Šņorbēniņi

Režisors Jānis Znotiņš: Vienas pareizas atbildes nav

Šņorbēniņi

Dialogā ar skatītāju. Aktrise un režisore Ināra Slucka

Intars Rešetins: Ja mākslinieks ir apolitisks, viņš ir gļēvulis un potenciāls nodevējs

Režisors Intars Rešetins: Ja mākslinieks ir apolitisks, viņš ir gļēvulis un potenciāls nodevējs

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

"Manā skatījumā, ja mākslinieks ir apolitisks – un tie būs skarbi vārdi –, viņš ir gļēvulis un potenciāls nodevējs. Šodien māksliniekam, tāpat kā Atmodas laikā, ir skaudri, skaidri jārāda sava pozīcija. Ja mēs esam par mieru, mēs esam nekādi. Kara laikā ir savi likumi. Es dzīvoju režīmā "balts un melns"," – tā sarunā ar teātra zinātnieci Ievu Struku saka Intars Rešetins – zemessargs, aktieris un režisors, kura iestudējumu virknē īpaši izceļas franču dramaturga Floriana Zellera lugas: "Ja tevis vairs nebūtu", "Dēls" un "Māte" Dailes teātrī (DT) un "Ak, tētīt" Nacionālajā teātrī (NT). Arī "Nakts vēl nav galā" (DT), "Aukle" (NT) un "Momo!!!" (Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī) – tie ir Intara Rešetina iestudējumi.  

Šobrīd viņa režijā top izrāde "Vafeļu sirdis. Misija – tētis" Leļļu teātrī, un aizvien dzīva ir Intara cerība, ka atradīsies skatuve viņa iecerei iestudēt Raiņa "Induli un Āriju".

Ieva Struka: Kaut arī tieši šobrīd tu iestudē izrādi Leļļu teātrī, vispirms nevaru nerunāt par to tautību, kuras dēļ, kā vēsta latviešu kinofilma, latvieši ģībst, proti, par frančiem... Deviņdesmit procenti tavu režijas darbu līdz šim bijuši saistīti ar jaunāko franču dramaturģiju. Ciktāl tā ir apstākļu sakritība, un vai tu pats esi fiksējis, kurā brīdī tā kļuva jau par apzinātu izvēli, redzot, ka Latvijā tieši šī niša ir pabrīva? Ir ļoti maz cilvēku, kas strādā ar franču autoriem.

Intars Rešetins: Viens no maniem režisoriem, pie kuriem esmu strādājis, bija Arnis Ozols, kurš arī aizrāvās ar franču dramaturģiju un literatūru. Bet tas nav viņa nopelns, ka es mīlu franču dramaturģiju.

Milzīgs paldies Agnesei Kasparovai, ar kuru esam ļoti daudz strādājuši kopā. Viņa ir burvīgs cilvēks – mēs  pasauli lasām ļoti, ļoti līdzīgi. Tieši Agnese mani uzrunāja pēc manas debijas izrādes "Nakts vēl nav galā".

Tā mēs sadraudzējāmies, un, tā kā viņa pārstāv francisko pusi, jo izmācījusies franču valodu un viņai tā pasaule ir tuva, es kaut kā sapratu, ka tās tēmas, kuras viņa man sāka sūtīt pa e-pastu, man raisa interesi. Sapratu, ka arī Latvijas sabiedrību un teātra mīļus vēlos ievibrēt ar to problemātiku, ar kuru nodarbojas franču autori literatūrā un dramaturģijā. 

Ilze Ķuzule-Skrastiņa un Gints Grāvelis Dailes teātra izrādē "Nakts vēl nav galā"
Ilze Ķuzule-Skrastiņa un Gints Grāvelis Dailes teātra izrādē "Nakts vēl nav galā"

Ja runājam par slaveno "zelleriādi", ar ko esmu iekāpis sevis pasludinātajā Ginesa rekordu grāmatā, jo domāju, ka neviens cits režisors pasaulē nav iestudējis piecas Zellera lugas, tad – kāpēc ne? Es nekaunos no tā, ka savā attīstības ceļā esmu gājis šo ceļu, jo –

lai arī visu cieņu Latvijas Kultūras akadēmijai, akadēmija tev iedod tikai priekšstatu par profesiju. Sāku ļoti, ļoti lēnām – ar sadzīves teātra ainiņām, līdz pamazām, pamazām tuvojos formai. Līdzīgi to darīju arī ar aktiera profesiju: pirmie soļi man bija taustoties. 

Aktiera profesiju iemācījos pie Virdžīnijas Lejiņas "Likteņa līdumniekos". Tur arī iemīlēju kino, kas ir atsevišķa saruna. Bet izpratni un pamatus apzināti būvēju ļoti, ļoti lēnām.

Un kāpēc nevarētu būt Zellers? Franči raksta emocionāli man iedarbīgā veidā, vai tā būtu drāma, komēdija vai traģikomēdija, un man gribas latviešu teātra apmeklētājiem piedāvāt to vibrāciju, kurai kultūrtelpā mēs nepieskaramies vai pieskaramies pakārtoti, pastarpināti. Kaut ko no tā, kā es lasu dzīvi.

Intars Rešetins un Inga Alsiņa Latvijas Televīzijas seriālā "Likteņa līdumnieki"
Intars Rešetins un Inga Alsiņa Latvijas Televīzijas seriālā "Likteņa līdumnieki"

Ļoti daudziem cilvēkiem Latvijā Francija saistās ar mīlestību, modi, šarmu… Sajūta, ko es izceltu kā pirmo – ka viņi vienkārši pašu dzīvi tver vieglāk. Vai tas saistīts ar franču kultūras senumu vai gluži vienkārši dienvidnieciskumu? Tas nav mūsu ziemeļu temperaments. Taču Zellera lugas rāda dažādas smagas situācijas ģimenē. Turklāt viņš aplūko visus ģimenes locekļus: tēti, mammu, dēlu – viņš tā kā iziet cauri ģimenei, un tālāk jau vairs nav īsti, kur iet. Vai šī viena autora skatījums, tavuprāt, atspoguļo to, kas ir Francija? Un ar ko tev pašam saistās franču kultūra un dzīves stils?

Jāsāk ar to, ka esmu dziļi konservatīvs cilvēks, un tas ir mans pamats. Tā vecāki mani ir audzinājuši, un es vēlos šo audzināšanu nodot tālāk. Arī vecā Eiropa pēc būtības ir dziļi konservatīva, bet globālās tendences un liberālā puse, kas ienāk Francijā, atstājusi zināmas pēdas gan franču eksistencē, gan izteiksmes veidos literatūrā, dramaturģijā un kino.

Bet tas franču vieglums... Tas nenozīmē, ka viņi ir virspusēji.

Tad jau Zellers nerakstītu par tēvu, kuram ir demence, par dēlu, kurš izdara pašnāvību, vai par māti, kura sajūk prātā. Man patīk šis cilvēciskais kods: ģimene un ģimenes problēmas, jo pasaulē nav nekā būtiskāka par ģimeni. Un tas redzams jebkurā no maniem iestudējumiem, arī bērnu izrādēs vai koncertos. Ģimene kā centrs.

Protams, man kā latviešu režisoram arī noteikti ir klāt tas smagnējums, kas piemīt mums visiem – līdz franču vieglumam tik viegli nemaz tikt nevar. Nu jā, bet esmu vājš pret Zelleru… Es gan esmu apsolījis pilnīgi visiem, ka Zelleru vairs neiestudēšu. Bet varētu turpināt. Mierīgi.

Lilita Ozoliņa un Kaspars Dumburs Dailes teātra izrādē "Māte"
Lilita Ozoliņa un Kaspars Dumburs Dailes teātra izrādē "Māte"

Tava pirmā profesija ir aktieris: esi spēlējis lielas un skaistas lomas. Vai, būdams režisors, tu katru no lomām, strādājot ar aktieriem, izlaid caur sevi, vai ir kāds konkrēts tēls, vai arī tu savu personisko profesionālo aktiera pieredzi nesaisti kopā ar režisora darbu? Kā vispār ir būt aktierim-režisoram?

Es visu laiku augu, un būt režisoram ir ļoti, ļoti interesanti! Visu laiku ir kaut kas jauns, visu laiku tu esi spiests domāt, radīt, lasīt, meklēt, piepildīt savu vīziju un aplipināt pārējos ar savu domu gājienu. Bet atbildot uz tavu jautājumu –

jā, visas lomas es izspēlēju, pilnīgi visas! Sākumā to noteikti varēja redzēt arī skatītājs: ja iestudējumā ir septiņi aktieri, tad visi spēlē kā Rešetins. (smejas)

Kad iestudēju savu pirmo izrādi Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, Veronika Plotņikova intervijā tā arī pateica: "Es jau spēlēju Rešetinu!" Un tas man lika aizdomāties.

Jo [Latvijas Kultūras] akadēmijā jau tev iedod tikai virzienu – profesiju meklē tu pats. Iemācies to praksē. Neapskaužu tos aktierus, kuri iestudējumā strādā pie režisora, kurš tikko nācis no skolas sola: vai mēs gultos zem skalpeļa pie daktera, kas mācījies tikai pusotru gadu? Man, protams, ir nepilnu divdesmit gadu pieredze kā aktierim, un tad ir tāda drošības sajūta – kaut ko jau es nojaušu.

No katra režisora, ar kuru esmu strādājis, savai vācelītei esmu kaut ko paņēmis: jā, tas man der, tas man patīk, tā metode man patīk, bet šitā noteikti nekad nedarīšu. Piemēram, es nekad nepazemoju aktierus, nekliedzu uz viņiem, jo aktieris man ir galvenais un aktieris stāsta manu stāstu.

Bet – jā, sākotnēji noteikti izspēlēju visas lomas. Arī tagad spēlēju – gan ne tik aktīvi. Šobrīd jau ir tā, ka vairāk nodarbojos ar sava stāsta stāstīšanu. Izvēlētie akcenti man ir ļoti būtiski. Bet, piemēram, izrādē "Momo!!!" tēmas saplūst vienuviet, un mēs stāstām galveno tēmu. Bet to iemācījos tikai praksē, skolā to nemācīja.

Skats no Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra izrādes "Momo!!!"
Skats no Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra izrādes "Momo!!!"

Runājot par frančiem, nevaru nepieminēt arī izrādi "Aukle", kas tika iestudēta Nacionālā teātra Jaunajā zālē, bet ietrāpīja galēji neveiksmīgā posmā pilnīgi visiem Latvijas teātriem – pandēmijas laikā. Izrāde joprojām ir repertuārā, taču sākotnēji tu strādāji ar Lāsmu Kugrēnu – tas bija izcili... Skatītājiem šai izcilībai šodien ir jātic uz vārda, jo izrāde tika parādīta tikai teātra iekšienē. Tad Lāsmai Kugrēnai diemžēl sākās veselības problēmas, un šai lomai tu izvēlējies nevis Lāsmas Kugrēnas vienaudzi, bet gan sagatavoji šo izrādi ar Ditu Lūriņu. Kādas no režisora viedokļa ir šādas situācijas, kad būtībā jāmaina koncepts? Jo šajā gadījumā Lāsma un Dita ir divu dažādu paaudžu aktrises, turklāt nevis mazā lomiņā, bet galvenajā.

Pirms atbildu uz tavu jautājumu, gribu pateikt divas lietas. Teātra dievs mani ir ļoti lutinājis ar iespēju strādāt ar tāda mēroga meistarēm kā Lāsma Kugrēna, Lilita Ozoliņa, Valdis Lūriņš – tie ir grandi. Dievinu viņu pieredzi, viņu cilvēcisko kodu un dziļumu! 

Lāsma Kugrēna Latvijas Nacionālā teātra iestudējumā iestudējumā "Aukle"
Lāsma Kugrēna Latvijas Nacionālā teātra iestudējumā iestudējumā "Aukle"

Otra lieta – milzīgs paldies Ditai.. Protams, tajā situācijā vispirms konsultējos ar teātra direktoru Jāni Vimbu, ko darīt, kad ar Lāsmu Kugrēnu notika tas, kas notika, un trijās dienās vajadzēja mainīt aktrisi. Jānis Vimba teica – Dita Lūriņa ir vienīgā, kas to var izdarīt. Jo tā tomēr ir titulloma. Man nebija variantu. Un Dita ir lieliska! Mēs esam spēlējuši kopā, kopā arī strādājuši pie izrādes "Ak, tētīt!" Tā kā par to šaubu nebija. Protams, stāsts ir cits. Ir pilnīgi cita rezonanse, citas vibrācijas starp Aukli un Paulu, ko lieliski spēlē Arturs Krūzkops. Jo – ja aukle ir gados jauna, vēl tā seksualitāte tur pa vidu ienāk. Biju spiests pieņemt šo apstākli, bet tas ir pilnīgi cits stāsts. Kaut gan Dita nospēlēja lieliski – trijās dienās! Formu piedāvāja pati, es tikai paregulēju…

Dita Lūriņa un Arturs Krūzkops Latvijas Nacionālā teātra izrādē "Aukle"
Dita Lūriņa un Arturs Krūzkops Latvijas Nacionālā teātra izrādē "Aukle"

Man bija svarīgi, lai mēs šo stāstu varam izstāstīt, jo

darbs šajā iestudējumā ir ieguldīts milzīgs. Vēl pa vidu pandēmija. Bet tādu īsto pirmizrādi tā arī nepiedzīvoju. Taču ieguvumu šeit katrā ziņā bija daudz, daudz vairāk.

Es šeit debitēju arī kā scenogrāfs, kaut gan esmu pateicīgs scenogrāfam Kristapam Skultem, ar kuru lielākoties strādāju. Kamēr es kā režisors neieraugu bildi, netieku uz priekšu, tā k,a scenogrāfiju principā izdomāju es. Tad idejas virzību iedodu Kristapam, un viņš ir tik lielisks! Esam jau tajā attiecību fāzē, kad viens otru lasām no pusvārda, tāpēc arī nemainu savu radošo komandu. Man ir svarīga viena elpa. Kaut gan ne vienmēr vajag vienādi elpot: iespējams, pamainot kādus lielumus, tiksi savā attīstībā tālāk.

Nereti arī es to redzu visapkārt – ka tiešām režisoriem aktuāla ir vēlme turēties pie savas komandas, jo tas droši vien dod aizmugures un drošības sajūtu.

Pleca sajūtu. 

Jā, arī pleca sajūtu. Bet vienlaikus man kā skatītājai – un šoreiz nerunāsim par mani kā vērtētāju – brīžiem ir tā sajūta: hm, es jau šo visu esmu kaut kur redzējusi, tas ir kaut kas ļoti, ļoti atpazīstams! Jo vizualitāte ir spēcīga, katram ir savs īpašais rokraksts, un brīžiem tomēr gribētos, lai režisoram ir neērti. Lai viņš ir bez tās pleca sajūtas! Bet varbūt tā ir tikai tāda kaprīze no skatītāju puses?

Tā nebūt nav kaprīze! Visu laiku esmu domājis par to, ka man jāmainās, jo katra izmaiņa, katrs sarežģījums liek tev augt. Un augšanas process visu laiku ir radošs un mokošs. Mūsu komandā esam tā sačupojušies, ka Kristaps vai Jana Čivžele nav tikai izpildītāji vai Inga Raudinga – tikai horeogrāfe.

Milzīgs paldies arī Ilzei Vītoliņai – mēs Pāvilostā katru gadu tiekamies, un tad mums ir vismaz viens vakars, kurā parunājamies no sirds. Ilze man dzīvē palīdzējusi izdarīt ļoti lielus griezienus – arī aiziet no Brīvības ielas 75 un izdarīt arī vēl citus dažādus radošos griezienus. Par to viņai esmu ļoti pateicīgs.

Strādājot gan pie Raiņa lugas "Indulis un Ārija" iestudējuma, kas šobrīd ir iesaldēts, gan arī pie izrādes "Vafeļu sirdis. Misija – tētis" Leļļu teātrī, pie savas komandas vairs nenāku ar gatavu uzstādījumu.  Nāku ar ierosmes uzdevumiem: sak, mēs braucam tajā virzienā, un nesiet man savus variantus! Tas viņus iesprindzina. Viņi, protams, sākumā ir neizpratnē, jo tā nav raduši ar mani strādāt, bet tas, ko viņi atnes, spēj aizsniegties daudz tālāk, nekā es pats spētu izdomāt. Katrā ziņā šobrīd vēl neesmu nobriedis savā radošajā komandā kaut ko mainīt, jo es pats varu mainīties un arī vidi samainīt. Man ļoti būtisks ir komforts – apstākļi, kādos es strādāju. Man gribas trīt zobenu, iet un "šaut" tikai kopā ar cilvēkiem, kuriem uzticos un ar kuriem nav vajadzīgs laiks, lai pielāgotos un atrastu kopīgu valodu. Tas iestudējuma process ir tik īss – ja man vēl jāiepazīst cilvēks, ar kuru varbūt nesapratīšos... Man būtu žēl tā pazaudētā laika.

Vērīgāks klausītājs nevar nedzirdēt, ka vārda "Dailes teātris" vietā tu mini "Brīvības iela 75". Tikko tev paspruka vārds "Rainis". Savā laikā, esot arī Kultūrkapitāla fonda Teātra nozares padomē, lasīju projektu, kurā bija skaidri un gaiši rakstīts: Intars Rešetins Dailes teātra simtgades sezonai piedāvā Raiņa lugu "Indulis un Ārija". Sākoties šai sezonai, redzēju, ka Dailes teātrī nerealizētais iestudējums pārcēlies uz Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātri. Tas nu gan reiz ir kaut kas ārkārtīgi interesants! Patiesībā brīnišķīgs risinājums, ko darīt ar sagatavotu ideju. Kas mainīsies tavā interpretācijā? Jo iestudējumu, kas netika īstenots Dailes teātrī, tu piedāvā nevis Liepājai, Valmierai, Nacionālajam vai Jaunajam Rīgas teātrim, bet gan dodies uz Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātri.

Pirmkārt,

šis projekts man nezināmu iemeslu dēļ Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī šobrīd ir iesaldēts.

Tie, kuriem bijušas līdzīgas problēmas, mani sapratīs, kā tas ir: tu gaidi to "bērniņu", apaudzē visu stāstu, ir gatava scenogrāfija, gandrīz pabeigta oriģinālmūzika, sarunāts koris "Latvija" un laikmetīgā deja, visa komanda ir rezervēta, un tad to visu pārtrauc un tev pasaka – mēs iesaldējam, pārceļam...

Šobrīd ir runa par 2025. gadu. Bet tas nav jautājums man – kāpēc to pārcēla.

Ja man jāatbild uz jautājumu par Daili... Esmu ļoti pateicīgs Dailes teātrim par iespēju, ka esmu tur bijis – šis teātris savā ziņā mani ir veidojis. Nevēlos teikt nevienu sliktu vārdu par savām bijušajām mājām, sirds man tur joprojām ir klāt – tā ir daļa no manas ģimenes, daļa no manas esības. Bet Rainis... Mākslinieciskais vadītājs Džilindžers – un paldies viņam par to! – tiešām uzticējās man, toreiz vēl nepieredzējušam… Varbūt arī šobrīd vēl neesmu pārāk pieredzējis, bet nu – man jau šķiet, ka mana izpratne par to, ko nozīmē režija un režijas pamati, ir krietni, krietni uzlabojusies.

Toreiz "Induli un Āriju" vēlējos iestudēt tāpēc, ka neviens no mākslinieciskās padomes uz teātra simtgadi nepiedāvāja sagatavot izrādi, ar ko teātris savulaik tika atklāts. Man likās – tas ir tik pašsaprotami! Man bija izdomāts, ka tur būs Smiļģis, kuru spēlēs Aldis Siliņš, un Rainis, kuru spēlēs Ģirts Ķesteris.

Sākumā viņu parādīšanās būtu uz ekrāna: abi brauc aeroplānā, ar ziediem, tad aeroplāns avarē, viņi iznāk Dailes teātrī un tad sāk burties: Smiļģis bur to izrādi. Tāds sākums. Un fināla ainās Smiļģis ir šokā, kā teātrī viss pārvērties – tas vairs nav Dailes teātris! Bet tad Džilindžeru nometa...

Iestudējums Rīgas Krievu teātrī, protams, nebūtu uzsildīta zupa. Izrādes "Momo!!!" ģenerālmēģinājumu procesā saņēmu šo "kara laika" piedāvājumu – turpināt sadarboties, un es teicu – jā, noteikti, bet man ir svarīgi, lai tā būtu latviešu klasika, lai tas būtu Raiņa "Indulis un Ārija".

Karš, neatkarība, patriotisms – manuprāt, mūsu sabiedrībā par šīm tēmām jārunā un jāmēģina uzcelt saprašanās tiltiņš pār plaisu, kas veidojas starp Latvijā dzīvojošiem krieviem, "piekto kolonnu" un latviešiem, jo tā plaisa ir milzīga... Tas ir valstiski svarīgs jautājums arī man kā pilsonim, zemessargam un režisoram.

Teātrī runājām par to, ka projekts varētu būt bilingvāls, jo gribēju, lai arī tie aktieri, kuri visu mūžu strādājuši Latvijā, bet latviski nerunā, nāk mums pretī un mācāmies lugu latviski kopā: es palīdzētu ar visu, ko spēju, vajadzētu piesaistīt runas pedagogus, bet svarīgi būtu, lai aktieri izrādītu šo labo gribu – sak, redzat, mēs arī runājām latviski, mēs gribam runāt par to, ka mums vajag zem viena jumta dzīvot kopā draudzīgi. Nezinu pat, kā sīkāk izstāstīt. Katrā ziņā tas būtu bilingvāls projekts. Līna no teātra literārās daļas paveikusi absolūti brīnišķīgu, teicamu darbu, esam dramatizējuši; Valters Pūce sarakstījis brīnišķīgu mūziku, koris "Latvija" ir uzrunāts, un būs arī laikmetīgā deja. Un aktieru atlase… Andris Bulis jau aizrunāts. Gribējās to lugas smagumu pārnest uz manas paaudzes laiku. Ka tā nav jaunības drāma, bet drāma kopumā. Jana Herbsta jau bija gatava atgriezties ātrāk no bērniņa kopšanas atvaļinājuma… Mārtiņš Vilsons jau bija sarunāts kā Pudiķis. Faktiski iztēlē šo filmu jau biju noskatījies. Ar Zani Zustu to visu dramatizējām – precīzāk sakot, Zane dramatizēja, es konsultēju. Tā kā projekts ir bilingvāls, mana iecere ir tāda, ka visi vācieši runā krieviski, lietuvieši runā latviski un krieviski, bet latvieši runā tikai latviski. Kad Līna atsūtīja tās replikas, kas Raiņa dzejā ieliktas, krievu valodā, biju sabijies, bet – tas strādā, tas tā strādā! Nu jā, un tagad projekts ir apstājies. Vispār ir ļoti "jautri".

Intars Rešetins
Intars Rešetins

Skaidrs, ka tu nevari atbildēt par iemesliem, bet man tomēr jājautā: vai esi gatavs līdz 2025. gadam gaidīt un uzturēt sevī dzīvu šo ideju, vai atkal būs jādzimst vēl trešajai versijai? Jo varbūt kādā brīdī mīlestība pret konkrētu darbu tomēr beidzas. Cik no režisora psiholoģijas viedokļa tas ir traumējoši?

Tā ir skola. Viss man ir skola. Protams, vilšanās. Un skandāls, kurā es mākslīgi tieku ierauts – ka es it kā pretendējot uz kādiem krēsliem Rīgas Krievu teātrī. Tas ir tik sekli un nelietīgi!

Un ka kolektīvs šobrīd nostājies pret mani, jo acīmredzot tam ticis pasniegts, ka esmu anonīmo vēstuļu rakstītājs Kultūras ministrijai. Nu, piedodiet, tas ir zem mana goda... Mans uzstādījums ir tāds: ja varu būt noderīgs ar savu darbu, tad darām! Tāpēc jau es gribēju iestudēt Raini: ja jūs esat lojāli šai valstij, tad šī ir iespēja būt lojāliem. (..) Domāju, ka latvieši gribētu dzirdēt kaut ko konkrētāku – jā, [latviešu] tauta, mēs esam ar jums, mēs iesim cīņā pret "orkiem", ja mums uzbruks!

Esmu "uzvilcies": aizvakar atgriezos no zemessardzes mācībām – mēs mācāmies, kā apturēt "orkus". Es vispār gribētu katru aicināt stāties zemessardzē, lai iegūtu pamatus – paskatieties, ko somi dara! Latvieši mīļie, saņemamies, mums šī zemīte ir pašiem jāaizstāv. Ja mēs visi stāsimies viņiem pretī – gan latvietis, gan krievs, gan baltkrievs, gan polis… Mums ir jābūt kopā.

Nu labi, varbūt es esmu pārāk patriotisks un radikāls. Arī Raiņa iestudējums man bija paredzēts "melns un balts" estētikā. Jo kara laikā ir tikai melns un balts. (..) Šis darbs noteikti tiks īstenots – ja ne Krievu teātrī, tad varbūt tas būs Latvijas Radio. Gribu šīs "dzemdības" – šodienas aktualitātē, šodienas sāpē, vajadzībā. Mums ir jārunā par būtisko, un jārunā tagad. Katrā ziņā es degu: man tas "bērns" ir svarīgs.

Ar šiem vārdiem mēs varētu arī beigt, jo tā ir ļoti skaista izskaņa. Bet gribu tev uzdot vēl tikai vienu jautājumu. Skatoties uz Latvijas teātra kopainu... Ir ļoti saprotami un moderni teikt, ka māksla ir apolitiska un ka mākslinieks nevar tikt iesaistīts sociālās aktivitātēs. Un vienlaikus man liekas, ka tik vienkārši tas arī nav. Protams, teātrim nevajadzētu pārvērsties par aģitbrigādi, kas ir otra bīstamība. Bet kāda, abstrahējoties no konkrētā darba un ieceres, ir tava cilvēciskā sajūta par to, cik lielā mērā mākslinieks drīkst neredzēt to, kas notiek apkārt?

Ļoti liels jautājums... "Manā skatījumā, ja mākslinieks ir apolitisks – un tie būs skarbi vārdi –, viņš ir gļēvulis un potenciāls nodevējs. Šodien māksliniekam, tāpat kā Atmodas laikā, ir skaudri, skaidri jārāda sava pozīcija. Ja mēs esam par mieru, mēs esam nekādi. Kara laikā ir savi likumi. Es dzīvoju režīmā "balts un melns". Varbūt esmu pārāk radikāls, jo visi mākslinieki ir emocionāli, un tāds esmu arī es. Bet šis jautājums, manuprāt, ir ne tikai mākslinieka atbildība, bet arī visas Kultūras ministrijas politiskā virziena un uzstādījuma jautājums. Tikai tad seko teātru vadītāji, mākslinieciskie vadītāji un viņu spēja savākt kolektīvu, runāt par procesiem, jo teātris ir medijs.

Tas nenozīmē, ka mēs diktēsim diktātu, bet tai virzībai kara laikā jābūt uz pašapziņas celšanu, uz mugurkaula un pašpārliecinātības stiprināšanu. Mums jāiestājas par sevi, un mums ir jārunā mazliet skaļāk.

Ja mēs šajā kontekstā pieminam Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātri, es sekoju līdzi tur notiekošajam – tur ir mani draugi, tur ir aktieri, kurus esmu ļoti iemīļojis. Un man ir ļoti, ļoti sāpīgi, ka tikai daži – Jakovs Rafalsons un vēl daži – ir skaidri pauduši savu nostāju. Bet, mīļie krievvalodīgie draugi, mums, latviešiem, ir jāzina jūsu nostāja. Šis ir karš. Krievvalodīgo procents Latvijā ir ļoti, ļoti augsts, un mums ir jākomunicē skaidri un atklāti – tikai tā mēs tiksim uz priekšu, ja vēlamies dzīvot zem viena jumta. Runāsim skaidru valodu. Un šis ir milzīgs jautājums arī Rīgas Krievu teātrim – kā teātris spēj iedarboties uz savu skatītāju, jo tad, kad teātri aicināju uz gājienu (pagājušā gada maijā Intars Rešetins režisēja plaši apmeklēto "Gājienu par atbrīvošanos no padomju mantojuma" – red.) un gribēju, lai viņi dzied dziesmu, kaut krieviski, Dana [Bjorka] tomēr atteica, sakot, ka ne visi tam piekrīt un ka daļa teātra skatītāju viņus varētu nesaprast. Bet man gribējās, lai – hops! – jau tobrīd mēs sākam būvēt šo tiltu. (..)

Intar, vēlu tev, lai Indulis ar Āriju tomēr satiekas. Tavā režijā. Un vēlams – drīz. 

Jā, to vajadzētu realizēt vismaz līdz 18. novembrim. Noteikti.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti