"Kas notiek, kad tiek pretnostatītas divas pasaules – tēli un viņu autori, grāmata un tīmeklis, pusaudži un vecāki?"– uz šiem un līdzīgiem izrādes jautājumiem atbildes meklējamas kopā ar Annu Brigaderi un Jāni Jaunsudrabiņu. Sarunā ar teātra zinātnieci Ievu Struku "Šņorbēniņos" Jānis Znotiņš atklāj arī savu nepiepildāmo sapni: "Es gribētu, lai katrs latviešu jaunietis pēc manas izrādes paņemtu "Zaļo grāmatu" vai "Akmeņu sprostu" un izlasītu. Bet – katrs jaunietis. Tas ir sapnis, kas mani dzen uz priekšu un neļauj apstāties".
Ieva Struka: Kā režisoram ir sadzīvot ar šādu ampluā – bērnu un jauniešu teātra izrāžu veidotājs –, kuru viņam pieraksta gan citi, gan apzināti izceļ viņš pats?
Jānis Znotiņš: Kad man galvā bija šis klikšķis, ka es darīšu tikai šo, tad arī apzināti sāku to darīt. Sapratu, ka tā ir lieta, kas nav attīstīta un kādā teātrī brīžiem pat ir par soda mēru.
Gribēju to pagriezt otrādāk un nekautrējoties skaļi teikt, ka es to daru un esmu nolēmis tam veltīt visu savu radošo mūžu.
Ja tev tagad lūgtu veidot izrādi ļoti veciem cilvēkiem, vai tu būtu gatavs uz to parakstīties?
Ja man prasītu tagad, tad droši vien nē. Es nevarētu izdomāt, par ko ar viņiem runāt.
Tātad principā stereotipam, ka veci cilvēki sāk atkal līdzināties bērniem, tu nepiekrīti?
Piekrītu, jo šobrīd veidoju izrādi bērniem, kurā ir veci cilvēki, un mēs tieši par to daudz runājam. Bet vai es varētu izmantot tos pašus līdzekļus, ko izmantoju bērniem – droši vien, ka nē.
Kas tev pašam šķiet tā kvalitāte, kam jāpiemīt režisoram, lai runātu ar bērniem un jauniešiem?
Atbilde ir pavisam vienkārša. Bieži saka vārdu "godīgums", bet ko tas nozīmē – būt godīgam? Es varu "uzlikt" izrādi uz skatuves un nemelot. Bet šis ir vairāk par cilvēcīgu godīgumu, sirds godīgumu – tev patiešām jāgrib ar viņiem sarunāties un tevi jāinteresē viņu problēmas. Katrā izrādē ir kāds konflikts vai notikums, ko mēs mēģinām atrisināt, un tā ir tā lieta, ar kuru mēs cenšamies uzrunāt savu skatītāju.
Tev jābūt godīgam pret to, ka tevi pašu tas interesē. Ja tevi neinteresē tā problēma, kas ir konkrētajā darbā, tad nesanāk "pa īstam".
Domāju, ka 90% pusaudžu iziet cauri savu vecāku, skolotāju, autoritāšu nolieguma periodam. Kā tas sadzīvo ar šo tēmu par godīgumu? Kā ir strādāt, ja apšauba to, ko tu piedāvā?
Viņu skepsi mēs izmantojam. Veids, kā strādāju, ir balstīts zināšanās par viņu attīstības īpatnībām konkrētā vecuma grupā, tāpēc es saprotu, kādēļ viņi kaut ko apšauba. Ir arī lietas, kuras viņi neapšauba.
Piemēram?
Mīlestība. Absolūti. Viņi var koķetējot kaut ko noliegt, bet cilvēcīgas jūtas starp diviem cilvēkiem ir fizioloģiska lieta – dari, ko gribi, mīlestībai tu nevarēsi pretoties. Protams, ka mēs izmantojam šo noliegumu. Tas ir azarts – kurš kuru. Skaļi laikam nevar teikt, bet, mājās runājot ar savu pusaudzi, man liekas, ka es viņus esmu diezgan atkodis. Bet, iespējams, šī brīža augstprātība man tuvākajā laikā atmaksāsies.
Bērnus un pusaudžus ļoti mīlu un jūtu viņiem līdzi. Zinu, kāds es pats biju kā pusaudzis – nevis nesaprasts, bet nevarēju atrast sev vietu.
Kas ir tas, kas tev liek šajā cīņā mesties? Brīžiem šķiet, ka tā ir tāda cīņa ar vējdzirnavām.
Ir, bet patīkama. Pats diezgan ilgi nelasīju grāmatas – mani laikam traumēja ar tiem "ķieģeļiem", kurus tu īsti nesaproti, kāpēc jālasa. Es gribu palīdzēt saprast. Ja tu saproti, kāpēc kaut kas rakstīts un ko ar to gribēts pateikt, tad ir vieglāk saprast. Lielisks veids, kā to darīt, ir parādīt darbībā. Protams, bieži vien tā ir mūsu komandas personīgā sajūta par šiem darbiem, kuri mūs ir uzrunājuši, un tad mēs pasakām, kāpēc mums šķiet, ka arī jums tas varētu būt interesanti. Kultūras akadēmijā Lauris Gundars mums pasniedza dramaturģijas pamatus, un mums bija jāraksta savi dramatizējumi Blaumaņa stāstiem, es cīnījos ar "Purva bridēju". Vienā brīdī Lauris teica – viss, es tev nekā nevaru palīdzēt, vienkārši raksti vai neraksti. Par galveno tēlu bija jāpastāsta, kā viņš pelna naudu, kas ir viņa vecāki, bet sarežģītākā lieta bija sapnis, ko es nevarēju izdomāt. Tam bija jābūt konkrētā varoņa sapnim, bet sapnis ir nepiepildāms. Tad tu domā – kāda jēga sapņot par sapni, kas nav piepildāms? Precīzi definēt sapni vienmēr ir pats grūtākais. Ejot cauri šim, man izdevās definēt savu nepiepildāmo sapni, kas mani dzen uz priekšu – es gribētu, lai katrs jaunietis pēc manas izrādes paņemtu "Zaļo grāmatu" vai "Akmeņu sprostā" un to izlasītu. Bet katrs.
Kas tev kā režisoram prozā ir tas āķis, pēc kura saproti, ka šis der teātrim? Ne katru prozas darbu ir vilinājums likt uz skatuves.
Esmu jau teicis, ka mans sapnis ir "Zaļo zemi" "uzlikt" uz skatuves, jo no šīs grāmatas, iespējams, visvairāk cietu skolas laikā. Bet ir loģiskā lieta un ir lieta, ko nevaru izskaidrot. Loģiskā lieta ir tāda, ka es mīlu vārdu – vārdu kā tādu, kas iedarbina iztēli. Sākot strādāt ar Anci Muižnieci, mani aktieri uz skatuves ir sākuši runāt mazāk. Sākotnējos darbos, kad nestrādāju ar dramaturgu, mani aktieri runāja visu laiku – kad izrāde sākās, viņi sāka runāt tukšā telpā un tā arī runāja līdz galam, būvējot šo te iztēles bildi, par ko mums runas stundās stāstīja Aina Matīsa. Ja tu runā, tev šī iztēles bilde ir nepieciešama.
Vienā brīdī sapratu – lai arī kādu vārdu es pateiktu, katram būs sava asociācija, un tas būs unikāli, lai arī ko es uzliktu uz skatuves, tāpēc vienu brīdi vispār strādāju tukšā telpā.
Bet otra lieta, ko īsti nevaru izskaidrot – es lasu un man rodas tāda sajūta, atmosfēra, kas pašam patīk, un aizpeldu šajā sajūtā par mums, par to laiku. Ne velti pārsvarā tie ir 20. gadsimta sākuma darbi. Man patīk aizpeldēt romantiskos apcerējumos par tiem laikiem, kad tapa Latvija, kad mēs formējāmies kā tauta, domājām par savu valsti. Ar katru no šiem darbiem mēs vairāk izprotam, kādi mēs esam un kāpēc tieši tādi.
Kā ierādīt, ka mākslā viss nav jāsaprot, ir normāli nespēt visu saprast? Vai tev ir kāda doma, kā un ar kādu vecuma grupu par šo būtu jārunā, lai mēs neattaptos ar pieaugušiem cilvēkiem auditorijā, kas saka: "Es nesaprotu, tātad tas ir slikti!"
Tas ir riktīgs pusaudžu jautājums. Pusaudžu vecumā viņi sāk saprast, ka viņi ir daļa no sabiedrības, ka viņi ir individualitātes. Tad arī veidojas viņu personības un viņi kļūst patstāvīgi. Kad uzdevi jautājumu, man radās atbilde arī atbildīgajiem cilvēkiem, kas domā par kultūru visas valsts kontekstā. Šī brīža problēma ir tā, ka izglītības sistēma bieži vien visus jauniešus dzen uz rezultātu, "kāda ir pareizā atbilde". Es pats izgāju gana daudzus dzīves līkločus, lai nonāktu līdz teātrim. Iespējams, to varēja izdarīt ātrāk. Varbūt nevajadzēja. Bet tas ir pats svarīgākais, un to var dot teātris – nav vienas konkrētas atbildes. Šis ir izcils līdzeklis, kā jauniem cilvēkiem parādīt, ka arī eksaktajās zinātnēs, iespējams, nevajag domāt tik rezultatīvi. Tieši aiz tā, ka tajā brīdī nedomā rezultatīvi, var rasties kāda jauna ideja. Tāpēc ir tik būtiski, ka ar "Skolas somu" visā Latvijā ir pieejama profesionālā māksla.
Man arī mājās pusaudzis mokās ar pareizajām atbildēm. Es viņai saku – nav pareizās atbildes, ir tava atbilde. Ja mēs gribam dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, tad tās ir mūsu atbildes.
Tu dzīvo savu dzīvi, vecāki tevi var atbalstīt tavā ceļa izvēlē.
Kā tev kā pieaugušam cilvēkam šķiet, vai tomēr nav nekas tik peļams – neliela mājiena līmenī dot kādu atslēgu vai pamudinājumu kaut kā konkrēti rīkoties? No vienas puses, to varētu saukt par didaktiku, bet no otras – nu jau viss ir tik nenoteikts, ka arī tas cilvēkbērns jūtas ļoti nestabili šai pasaulē.
Es droši vien varētu atbildēt ar salīdzinājumu. Viens variants, kas šobrīd Latvijā ir krimināli sodāms, ir pēršana. Perot, es pieļauju, diezgan ātri varētu kaut ko dabūt ārā no konkrētā bērna vai pusaudža. Bet otra lieta ir viņu atbalstīt un ļaut viņam pašam pieņemt lēmumus, kļūdīties un dabūt to atslēgu pašam. Tā ir tā būtiskā atšķirība – vai es kā režisors ar savu izrādi dodu šo padomu, vai ļauju viņam kļūdīties savos spriedumos par Jaunsudrabiņu, Brigaderi. Izrādās, ka viņiem ir dzīva cilvēka pārdzīvojumi, viņi nav mūmijas muzejos vai lielas bildes pie sienām. Protams, mēs varam rādīt piemēru, kā attiekties pret lietām, un tas arī ir labākais veids, kā dot padomu saviem bērniem un pusaudžiem – ar savu piemēru. Viņi mācās no mums.
