Brīvības un Šarlotes ielas stūrī Rīgā uz akmens sēž Irbīte – rokās krītiņi, klēpī zīmējums, gara bārda, basas kājas un smaids sejā. Gleznotāja piemineklim kāds nesen aplicis tumšzilu šalli. Šī ir vieta, kur 1944.gadā Voldemāram Irbem trāpīja kara šāviņa šķemba, pārraujot mākslinieka 50 gadu garo mūžu.
Tas ir arī mirklis, ar ko sākas izrāde „Zibeņu domas. Irbīte”, kuras dramaturģiju veidojusi Rasa Bugavičūte-Pēce, bet režisore ir Inga Tropa.
„Mani visvairāk šajā reizē interesēja nevis Irbītes ārējās izpausmes, ko daži sauc par ekscentriskām, bet viņa domu process, domu gaita. Sevišķi, kad manās rokās no Misiņa bibliotēkas nonāca viņa brošūras ar garo aprakstu „Iz manas dzīves” un vēl vairāk – viņa runas, ar kurām viņš publiski uzstājās Rīgas Latviešu biedrībā, tas bija tas galvenais materiāls, kas mani tik ļoti ieintriģēja. Es pavadīju daudzas stundas, aizrautīgi lasot un mēģinot izlobīt to viņa domu gaitu, kas vienlaikus ir tik oriģināla un tik viegli saprotama!” saka Tropa.
Kā aktrise viņa darbojusies cikla iepriekšējā izrādē par mākslinieku Kārli Padegu, kad arī saņēmusi piedāvājumu no Mūzikas un mākslas atbalsta fonda producentes Lailas Baumanes pašai veidot nākamo stāstu.
Tropa to izvēlējusies veidot kā monoizrādi gandrīz bez rekvizītiem. Irbīti spēlēs aktieris Juris Bartkevičs.
„Esmu pati sev un arī Jurim kā aktierim uzdevusi ļoti grūtu uzdevumu, jo nav nekādas realitātes scenogrāfijā, tā visa ir kaut kādā ziņā tukša telpa. Un aktieris, absolūti neizmantojot kaut kādas ārējas pārvērtības – neliekot klāt bārdas, pinkas, nemēģinot nosmērēties un neieģērbjoties kādā kostīmā -, mēģina citādi iemiesoties šajā Irbītes tēlā. Un vēl lielāks izaicinājums ir tas, ka ir šie ļoti lielie tuvplāni,” uzsver režisore.
Viņas minētos tuvplānus izrādē veido videooperatore Elīna Matvejeva, ar kuru režisore sadarbojās arī godalgotajā izrādē „Dāmas”.
„Man kā aktierim no dinozauru laikiem tas likās interesanti,” smejas Juris Bartkevičs, kurš ar šo lomu spers soli ārpus sava Dailes teātra.
Par Irbīti, kura piemineklis ir turpat blakus teātrim, aktieris interesējies jau senāk. Viņš atminas Ilmāra Blumberga veidoto „Irbes ciklu” pirms desmit gadiem, kur mākslinieks par savu aroda brāli sacīja : „Irbes māksla ir tīra māksla. Tā nav ierocis, sabiedrisks medijs vai spēka izpausme. Tas šodien man likās interesanti, ka var arī tā dzīvot kā viņš.” Interesanti tas licies arī aktierim Jurim Bartkevičam.
„Viņa „reliģiozā vertikāle”, kā Ilmārs Blumbergs to nosauca, ir arī mākslā ļoti tuvu, sevišķi mūsdienās, kad visās mākslās ir daudz komercijas,” saka Bartkevičs.
“Viņa tīrā attieksme pret savu iekšējo pārliecību, savu iekšējo ideju, viņa tīrība – nu, iekšējā tīrība, jo ārēji viņš bija diezgan netīrs un reiz pat policija ar varu esot aizvedusi nomazgāt –, šī iekšējā tīrība ļoti suģestē,” saka aktieris.
Viņaprāt, uz šādu iekšēju brīvību Irbīte gribējis iedvesmot arī citus, par savu naudu izdodot brošūras ar pārspriedumiem par zemapziņu, par skaistumu, par labo un ļauno.
„Viņš gribēja sēt cilvēkos gaišumu, ar savu labestību iedvesmot uz to, ka dzīve ir skaista un pasaule ir brīnišķīga. Viņš pats bija tāds brīnišķīgs un mistisks tips. (..) Kā viņš pats saka – ērmīgākais jautājums ir, kāpēc es staigāju basām kājām? Nu kā, ar basām kājām var vairāk padarīt. Ja tev kājas ir basas un aukstas, tad galva labāk strādā!” izsaucas Irbītes lomas atveidotājs.
Izrāde „Zibeņu domas. Irbīte” skatuves dzīvi sāks otrdien Eduarda Smiļģa Teātra muzejā Rīgā, bet 12.februārī tiks spēlēta arī Saldus Mākslas skolā. Izrādē skan komponista un Latvijas Radio 3 kolēģa Edgara Raginska mūzika.
