievijas dramaturģijas. Mēģināju galvā noformulēt, kā virzīt teātri uz Eiropas pusi. (vīpsnā) Un pēc tam atcerējos par “Notikumu Višī pilsētā”.
Pateikšu paradoksālu lietu – kad es pārlasīju lugu, pirmais, kas mani no tās atgrūda, bija, ka tā ir vēl viena iedziļināšanās holokausta tēmā.
Pēc “Šindlera saraksta” – filmas, kuru zinu kadru pa kadram, – pēc milzīgi daudziem talantīgiem darbiem un milzīgi daudzām spekulācijām – vēlreiz par to runāt? Un mēs it kā mazliet paslēpām nacistu attieksmes pret ebrejiem tēmu. Mēs paplašinājām “citu” sarakstu. Nezinu, vai vajag paskaidrot, ka runa nav par holokausta fakta noliegšanu. Runa ir par to, ka nacisms, fašisms, nacionālsociālisms, tas ir ne tikai par holokaustu. Un, kā rāda pēdējie notikumi, mums bija taisnība.
Jā, Milleram visi, kas atvesti uz dokumentu pārbaudi, ir ebreji. Izņemot fon Bergu. Bet mēs izdomājām tā, ka ebreji tur ir tikai četri. Var polemizēt par Ledjuku, Čerņavska personāžu, viņš ļoti aktivizējās, kad noskaidrojās, ka tiks novilktas bikses un skatīsies, vai ir veikta apgraizīšana. No otras puses – viņš ir franču virsnieks. Esmu gatavs pieļaut, ka viņš nav ebrejs. Vai arī ir pa pusei ebrejs. Esmu gatavs pieļaut, ka viņš nav apgraizīts. Bet galvenais taču nav, vai viņš ir vai nav apgraizīts. Galvenais ir, ka viņam novilks bikses. Tas ir neiespējami cilvēkam, kuram ir pašcieņa. Lūk, tas man ir galvenais.
Milleru uzskata par galveno moralizētāju starp amerikāņu dramaturģijas grandiem. Taisnību sakot, tikt galā ar viņa tekstu patosu ir diezgan grūti – katrā ziņā, skatītājiem.
Moralizēšana lugā ir, tas ir skaidrs. Bet, ziniet, es katru rītu klausos pa radio tekstus no “Notikuma Višī pilsētā”. Pirmizrādes dienā es klausījos jaunu cilvēku, kurš stāstīja par situāciju Baltkrievijā, Eiropā – man bija izjūta, ka viņš runā Millera vārdiem. Tie nav tikai mūsdienīgi, bet līdz banalitātei aktuāli. Vai jūs kādreiz būtu varējusi iedomāties, ka pirmās trīs dienas pēc vēlēšanām Baltkrievijā notiks tādas šausmas? Mani tas tracina. Tur taču notika “balkrievkausts”! Nu kā gan, kā tā var? Lūk, par to mēs arī taisījām, kā izrādījās. Ne tikai par ebrejiem. Arī par krieviem, arī par frančiem. Un par baltkrieviem, un par vāciešiem tai skaitā.
Lūk, ar ko sākas fašisms? Esmu to redzējis Krievijā, un arī šeit to esmu redzējis. Starp etniski un kārtas ziņā man tuviem cilvēkiem. Kad iet jauns pāris ar bērnu, puika nomet zemē somu, saplīst vīna pudele celofāna maisiņā un tēvs atvēzējas un iesit dēlam pa seju.
Lūk, šajā brīdī sākas fašisms. No vardarbības ģimenēs.
Tie, kuri teic, ka tas tā nav, ir vai nu nelieši, vai viltnieki.
Tāpēc, kad pirms pusotra gada radās jautājums par to, ko iestudēt, es nodomāju – mazākais, jāmēģina būt godīgiem. Baidījāmies, jā – pandēmija, bet te tāda tēma.
Bokačo, nosūtījis savus varoņus izolācijā ciematiņā pie Florences, lika viņiem stāstīt cits citam jocīgus un pikantus atgadījumus. Puškinam dzīres mēra laikā iznāca, piesardzīgi izsakoties, diezgan drūmas. Kāda nostāja ir jums? Novērst domas no nelaimes vai iespēju robežās brīdināt?
Droši vien vajag mazliet novērst. Lai gan – neizvirzu sev tādu apzinātu uzdevumu. Tas ir, ja runājam par konfliktu starp māksliniecisko vadītāju un režisoru. (smejas) Es vienalga īstenošu kaut kādu savu idejisko līniju.
Saprotiet, es jau esmu pieaudzis kadrs, locīties līdzi mainīgajai pasaulei īsti nevēlos.
Karš, cilvēka cieņa, sociālās bailes, etniskās bailes, kurās mūs iegrūž civilizācija, tumsonība, politiskās izglītības trūkums, kreisums, radikālisms… Tagad māksliniekiem pasaulē ir tik daudz brīnišķīgu (pēdiņās) tēmu, ka iestudēt “krāniņu gabalus” es vienkārši negribu, man jau vairs nav tas vecums, kāpēc gan tērēt laiku? Roberts Aiks – to es saprotu. Dostojevska “Stepančikovas ciems un tā iedzīvotāji” – tas jau ir stāsts par sektantismu un tumsonību, par patiešām kosmisku zināšanu un kultūras trūkumu! Man liekas – ja taisa godīgi, tad arī publikai būs interesanti. Tas nepavisam neizslēdz to, ka līdzās būs kaut kādi muzikālie projekti vai kaut kādas salonkomēdijas.
