"Sibīrijas haiku" ir stāsts par lietuviešu zēnu, divpadsmitgadīgo Aļģi un viņa ģimeni, kuriem 1941. gada 14. jūnija rītā pret savu gribu bija jādodas prom no mājām uz Sibīriju. Ceļā piedzīvotais, skarbie apstākļi, izdzīvošana, ģimenes un apkārtējo ikdienas rūpes tiek izstāstītas, kā to jūt un redz bērns. Lai iestudētu lietuviešu rakstnieces Jurgas Viles un mākslinieces Linas Itagaki grafisko stāstu "Sibīrijas haiku", režisore Māra Zaļaiskalns lūdza atļauju, rakstot sociālajos tīklos, autorēm. Režisori uzrunāja stāsta uzbūve un pati grāmata: "Tad es sapratu, ka grāmata ir ļoti populāra visā pasaulē, ka tiek tulkota, tikko tika iztulkota krievu valodā, vācu valodā, bez šaubām – japāņu. Man daži nāca klāt no tiem, kas bija pirmie skatītāji, ka viņi bija pārsteigti, ka Sibīrijā bija arī japāņi. Un es ļoti ceru, ka mēs atvērsim šo pasauli mazliet citādāk, nekā ierasts."
Par sajūtām, kas mijas ar gaišumu un smeldzi, un iestudēšanas procesu, stāsta Rēzeknes Tautas teātra aktrise Sandra Juste: "Sākumā īsti nevarēja saprast, kas tas ir. Bet tas ir ļoti interesants darbs, jo tas ir no bērna redzesloka uzrakstīts, un reizē viņš ir ļoti skumjš, lai mēs neaizmirstu savu vēsturi un lai neatkārtotu, bet reizē arī ļoti gaišs, jo par to visu skumjo vajag runāt gaiši."
Iestudējuma stāstu papildina grāmatas ilustrācijas, kas vērojamas fonā uz ekrāna. Sākot strādāt pie stāsta materiāla, Rēzeknes Tautas teātra aktieriem tas notika katram pie sava datora, ierobežojumu dēļ klātienē mēģinājumi nevarēja notikt. "Bet ļoti labi, ka mēs to vispār darījām un mēs kā kolektīvs nepalikām paši par sevi, mēs turpinājām runāt un turpinājām radīt. Šis laiks ļāvis izvērtēt to, kas ir svarīgs," uzsver aktieris Oskars Lustiks. "Šajos dīkstāves periodos daudz kas ir kā caur sietu izsijāts, un saproti, kas patiesībā dzīvē nebija tik ļoti svarīgs, bet tas svarīgākais palika vēl svarīgāks, un teātris tai skaitā. Tu apzinies, cik ļoti tev pietrūkst mēģinājumu. Varbūt esi noguris no ikdienas darba, un kad vakarā ir mēģinājums, atceroties pirmskovida laiku, domā: ai, vēl mēģinājums! Bet tagad lido uz mēģinājumu, cik ļoti gribas būt šajā radošajā procesā."
Šobrīd Rēzeknes Tautas teātris vairs nav tajā pašā sastāvā kā iepriekš, pirms pandēmijas, bet, kā uzsver režisore, teātris turpina strādāt, par sevi radot interesi arī apkārtējiem. Tā ir arī par iestudējumu "Sibīrijas haiku".
"Gan lietuvieši ir atsaukušies, ka viņus ieinteresēja mūsu darbs, ka viņi gribētu redzēt kādā festivālā, tāpat arī vietējie Latvijas kolektīvi gribētu tuvāk iepazīties ar mūsu materiālu un veidu, kā mēs to esam radījuši. Man liekas, tas ir ļoti būtiski šajā laikā – pēc iespējas vairāk komunicēt ar citiem," stāsta režisore.
