“Kaisle ir dzinulis, kas dzen uz priekšu, arī līdz bezdibenim – kā tas notiek ar Blanšu. Jā, arī ar viņas māsu Stellu, manu atveidoto varoni,” mirkli pirms mēģinājuma savas emocijas par jauno Dailes teātra Mazās zāles iestudējumu “Kaisles vilciens” atklāj aktrise Ieva Florence. “Bet interesanti – kam nevajag šo brutalitāti? Arī Stellai ir šis jautājums. Viņai patīk! Bet Blānša viņai saka – bet tā tev būs dienu no dienas, un nekas jau nemainīsies.”
Pirmatnīgais ir tik pievelkošs, ka no tā nevar tikt vaļā. Cilvēki runā skaidru valodu, neliekuļo – par izrādē satikto tēlu raksturiem stāsta abas jaunās aktrises Ieva Florence un Anete Krasovska.
“Vairāk romantika nāk ārā caur kaislību, caur iekāri,” komentē Anete Krasovska, Blānšas lomas atveidotāja. “Caur spēku. Vājums un trauslums Blānšai parādās ļoti reti. Viņa nepieļauj, ka to kāds varētu pamanīt.”
“Jautājums jau ir par cilvēka godu. Jo sievietes gods ir lielā mērā saistīts ar kaut kādiem tā brīža aizspriedumiem un tā brīža morāli, jo vīrietim vienmēr ir atļauts viss.
Vīrietis var nolaist pa kreisi, galvenais, pasniedz to labi, un principā viņš ir kruts. Sieviete to nevar atļauties faktiski nekādos apstākļos – arī mūsdienās, nekādos. Diemžēl. Bet jautājums ir par cilvēka godu. Ka es apzinos, ko es nodaru otram cilvēkam,” savu uzstādījumu skaidro izrādes režisors un scenogrāfs Regnārs Vaivars.
Dailes teātra mazās skatuves telpu izrādei Vaivars veido tīru – bez nevienas drapērijas, bez nevienas iespējas aktieriem aizslēpties, patiesu kā pati dzīve.
“Man ļoti patīk, ka mēs esam tikai četri aktieri, jo Regnāram ir laiks pamatīgi strādāt ar katru no mums. Nav noslēpums, ka viņš vienmēr pamatīgi strādā ar aktieriem un zina, ko viņš grib,” neslēpj Krasovska.
Viljamsa “Ilgu tramvajs” ir viena no pazīstamākajām amerikāņu dramaturga lugām un 1948.gadā saņēmusi Pulicera prēmiju. Teātra vēsture liecina, ka atveidot fantāziju pasaulē dzīvojošo Blānšu un skarbi brutālo Stenliju aktieriem ir lielisks izaicinājums. Pirmizrāde 19.septembrī, Dailes teātra Mazajā zālē.
