Iestudēšanas process bijis grūts, taču interesants, atzīst aktrises. Ar lielu azartu strādājusi arī kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, skatuves ietērpu veidojis Mārtiņš Vilkārsis, horeogrāfe Inga Raudinga.
“Es teātrim piedāvāju vairākus darbus, bet izvēlējās to, kas šajā sezonā vairāk iederas. "Dons Žuans”, "Pigmalions” - tātad centrā vīrietis centrā, lai gan manā iestudējumā vairāk sieviešu nekā vīriešu lomu, tomēr viss riņķo ap Donu Žuanu. Es piedāvāju arī Maksa Friša darbu, viņam ir tāda luga "Spēlējam biogrāfiju”, bija vēl arī citi piedāvājumi,” par darba izvēli stāsta režisors Rolands Atkočūns.
Strādāt Valmieras Drāmas teātri viņu uzaicinājusi režisore Indra Roga, bet Atkočūns jau sen vēlējies sadarboties ar Valmieras teātri.
“Pirms daudziem gadiem, kad strādāju Liepājā, jau tad dzirdēju par šo teātri, Kroders vēl bija. Jutu lielu vēlēšanos šeit strādāt, jo biju daudz laba dzirdējis, un man tas šķita unikāli, ka tik nelielā pilsētā ir teātris, turklāt iestudē pat Šekspīru, un skatītāji nāk uz teātri, skatās Šekspīru, Čehovu, tas ir vareni,” vērtē Atkočūns.
Lugas "Valoņas nakts” centrā ir Dona Žuana piecas mīļākās, kuras hercogiene de Vobrikūra, ko atveido Elīna Vāne, uzaicinājusi uz pili Normandijas nekurienē, lai īstenotu neparastu plānu. Franču valodā rakstošais beļģu rakstnieks Ēriks Emanuels Šmits lugā "Valoņas nakts” sniedz oriģinālu skatījumu uz slaveno mīlnieku Donu Žuanu.
“Valoņas nakts” atklāj Donu Žuanu pusmūžā, viņu atveido aktieris Imants Strads, kalpa lomā ir Aigars Vilims. Iestudējums liek aizdomāties par dzīves jēgu, par īsto mīlestību. Ērika Emanuēla Šmita versija par Dona Žuanu stipri atšķiras no ierastajām, to atzīst režisors, kurš ne pirmo reizi izvēlas iestudēt slavenu darbu interpretācijas.
“Dailes teātrī iestudēju "Karmenu”, arī tā bija pilnīgi atšķirīga versija, nevis kā ierasts. Karmena un Dons Žuans jau ir tādi mitoloģiski tēli. Kurš radījis Dona Žuana tēlu? Es domāju, ka tās ir sievietes, sev radījušas. Tikai pēc tam rakstīja Moljērs vai Tirso de Molina. Acīmredzot bija nepieciešams tāds personāžs,” uzskata Atkočūns. “Tādēļ var būt versijas, un man šī versija patika tādēļ, ka tik atšķirīga. Ja nu vienīgi Josefa Tomana versija, kurā Dons Žuans dodas klosterī. Mēs kaut ko aizguvām arī no tā darba.
Izvēlējāmies šo versiju, jo vienmēr ir interesanti paskatīties no cita skatu punkta. Ko izjuta sievietes, kas bijušas kopā ar Donu Žuanu, nevis tas, kā viņas pavedina un pamet. Tas jau mūsdienās šķiet banāli.”
Iestudējuma centrā ir sievietes, kuras atveido aktrises Ilze Pukinska, Skaidrīte Putniņa, Ance Kukule, Māra Mennika, Elīna Vāne un Laura Atelsone, kalpones lomā Klinta Leja. Katra ar savu košu raksturu.
Aktrise Māra Mennika atklāj gan savas lomas neparasto traktējumu, gan to, kā veidojusies sadarbība ar režisoru.
"Esmu ļoti pateicīga režisoram, ka manu lomu izvērpis tik interesantu. Izlasīju lomu sarakstā "Mūķene". Nebija vēl pateikts, kurš ko spēlēs, nodomāju - noteikti es. Tieši tā arī bija. Viņš šo mūķeni pavērsis tā, ka maz neliekas. Interesanti protams," par savu lomu stāsta Māra Mennika.
Aktrise atzīst, ka darba process bijis grūts, jo Valmieras teātra aktieriem šī ir pirmā sastapšanās ar Atkočūnu.
"Pirmais mēnesis pagāja lielās šausmās, mēs bijām sastingušas, kaut ko mēģinājām darīt, viņš bija ļoti dusmīgs un neapmierināts. Tad vienā brīdī viņš atnāca un teica: jūs no manis baidāties. Mēs atbildējām - jā. No tā mēģinājuma viss pavērsās citādi, mēs sapratāmies, sadraudzējāmies. Tad viņš bija pilnīgi cits režisors. Viņš strādā ļoti interesanti un kaislīgi, kā jau lietuviešu režisors," atklāj Mennika.
Izrādes tērpus veidojusi kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa un šī nav pirmā viņas sadarbība ar Rolandu Atkočūnu. Piedāvājums sadarboties šoreiz nācis negaidot, toties bijis ļoti aizraujošs, un māksliniece radījusi spilgtu individuālu vizuālo tēlu katrai aktrisei.
"Šāds stils un vēsturiska interpretācija un šāda forma ir tieši tas, ko man vislabāk patīk darīt. Milzīgā kaifā metos tajā iekšā. Esmu pateicīga Valmieras teātrim, kas to atbalstīja, arī finansiāli," stāsta Ilze Vītoliņa un atklāj, ka darbs pie šīs izrādes ir laba iespēja parādīt, ko var paveikt.
Sākotnēji iecere nav bijusi tik plaša, bet režisors lūdzis pēc iespējas vairāk dažādot tēlus.
"Visā kontekstā sarkanais lieliski strādā. Un kaislībai kas var būt piemērotāks kā sarkanā krāsa! Tas ir trumpis pats par sevi. It kā vienādībā ielikt atšķirīgus raksturus, tas ir ļoti interesanti. Tas ir mans lauciņš, tas ir tas, kas man vislabāk patīk, vislabāk sanāk un pie kā vislabprātāk strādāju," skaidro Vītoliņa.
Izrādes muzikālo noformējumu veidojis režisors Rolands Atkočūns, piesaistot arī komponistu Ģiedru Puskunigi no Lietuvas.
Tuvākā "Valoņas nakts” izrāde jau šonedēļ, 28. februārī, pēc tam 8. un 9. martā.
