Izklausās biedējoši? Jā, tieši šādu baiļu pārvarēšanai bija domāts projekts „Robežas”. “Mums šī izrāde bija pilsoniskās pretošanās akts, lai pierādītu, ka uzticēšanās ir iespējama un iespējams spert pirmo soli pretī svešiniekam, lai sāktu sarunu, kuras laikā var ieraudzīt ļoti siltu cilvēcību, kas ikdienā pazūd aiz lielās agresijas, bailēm un nevēlēšanās ticēt tam, ka saruna ir iespējama,” stāsta režisore.
Tajā pašā laikā viņa atzīst, ka izrādes tapšanās laikā guva apstiprinājumu, ka cilvēki baidās un nav gatavi sarunai ar svešinieku. “Lielākā daļa durvju palika slēgtas, cilvēki ir dusmīgi, agresīvi un naidpilni. Bet mēs atradām cilvēkus, kuri ir gatavi sarunai,” saka Burāne.
Šajā projektā viņa arī ieraudzīja, ka cilvēki Latvijā ir ļoti izslāpuši pēc iespējas īstenot savu cilvēcību vienkāršās ikdienišķās darbībās.
Tāpat izrādes tapšanā viņa saskārās ar lielu neuzticēšanos arī māksliniekam, domājot, ka viņš vēlas “iegāzt” cilvēku. “Vai patiešām priekšstats par mākslu un mākslas lomu ir tik biedējošs un, no otras puses, tik vienkāršots un banāls?”
Viņasprāt, pašlaik vairāk koncentrējamies uz tām lietām, kas uzskatos, vēstures izpratnēs un vērtībās ir atšķirīgs, bet aiz katras atšķirīgās vērtību skalas iespējams atrast vismaz vienu kopīgo punktu un saskatīt cilvēcīgo otrā. “Tas palīdzētu mums tikt galā ar kopīgajām traumām, kas mums visiem ir,” pārliecināta Burāne.
“Mūsu sabiedrība pārdzīvo neveiksmīgas iemīlēšanās pieredzes situāciju, kurā cilvēki ir kādu ļoti mīlējuši, tad sapratuši, ka šī mīlestība netiek realizēta, un viņiem ļoti sāp. Un tad saka: nē, nekad mūžā es vairāk nevienu nemīlēšu,” saka režisore, to skaidrojot ar smagiem vēstures notikumiem un šķelšanos.
