Rēzeknes teātra jaunākā izrāde "Muols" jeb "māls" stāsta par Latgales podniecību un māla meistariem- podniekiem. Uz skatuves, māla trauku ieskauti, aktieri: Liena Šmukste, Jānis Kronis un koklētāja Liene Skrebinska.
Radošā komanda skatītājus aicina piedalīties ceļojumā no aizvēstures līdz mūsdienām, ieelpojot māla smaržu un pieskaroties tam.
Teika par Latgales podniecību
"Es jau kaut kur ironizēju tādā pozitīvā nozīmē, ka to apakšvirsrakstu vajadzētu likt, ka šī ir teika par Latgales podniecību ar zinātniskiem un praktiskiem padomiem podniecībā."
Kā stāsta izrādes režisors Mārtiņš Eihe, izrāde ir par amatniecību un mākslu, par tās nozīmi šodien, vēsturi un cilvēkiem, kas to ir ietekmējuši, un arī par cilvēku savstarpējām attiecībām.
"Mēs veicām virkni interviju gan ar keramiķiem, gan podniekiem. Mēs izmantojām arī vairākus vēsturiskos materiālus – grāmatas, kuras visas kopā Rūta Holendere apvienoja tekstā, kurš vēsta par podniecību, tā bija diezgan interesanta pieredze sastapties gan ar podniekiem, gan ar mākslas zinātniekiem, kas mums skaidroja un stāstīja dažādas lietas, kas ir saistītas ar podniecību šeit Latvijas teritorijā jau no pašiem pirmsākumiem līdz mūsdienām.”
Jānis Kronis ar keramiku ir uz "tu"
Izrādes valoda ir latviešu un latgaliešu. Aktieriem Lienai Šmukstei, kas nāk no Līvāniem, un Jānim Kronim, kurš bērnību pavadījis Latgalē, šī valoda nav sveša. Jānis Kronis atzīst, ka pēc intensīviem mēģinājumiem apjautuši, ka ir mirkļi, kad atkal sāk domāt latgaliski.
Jāteic, Jānim Kronim ir saikne ne vien ar valodu, bet arī ar keramiku un mākslas zinātnieku Jāni Pujātu, kurš tiek dēvēts par Latgales keramikas tēvu.
"Jānis Pujāts bija manas vecmammas brālis, un savukārt mans tēvs agrāk nodarbojās ar keramiku un bija podnieks - Mārtiņš Kronis, un tad bērnību līdz skolas vecumam es dzīvoju netālu no Gaigalavas, kur tēvam bija darbnīca, un mēs tur augām un skatījāmies, kā viņš darbojas ar podiem.
Iestudējot šo izrādi, nāca daudzas atmiņas, kuras bija piemirsušās, par bērnību, par keramiku, par to kā tēvs nodarbojās ar podniecību, kaut vai kā svečturis ir jāņem, tur gan es sajutu tādu priekšroku, ka es zinu, ka svečturi nekad nedrīkst ņem aiz augšējiem žuburiem, bet ir jāņem vienmēr aiz apakšas, jo, ja ņem aiz augšas, tas var noplīst, un svečturis ir viens no, ja ne sarežģītākā trauka forma, kuru izveidot, līdz ar to jāapietas ļoti uzmanīgi.”
Teātra dzīve ir apgrūtināta
Par to, cik veiksmīgi teātris atsāks savu darbu, Mārtiņš Eihe, kurš ir arī teātra Joriks mākslinieciskais vadītājs, ir norūpējies. Daži ir atraduši no klātienes kultūras, citi nevar to apmeklēt, jo nav vakcinējušies.
"Mēs gaidām skatītājus, bet viss mārketings, viss ir apgrūtināts, jo nevienā brīdī nesaproti, kādā veidā izrādes tirgot, kad sāk tirgot, lai nesanāk atkal šī situācija, kad cilvēki nopērk biļetes un viņi netiek."
"Un vēl otra tāda lieta vismaz pie mums, un cik es esmu runājis ar citiem mazākiem teātriem, cilvēki vairs nepērk iepriekšpārdošanā biļetes. Ja pērk, tad pērk īsi pirms izrādes sākuma. Un tas padara šo procesu neprognozējamu."
"Un valsts atbalsts arī ir diezgan jocīgs, jo šobrīd ieguvēji ir lieli teātri, kuriem ir rezervācijas, un, ja kaut kas tiek apturēts, tad viņiem sedz zaudējumus no rezervācijām, bet, ja tavam teātrim neviens neveic rezervācijas, tad šī dīkstāve, kas iestājās, tad ir jāizstiepj tikai uz saviem un pašvaldības pleciem.”
Teātris ir gatavs strādāt zaļajā režīmā. Kā uzsver Mārtiņš Eihe, vakcinācijas aptveres ziņā teātris ir paraugorganizācija, jo 100% darbinieku ir Covid-19 sertifikāts.
