Rekviēms cilvēcībai. JRT izrādes «Sliktie ceļi» recenzija

Režisores Kristīnes Krūzes iestudējums "Sliktie ceļi" Jaunajā Rīgas teātrī izskan kā daudzbalsīga sēru mesa, pieminot karā bojā ejošo cilvēcību. Izrāde sešu dokumentālu stāstu garumā ne vien atklāj kara izdreijātu emocionālu tukšumu, bet vienlaikus norāda, ka cilvēcībai nav ne tautības, ne robežu. 

Stāsti kā terapija

Līdz šim Krūzes kā režisores biogrāfijā ir ierakstīti divi mazās formas darbi, kuru centrā ir sievietes: Agatas Kristi motīvos balstīta kriminālstāsta monoizrāde "Lakstīgalu māja" (2016) un dokumentalitātē sakņots iestudējums "Zenta Mauriņa. Dokumentālie sapņi" (2018). Jaunākais iestudējums "Sliktie ceļi", uz kura programmiņas plīvo Ukrainas karogs noplēšamas pastkartes formā, saturiski ietver kā dokumentālo, tā šausminošo, liekot meklēt teātra valodu, kurā izstāstīt kara cauršautas mazas mīlestības un lielas bailes uz Mazās zāles skatuves sešos stāstos.  

Īsi pēc Krievijas uzsāktās plašās karadarbības Ukrainas robežās 24. februārī pašmāju "Willa teātrī" tika iestudēta dramaturga – vīrieša – Maikla Arditti luga režisora – vīrieša – Ģirta Ēča skatījumā par sieviešu lomu un zaudējumiem karā "Magda/Eva. Jedem das Seine", kas atsaucās uz Otrā pasaules kara dokumentālu tuvplānu. Turpretī Jaunais Rīgas teātris piedāvā dramaturģes – sievietes – Natalkas Vorožbitas lugu režisores – sievietes – Kristīnes Krūzes skatījumā par sieviešu graujošajām pieredzēm 2014. gada Donbasā notiekošā kara apstākļos. 

Izrāde "Sliktie ceļi" Jaunajā Rīgas teātrī

Mūsdienu ukraiņu dramaturģe Natalka Vorožbita lugu "Sliktie ceļi" uzrakstīja pēc Londonas teātra "The Royal Court Theatre" pasūtījuma un pirmuzvedumu tā piedzīvoja 2017. gadā. Dramaturģe to nosauc par brīdinājumu pasaulei, kas atklāj kara izraisīto deformāciju cilvēkā. Pēcāk 2020. gadā luga pārtapa arī kinofilmā drāmā "Sliktie ceļi", kur pati Vorožbita bija ne vien scenāriste, bet arī kinorežisore, izpelnoties kinoprofesionāļu atzinību. Lai ļautu Donbasa bēgļiem izstāstīt savus stāstus, Vorožbita kopā ar vācu režisoru Georgu Ženo izveidojusi pat teātra trupu "Theatre of Displaced People", kura sevi piesaka kā liecinieku teātri. Stāstniecība tur kalpo par terapeitisku ceļu atpakaļ pie cilvēciskā. 

Dokumentalitātes izaudzēta, Vorožbitas pierakstītā luga "Sliktie ceļi", nenoliedzami, uzspridzina cilvēcisko apjēgu kā sīka lādiņa šķemba, ieskrienot pakrūtē. Tā ar sešiem, melni absurdiem, taču Donbasa notikumos balstītiem stāstiem sieviešu balsīs mērķtiecīgi ietriecas skatītāju rindās.

Ja pirmais cēliens pieradina pie izvēlētā stāstījuma izteiksmes veida un pakāpeniski uzņem skarbumu, tad otrais cēliens atklāj cilvēka necilvēcisko pusi visā baisajā krāšņumā, rādot ne tos gaišākos ceļus, ko cilvēks izvēlas iet.

Izrāde "Sliktie ceļi" Jaunajā Rīgas teātrī

Varoņos līdzās vājprātīgām zaudējuma sāpēm, mīt ilgas un vēlme ātri un miesiski just, atduroties trulumā un tukšumā, kur cilvēka nāvi rēķina pēc kautķermeņa svara, bet sagūstītāju apvārdo ar labestības ilūziju.

Jo skarbāks karš, jo dziļāk patveras mīlestība. 

Īsu brīdi pirms Jaunā Rīgas teātra pirmizrādes uz Rīgu Dailes teātris bija uzaicinājis Kijivas Drāmas un komēdijas teātra trupu ar šīs pašas lugas "Sliktie ceļi" groteski naturālistisku iestudējumu. To Lielajā zālē 1. jūnijā varēja pieredzēt ukraiņu, krievu valodu sajaukumā, kas piešķīra dzirdētajam vēl dziļāku drūmumu. Emocionālais līdzpārdzīvojums, raugoties ukraiņu trupā un to rēgainuma piesātinātajā izpildījumā, starpstāvoklī starp "bija un nav", nāca kā aizturēts vilnis. Nepoetizējot kara ainas, bet kasot slāni pa slānim nost lieko, meklējot cilvēcības kodolu. 

Turpretī Jaunā Rīgas teātra jauniestudējums ar pirmizrādi 10. jūnijā ir kā šo Donbasa kara stāstu stafetes pārņemšana, iearhivējot tos teātra ilglaicīgās stāstniecības plauktos. Apliecinājums, ka arī mums tas ir svarīgi. Sociālos tīklos ir iespēja retvītot jeb pārpublicēt citu ierakstus divējādi. Bez jebkāda komentāra vai ar savu, personisko piebildi par pārpublicējamo tekstu. Jaunais Rīgas teātris pirmizrādes rītā ir publiskojis savu paziņojumu, piesakot izrādes "Sliktie ceļi" un "Post Scriptum" (režisors Alvis Hermanis) kā veltījumus Ukrainai, un uzsverot, ka "visi mediju pārstāvji, kuri atradīsies skatītāju zālē ar savu klātbūtni automātiski apliecina, ka viennozīmīgi nosoda Krievijas agresiju Ukrainā un publiski atzīst, ka Putins ir kara noziedznieks", piebilstot, ka "vārda brīvībai kara apstākļos būs jauni noteikumi". Turpretī

Kristīnes Krūzes iestudējums šoreiz ir dokumentāls "retvīts" iztiekot bez pašas komentāra, paužot attālinātu atbalstu tiem, kuru dzīves kara kāpurķēdes saplacina teju acu priekšā tiešraidē. 

Izrāde "Sliktie ceļi" Jaunajā Rīgas teātrī

Madonnas ar izdzēstām sejām

Šopavasar domas aizvien atgriežas pie Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā apskatāmās latviešu mākslinieka Kārļa Padega eļļas gleznas "Madonna ar ložmetēju" (1932). Glezna, kurā fiksēta pasaulizjūta pēc Pirmā pasaules kara, jau cieši raugās tālāk – tajā, kas vēl tikai būs. Padegs savieno vienā rāmī nesavienojamo: maigumu un nežēlību. Tikpat kontrastējošas ir arī sociālos tīklos klīstošās bildes no Ukrainas ciemiem un pilsētām: mazs bērns, kas uz drupu fona, staro laimē, jo atradis savu mīluli kaķi; izlaiduma klase, kas pozē savas skolas krāsmatās vai arī sabombardētais Mariupoles teātris, kurā ielauzusies kara īstenība. Arī Vorožbitas lugā līdzās nostājas mīlestība un karš. Padega tik laikmetīgajā Madonnas portretā uz karavīru pleciem graciozi paceļas slaida, bāla, aristokrātiska gaišmate ar sakniebtām lūpām un rezignēti raugās uz priekšu. Turklāt vieglā žestā, bez mazākās piepūles rokā turot 25 kilogramus smagu ieroci, kas notraipīts ar asinīm. 

Līdzīga atblāzma ciešajā, tālumā vērstajā skatienā un asajos sejas vaibstos izrādē bija vērojama arī aktrišu – Marijas Linartes un Ingas Tropas – sejās un slaikajos, bezkrāsu militārās formās slīkstošajos augumos. Ieroča vietā viņas ar iejūtīgu atturību pret skatītāju rindām pavērsa Vorožbitas Donbasa notikumu aculiecinieku pierakstītos stāstus, no kuriem uz skatuves pilēja visdažādākie cilvēka šķidrumi – asaras, asinis, siekalas, urīns, sperma, vēmekļi. 

Izrāde "Sliktie ceļi" Jaunajā Rīgas teātrī

Uz skatuves scenogrāfe Katrīna Neiburga uzslējusi pussagrautu daudzdzīvokļu blokmāju sienas tapeti skatuves dziļumā, bet priekšplānā sablīvējusi padomjlaiku rotaļu laukuma konstrukcijas, nolupušā zili dzeltenā krāsojumā: karuseli, šūpoles, zviedru sienu, automodeli un vārtus. Aukstas, stingas, spokainas un vienlaikus tukšas līnijas. Tās kalpo par simboliski reālistisku scenogrāfijas risinājumu, atgādinot, ka "kariņš" kādam tik tiešām ir spēle. Varas spēle, kuras rezultātā rotaļlaukumi kļūst mēmi vai vēl skaudrāk – pārtop mēmās kapsētās, kurās saulespuķu sēklas dēsta pati feminīnā Ukraina, ko izrādē simboliskos uznācienos iemieso aktrise Elvita Ragovska, ko tērpu māksliniece Jana Čivžele ietērpusi gaišā tautastērpā ar greznu puķu vainagu galvā un koši sarkaniem zābakiem kājās. Viņas uznācienus pavada aukstas, bet tomēr cerību gaismas stars. Šāds simboliskais risinājums, izceļ iestudējuma ekofeministisko šķautni, pasvītrojot maskulīnā pārspēku kā pār sievieti, tā par zemi vienlaikus, un vēsta par sievietes piespiedu samierināšanos ar asinspirti savā pagalmā. 

Stāstu dobjumu skatuviski izceļ Oskara Pauliņa skopās gaismu strēles, ko papildina eklektiska Toma Auniņa veidota skaņu kolāža, mijoties ūdens pilēšanai zemnīcā ar čerkstošu, frekvenci zaudējošu radio signālu.

Eklektiska ir arī aktierspēle, kas tādā veidā pat iezīmē nervozos eksistences apstākļus, variējot fizisku un psiholoģiski kailu naturālismu ar atsvešinātu lugas lasījumu. Tiesa, Vorožbitas seši kara šausmas atkailinošie stāsti ir tik spilgti un tik pilni, ka to lielumam brīžiem skatuve scenogrāfiski šķita pat pārpildīta, pieprasot kailumu arī skatuviski. 

Izrāde "Sliktie ceļi" Jaunajā Rīgas teātrī

Pārstrādāt teātra valodā 

Kristīnes Krūzes iestudējums "Sliktie ceļi" uz skatuves izritinās kā divarpus stundas garš pretkara plakāts, kuru pacēlušas sievietes, cenšoties pievērst uzmanību reālā laikā notiekošajam. Režisore izvēlas, pirmkārt, lielākoties aktieru runu vērst skatītājos, nevis veidot partnerību aktieru starpā uz skatuves, imitējot savā ziņā žurnālistisku atstāstu – reportāžu no frontes, par kuru arī vēsta viens no sešiem stāstiem. Otrkārt, dokumentālo stāstu inscenējumos tiek iespraustas remarkas, ar kurām aktieri paši raksturo savas skatuviskās darbības. Tas ļauj aktieriem paturēt teju neredzamu robežlīniju starp sevi un savu varoni, pasvītrojot šo atstāsta formu.

Aktieri no skatuves lielākoties raugās nekurienē, tālienē, tukšumā, neparedzamajā. Vienlaikus var domāt, ka arī skatītājiem tieši acīs.

Un vienīgais, kā uz to var reaģēt skatītājs šādā klasiskas formas izrādē, ir tiekties saglabāt cilvēcību sevī un aizmirst uz mirkli par aplausiem pēc izrādes beigām. 

Izrāde "Sliktie ceļi" Jaunajā Rīgas teātrī

Vorožbita savā lugā teica, ka "traumu var pārstrādāt pieredzē" vai, paturpinot dramaturģes domu, terapeitiski pārradīt mākslā tā, kā to izvēlas darīt Krūze, pašai lugu arī tulkojot neizpušķotā latviešu valodā. Kamēr Ukrainas zeme tiek uzšķērsta un ķermeņi tiek plosīti, kara šausmu pavairošana uz teātra skatuves par spīti režisores drosmīgajai izvēlei un Jaunā Rīgas teātra kā jauno, tā jau pieredzējušo aktieru  – Marija Linarte, Kaspars Znotiņš, Vilis Daudziņš, Sabīne Tīkmane, Marta Lovisa, Regīna Razuma, Dāvids Pētersons, Jānis Grūtups, Sandra Kļaviņa, Jevgēnijs Isajevs – atdevīgajai, pat pašaizliedzīgajai to pārstāstīšanai, daļēji iemiesojoties stāstu varoņu mēteļos un armijas zābakos, šķiet pāragra laikā.

Izrāde pavairo stindzinošo kara realitāti, liekot skatītājam sarauties vēl mazākam savā krēslā.

Jāatzīst, vērtējot izrādi, tieši attiecībās starp izrādi un skatītāju ir lielākā plaisa. Piemēram, pērn režisors Mārtiņš Eihe Rēzeknes ielās skatītājus veda atpakaļ vēsturē muzikāli dokumentālā pilsētvides izrādē "Mans kaimiņš ebrejs", iesaistot skatītājus ebreju kopienas dažādu laikmetu stāstu līdzpiedzīvošanā. Turklāt izrāde ieguva arī "Spēlmaņu nakts" atzinību par vēsturiskās apziņas modināšanu bez agresijas un didaktikas. Tas bija ne tikai solis savstarpējas sapratnes virzienā, bet arī teātra valodā izteikts mudinājums neaizmirst un – vēl jo vairāk – neatkārtot. 

Izrāde "Sliktie ceļi" Jaunajā Rīgas teātrī

Izrādē "Sliktie ceļi" skatītājs sēž savā šķietami bezspēcīgajā, bet tai pašā laikā drošajā pozīcijā teātra zāles pustumsā un notiekošajā noraugās (brīžiem tikai klausās aizvērtām acīm, kā liecina atsauksmes).

Stāsti izskan kā drūmi sociālo tīklu ieraksti, sagūstot skatītāju viņa krēslā bez iespējas pārslīdēt ar pirkstu pār ekrānu, nenoklausoties līdz galam.

Tie ir kaili fakti ar emocionāliem pasvītrojumiem, parādot, kā pasaule var salauzties prātā un cik viegli ir pazaudēt savu patiesību pretnostatījumos mītošajā sabiedrībā, nespējot nemaz īsti skaidri nošķirt, kur savējais, kur svešais un kurš no tiem ir cilvēciskāks. Tieši par cilvēciskuma zaudēšanu kara apstākļos, neraugoties uz to, kurā pusē esi, runā Vorožbita savā darbā. Viņas stāstos kā zemsvītras piezīme izskan vēstījums, ka cilvēcībai, tāpat kā asinskārei nav tautības. Šo starp rindām izlasāmo domu var arī nepamanīt. Taču pamanīta, tā pārvērš visu izrādes jēgu citā virzienā. Turp, kur nav vairs viņi un mēs, bet ir cilvēks. 

Atceros pirmās kara dienas, kad teātru zālēs mobilo tālruņu gaismiņas nepazuda no ekrāniem arī tumsā. Un pirmais, ko darījām pēc gaismas zālē, bija ziņu virsrakstu lasīšana, cerot, ka notiks brīnums un pēkšņi viss būs beidzies. Noslēdzošajā izrādes ainā visi izrādes aktieri iznāk uz skatuves, savu mobilo tālruņu ekrānu gaismiņu izgaismoti, un spoguļo februāra un marta skatītājus. Viņi citē sociālos tīklos klejojošos ierakstus, kas pierakstīti (un arī lasīti) šī gada pavasarī. Pārstāsta, iespējams, dokumentālus kara nežēlību izgaismojošos gadījumus. Citē viens pēc otra, līdz balsis sajaucas un kļūst vien par tālu fona troksni, zināmā mērā ilustrējot to, cik ātri cilvēks pie visa pierod. Arī pie kara bezjēdzības. Ja vien tas neskar pašu. Kristīnes Krūzes iestudējums "Sliktie ceļi" paliek kā atgādinājums nezaudēt uzmanību un vienlaikus arī cilvēcību. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt