Ināra Slucka pati arī romānu dramatizējusi, un viņas versijā labi pazīstamo vienas vasaras mīlas stāstu ieraudzīsim ar Lauras dēla Māra acīm, kad viņš jau ir pieaudzis.
Regīnas Ezeras romāns “Aka” ir leģendārās filmas “Ezera sonāte” pamatā. Režisore Ināra Slucka to dēvē par absolūti brīnišķīgu kinodarbu, kuru nav nekādas vajadzības ne kopēt, ne pārspēt, tāpēc viņa izvēlējusies citu ceļu – uz Ezeras romānu palūkoties no nedaudz atšķirīga skatu punkta, nekā ierasts.
Viņas dramatizējumā ir saglabātas visas galvenās sižets līnijas un personāži, taču skatītājs tās ierauga caur nu jau pieaugušā Lauras dēla Māra atmiņām.
Pieaugušo Māri izrādē spēlē Mārtiņš Brūveris, bet mazā Māra lomā dublējas trīs mazie lomas tēlotāji – Dāvis Karpovs, Imants Seleckis un Emīls Pohorželskis.
Viens no jautājumiem, kas režisori īpaši ieinteresējis, atkal pārlasot “Aku” – kas varēja notikt pēc skaistā, bet arī ļoti smeldzīgā vienas vasaras mīlas stāsta.
Kā Lauras izvēle palikt uzticīgai Ričam varēja ietekmēt viņas pašas, viņas dēla Māra un citu viņas tuvāko cilvēku dzīvi.
Lauras raksturā režisore saskata visai ciešas paralēles ar Blaumaņa Kristīni, kas gatava nolikt savas vieglās dienas un glābt Edgara dvēseli, bet jautājums – vai tādējādi viņa nepazudina sevi un citus sev tuvos.
“Ir jau tāds jēdziens “Kristīnes sindroms”. Ja kādreiz tas tika uzskatīts par simbolu īstai mīlestībai, tad šobrīd arī attieksme pret to tiek pārskatīta,” norāda Slucka.
“Mani interesēja šo līdzatkarīgo sieviešu tēma. Jo vienmēr, lai kādu lēmumu mēs nepieņemtu, mēs taču atbildam arī par pārējiem. Lauras gadījumā arī: protams, ka viņa domā par Riču, bet tie ir 70. gadi, tas ir mazs miests, kurā visi viens otru zina. Ričs tur vienmēr būs slepkava, un vai viņš nedzers? Nezinu… Apsolījās, bet vai viņš varēs izturēt pēc atgriešanās un ko nozīmē atgriezties pēc cietuma…” stāsta režisore.
Viņa arī atklāj, ka uz šiem jautājumiem negrib dot viennozīmīgu atbildi, taču tie viņu nodarbinājuši izrādes veidošanas laikā.
“Un man liekas, ka varbūt citādi, bet arī šodien joprojām līdzatkarība pastāv,” saka Ināra Slucka.
Nekopējot filmu, dažas sirsnīgas atsauces režisore uz to tomēr izmantojusi. Piemēram, filmas mūziku, ko rakstījis Imants Kalniņš, esot sarkanais plašķītis, kas filmā arī ir sarkans, kad viņa brauc pēc Rūdolfa, kad bērns ir saslimis.
“Letkiss [deja] arī ir, pulkstenis [ar knibuļiem] ir, ir arī trakā braukšana,” ar atsaucēm iepazīstina režisore.
Rūdolfa lomas tēlotājs Ģirts Liuziniks Lauras izvēli saista arī ar laiku, kad viņa dzīvoja, jo vēl pirms 50 gadiem sievai pamest vīru bija liela uzdrošināšanās, kamēr šobrīd uz to mēs skatāmies daudz brīvāk.
Lauras lomas tēlotāja Laura Siliņa tomēr domā, ka Lauras izvēli noteica kas pilnīgi cits, un aktrise arī nepiekrīt Lauras kā cietējas tēlam.
“Ja mēs distancējamies no tā laika, kurā viņi dzīvoja, tad – ja viņa aiziet ar Rūdolfu – tad paliek nelaimīgi daudzi cilvēki uz viņas rēķina,” norāda Siliņa.
Savukārt Ģirs Luizniks saka: “Bet nav jau teikts, ka nebeidzās laimīgi. Varbūt tomēr beidzās laimīgi. Jā, tajā konkrētajā brīdī Rūdolfam bija jāatkāpjas, bet tas nenozīmē, ka viņš neatgriezās.”
Arī Laurai Siliņai, šī doma patīk, taču abi aktieri spriež – ja Laura un Rūdolfs satiktos vēlreiz, tad jau būtu “Aka 2”.
Scenogrāfe Marija Ulmane uz skatuves uzbūrusi vīziju par lauku mājām ezera krastā, taču tās tomēr vairāk atgādina kādu eksponātu muzejā, aicinot skatītāju uz visdažādākajām asociācijām.
Ināras Sluckas iestudējuma “Aka” pirmizrāde skatāma 29. maijā Nacionālā teātra Aktieru zālē.
