Flirts ar formātu
Režisors Vladislavs Nastavševs, izvēloties mūslaiku krievu autora Sergeja Uhanova 2019. gadā uzrakstīto lugu “Melnraksts” (šis ir lugas pirmais iestudējums), kārtējo reizi iesēdina skatītāju žanru karuselī, liekot viņam pašam izvēlēties, ko tad skatīties – komēdiju, drāmu, traģēdiju, farsu? Kā izrādi uztvert – kā dzimtas koka ģeneoloģiju, kā mistisku starpstāvokli starp cilvēka agregātstāvokļiem vai kā sociālu detektīvpratināšanu pie durvīm, kas atdala pasaules?
Turpat režisors arī spēlējas ar e-izrādes formātu, ar vieglu ironiju apspēlējot tās lietas, kas raksturīgas sarunām tiešsaistes platformās (pieslēgšanos, dzirdamību, redzamību, fona attēlus u.c.). Izrāde, izmantojot “Zoom” platformu, papildināta ar “prelūdiju”, ko pašironiski izpilda Dana Bjorka kariķētā teātra direktores lomā, piesakot izrādi “Melnraksts”, eksperimentus ar formātu, aktieru raksturojumu, paironizējot par klasikas un mūsdienīguma sastapšanos vienuviet, par tēmu “melnraksts”, solot pārrakstīt, salīmēt, - nekas, nekas, viss būs.
Iespējamos defektus režisors jau preventīvi pārvērš par efektiem, kas, līdzīgi kā citās izrādēs, arī te skatītāju mulsina: vai tas bija apzināts gājiens, vai tā bija nejaušība, ko paģēr tehnoloģijas utt.?
Tas Vladislavam Nastavševam palīdz palikt uzticīgam pat e-izrādē pašam sev un prast samulsināt un izspiest no ikdienas ērtuma čībām skatītāju arī otrpus ekrānam, liekot aizslaucīt savus domu putekļus uz citiem plauktiem. Kārtu pa kārtai.
Šķavas un asaras
Neatņemama izrādē tāpat kā dzīvē ir laika putekļu klātbūtne. Gan dramaturga Uhanova lugā, gan režisora Nastavševa iestudējumā. Brīžiem pat nākas šķaudīt un ar to aizbildināties, ļaujot aizritēt pār vaigu asarai. No ironiskiem smiekliem vai no eksistenciālām atziņām. Kā kuru brīdi. No rindas uz rindu šizofrēniski lēkājot domām. Aktieru mestie vārdu kauliņi ik reizi izrādē krīt citādi. Gājieni arī ir neparedzami.
Tikpat uzticīgs kā ironiskajai pieejai formāta risinājumam režisors ir arī ģimenes attiecību šķetināšanas tēmām, apliecinot, ka ģimenes telpa ir vispieputējušākā no visām iespējamām.
Tikai pārvelkot plaukstu pār augstākajiem plauktiem, putekļi nepazūd. Izkustas, un atkal laiks tos pārklāj pāri visam. Lai gan “laiks un slikta atmiņa visu izdzēš”. Neērtie jautājumi. Kādam tie jāuzdod.
Māte, ko aristokrātiskā elegancē iemieso aktrise Veronika Plotņikova, ir vienlaikus gan poētika, gan skarbā dzīves bagāža, bet Dēls Maksima Busela niansētajā tēlojumā pārstāv tiešumu, realitāti un mūsdienīgumu. Sliktā redze, kas Dēlam liedz pašam redzēt pasauli, ir gan nespēja ieraudzīt pagātnes kopsakarības, gan arī prasme redzēt citādi un smalkāk. Tā ļauj Dēlam redzēt cilvēku daudz tiešāk nekā citiem redzīgajiem. Pagājība izrādē ir kā jautājums un ass zirnis zem matrača, kas traucē ērti gulēt. Un miers, tas, Dēla vārdiem sakot, “miers mums tikai sapņos rādās”. Dana Bjorka iejūtas arī austrumnieciskās izcelsmes sievietes Azizas ādā, kļūstot par trešo izrādes varoni, ienesot Mātes un Dēla attiecībās vēl vairāk jautājumu un liekot domāt par garu izsaukšanas seansu. Varoņu spilgtums, bet vienlaikus etēriskums jauc robežas starp dzīvo un mirušo, liekot apšaubīt, kur ir dzīve un kur ir nāve.
Aktierspēlē šī izrāde ir izceļama līdzšinējo uz e-izrādes formātu pieteikto Latvijas teātru veikumu vidū, pateicoties Rīgas Krievu teātra aktieru prasmei strādāt precīzi un daudzveidīgi arī ierobežotajā “Zoom” taisnstūrlodziņā, neskatoties uz kadrējumu. Pārsteidzošs ir panāktais neverbālais diapazons ar mīmiku, ķermeņa kustībām, roku darbību, acu skatienu dramaturģiju. Ekrāns atdzīvojas un mainās līdz ar lugas ritējumu. Aktieri spēj izmantot šo taisnstūri kā savu pilnvērtīgu spēles telpu, jo spēj to apdzīvot pietiekami saistoši arī skatītājam.
Šī ir pirmā pandēmijas perioda laikā tapusī e-izrāde tiešraides formātā, kuru ir aizraujoši skatīties, ne tikai klausīties.
Tas ir aktieru pacietīgā un mērķtiecīgā darba rezultāts, kas izteiksmīgiem triepieniem rada absurda teātri ar varoņu saziņas traucējumiem, asprātīgām vārdu spēlēm un atkārtojumiem, loģikas un sižeta izsekojamības neiespējamību, laika maldīgo izjūtu, atņemot tai linearitāti, atstājot beketisko kaut kā gaidīšanu u.tml.
Sadzīves haikas
Izrādei dinamiku piešķir arī dramaturga Sergeja Uhanova lugas īsie dialogi un vārdu saspēles kā sīkas sadzīviski ilgmūžīgas haikas. Tenisa bumbiņas lēkšana no Veronikas Plotņikovas eleganti traģiskās Mātes pie Maksima Busela naivi tiešā Dēla un atpakaļ. No viena pie otra un atkal atpakaļ. Mirklī, kad dialogs nosacīti izsīkst, paliek spēcīgs teikums, ko pasvītrot ar krāsainu zīmuli.
Neskatoties uz sižeta mistisko absurditāti, zem kuras kā zem grezni austā austrumnieciskā paklāja, kas izrādes varoņiem redzams fonā, paslaucīta ģimenes vēsture, tas izgaismo, jā, tiešām, mūsdienīgas, aktuālas un asi sociālas problēmas.
Tādas, par kurām lasām medijos. Tādas, ar kurām cīnās tiesas un psihoterapeiti. Tādas, kuras liek savu dzīvi preparēt zem saskrāpētas lupas, tā arī nekad neieraugot pilnu, patiesu bildi. Tieši tādas, kā sola reklāmvēstījums īsi pirms izrādes iesākuma ekrānos, mirgojot izkārtnei “Melnraksts”.
“Mums dod tikai to, ko varam izturēt.” Kādā brīdī fatāli atgādina Māte, bet aktiera Anatolija Fečina Tēva ēna no tāspasaules satraucoši mierinoši pavēsta, ka “lielākais grēks ir nenovērtēt to, kas tev ir”. Tā lai paliek kā pandēmijas mācība, kas izskan kā pasvītrota ar sarkanu skolotāja pildspalvu dzīves dienasgrāmatā, ko paturēt prātā, izskanot izrādes beigās paša režisora un Ivana Lubeņņikova dziesmai ar Sergeja Jeseņina vārdiem. Dziesma, ko izpilda aktieru ansamblis, piešķir šim eksistenciālajam putekļu slaucīšanas seansam vieglu garu un to mazo apsolījumu. To ierasto, kas spīd cauri tumšām, smagām padebešu gūzmām, nograndot satricinājumiem un solot gaismu pēc tumšās nakts. Lai varētu paklausīties atkal klusumu. Un to, kā krīt putekļi uz mūsu vecajām gleznām.
