Par valsts vēsturi var pastāstīt dažādi. Var ar sausiem mācību grāmatas vārdiem, Bet var arī ar stāstiem no dzīves meistarīgā literārā valodā, vienkāršā un bez patosa. Tā, kā to izdarījis Pauls Bankovskis stāstu krājumā “Kur pazuda saimnieks?”, paskatoties uz Latvijas vēstures notikumiem ar dzīvnieku acīm.
АUTORS
Pauls Bankovskis (1973) — mūsdienu latviešu rakstnieks un žurnālists. Beidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu, pēc tam Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes filozofijas nodaļu. Sadarbību ar laikrakstiem sācis vēl studiju laikā (laikraksti “Literatūra un Māksla”, “Labrīt”, vēlāk arī žurnāls “Rīgas Laiks”). 1996.gadā sācis strādāt laikrakstā “Diena” – vēlāk pielikuma “Izklaide”, rubrikas “Grāmatas” redaktors, kopš 2001.gada – “Diena.lv” redaktors). Kopš 2006.gada grāmatu apgāda “Liepnieks un Rītups” direktors, žurnāla “Rīgas Laiks” līdzstrādnieks. Strādājis žurnāla “Ir” redakcijā, publicējies portālā “Satori”.
Pirmā literārā publikācija bijusi 1993.gadā. Sarakstījis desmit romānus, dokumentālo prozu, daudzus stāstus (izdoti seši krājumi), grāmatas bērniem. Daudzkārt nominēts dažādām literatūras prēmijām un bijis to laureāts. 2009.gadā par scenāriju filmai “Klucis – nepareizais latvietis” saņēmis Lielo Kristapu.
Stāstu krājums bērniem “Kur pazuda saimnieks?” bija nominēts laikraksta “Diena” gada balvai kultūrā un Latvijas Literatūras gada balvai kategorijā “Labākais oriģināldarbs bērniem”. Bet krājumā iekļautais stāsts “Pērlīte” ieguva 2014.gada Prozas lasījumu galveno godalgu.
Avots — Vikipēdija
Izrāde un tās komanda
Izrādei tika izvēlēti seši no 13 Paula Bankovska krājuma “Kur pazuda saimnieks?” stāstiem. Tie ir “Resnais”, “Maestro”, “Jaunie cilvēki”, “Pērlīte”, “Melnais Ansis” un “Cūka tāda”. Izrādē spēlē aktieri Ilze Trukšāne, Armands Kaušelis un Kaspars Kārkliņš. Režisors – Dmitrijs Petrenko, scenogrāfe un kostīmu māksliniece – Marija Ulmane, kurai tas ir diplomdarbs un debija Liepājas teātrī; muzikālo noformējumu veidojusi komponiste Anna Ķirse, gaismu mākslinieks – Mārtiņš Feldmanis.
Vieta - koncertzāle “Lielais dzintars”, Liepājas teātra mazā zāle.
Bez patosa
Tieši šie stāsti, kas sarakstīti bērniem par pavisam nebērnišķīgiem Latvijas vēstures notikumiem, iedvesmoja režisoru Dmitriju Petrenko veidot mazās formas izrādi Liepājas teātrī. (Dažas nedēļas pirms pirmizrādes režisors pastāstīja, kāpēc izdarījis tādu izvēli.)
Izrāde iznākusi neticami brīnišķīga visos aspektos – gan teicams, smalks un apburošs režisora darbs, scenogrāfija un tērpi ir meistarīgi, un mūzika ir ne tikai patiešām laba, bet burtiski vēl viena persona, kas darbojas izrādē.
Vienīgi stāsta izrāde par smagiem periodiem Latvijas vēsturē. Bet, kad tas viss ir tik talantīgi iestudēts… Aizrautīgajam skatītājam jāatzīstas, ka skatīties uz skatuvi, kad pastāvīgi acīs riešas asaras, nav vienkārši. Un mēģināt pēc tam pastāstīt par iespaidiem – arī. Ziniet, nav ērti rakstīt, kad acu priekšā atkal nāk ainas no izrādes, burti monitorā sāk peldēt, bet klaviatūra kļūst slapja. Šis, šķiet, jau ir sestais mēģinājums…
Un tas viss par viņiem…
Pirmo stāstu stāsta kaķis. Pavisam nesen viņš dzīvoja pie Dzejnieka un Dzejnieces. Viņi ir nedaudz dīvaini, šie cilvēki, nav līdzīgi iepriekšējiem saimniekiem. Un, lūk, tagad viņi ir pazuduši un nav paņēmuši kaķi līdzi, bet viņš viņus gaida, lai gan atkal ir pārcēlies uz citu māju. Un ar pārsteigumu pamana, ka ir sācis sliktāk saprast cilvēkus – jo Dzejnieks un Dzejniece runāja ar viņu citā valodā! “Bet kādā gan? Vai tiešām būtu varējis būt tā, ka viņi piepratuši putnu un zvēru mēli?” Stāsts beidzas, uz ekrāna skrien paskaidrojošas rindiņas. Par Raini un Aspaziju viņu dzīves laikā Šveicē. Tiek pieminēts, ka pēc atgriešanās Aspazijai pat radušās zināmas domstarpības attiecībā uz dzīvnieku tiesībām ar Jūrmalas dzīvnieku patversmi. Un nobeiguma frāze – neesot nekādu ziņu, ka Šveicē pārim bijis kaķis. Tā kā mūsu dzejnieki nav pametuši nabaga kaķīti, bet stāsts iznācis jauks un aizkustinošs.
Bet tālāk ir sliktāk un briesmīgāk. Lūk, dziedātājputniņš, kas nesagaidīs saimnieku. Jo kaut kādi cilvēki pirms dažām dienām vēlu vakarā aizveda viņu no mājām. Paskaidrojumos teikts, ka tas bija naktī no 1941.gada 13. uz 14.jūniju…
Lūk, vecs kaķis. Viņš staigā pa dzīvokli, arvien un arvien pārliecinoties, ka visas lietas ir tās pašas – gan mēbeles, gan lustra, un pat visas drēbes skapī. Bet tikai cilvēki ir citi. Un agrāk viņu sauca par Sniedziņu, bet tagad par Kisu. Kur palikuši Kalnamētras kungs ar kundzi un viņu meitiņas Erna un Austra? Tagad te dzīvo pulkvedis Georgijs Aleksejevičs un mazā Taņa. Dažkārt viņai mugurā ir Austras, bet dažreiz – Ernas kleitas. “Un kāda gan starpība, kā tevi sauc, ja viss pārējais ir pa vecam?” prāto vecais kaķis. Tas ir par daudzu Latvijas iedzīvotāju izsūtīšanu uz PSRS “attāliem rajoniem”…
Nākamā epizode ir par vistiņu Pērlīti un ebreju puisīti. Ebreju šaušana. Rumbula, 1941.gada beigas…
Tālāk seko divi “kolhoza” stāsti. Viens par zirgu Samuelu, kuru viņa saimnieks čigāns Miroslavs negribēja atdot kolhozā un vairāk nekā gadu slēpa zemnīcā. Un ar saimnieku viss ir slikti, bet Samuelu tagad sauc par Melno Ansi, un ceļš viņam, kļuvušam vecam, ir uz pārstrādi desās. Otrs ir par lielu cūku fermu, divām smieklīgām cūciņām un cilvēku Žani. Un, rupji sakot, viņiem visiem viss arī beidzās ar “desu”.
Forma un saturs
Mazās formas izrāde prasa no režisora un aktieriem vairāk atdeves un pacietības. Publika taču ir blakus, metra attālumā! Kaut ko izdarīsi par daudz vai par maz – un cauri ir.
”Saimnieka” komandai izdevies radīt lielu teātra brīnumu mazā telpā.
Burvīgu sīkumu ir ļoti daudz. Vai zināt, kādas viņiem ir izejas uz skatuvi? Skapis un kaķa eja! Skapis, protams, uz Nārniju neved, taču burvju skapis tas tomēr ir. Teātrī taču vispār viss ir pavisam cits nekā liekas… Lūk, stāv dzejnieku pāris. Taču nē, tā ir viņu fotogrāfija, un kaķis gādīgi tīra tās stiklu. Bet, lūk, dziedātājputniņa saimnieka pianista meitene. Mirklis – un skaņie smiekli apklust, viņai mugurā ir formas blūze, un viņa pārmeklē istabu… Bet šis lielais kungs frakā ar balto žabo ir putniņš. Mazs, balts aristokrātisks dziedātājputniņš. Un galvu groza gluži kā putns, skatās ar vienu aci…
Jā, un vēl mūzika! Jau tā naivie un atklātie kaķu, putnu, zirga un sivēnu stāsti pārvēršas šausmās un bailēs, un tad vēl šīs skaņas – saraustītas, čērkstošas, trauksmainas! Un pat smieklīgais sivēnu duets tikai uz neilgu laiku izkliedē šo stāstu patiesās šausmas…
Noslēgumā viņi atkal iznāk uz skatuves, katrs no trim aktieriem vienā no saviem daudzajiem tēliem – vistiņa Pērlīte Ilze Trukšāne, dziedātājputniņš Armands Kaušelis, runcis Renē Kaspars Kārkliņš ar savu iemīļoto dzejnieku fotogrāfiju. Sasēžas rindā kaktā un, acis neatraujot, skatās skapja virzienā – gaida. Nu nevarēja taču saimnieks viņus aizmirst! Lūk. Viņš atgriezīsies, un viss būs labi…
Liels paldies jums!...
Jums iznāca tik lieliski, ka trūkst vārdu!
P.S. Pirmizrādē bija arī Pauls Bankovskis. Sarunā ar Aizrautīgo skatītāju autors atzinās, ka izrāde viņam kļuvusi par patīkamu pārsteigumu un ļoti patikusi: “Es līdz pēdējam brīdim nezināju, kā tas tiks iestudēts. Fotogrāfijas biju redzējis, bet kopumā – pilnībā uzticējos Dmitrijam un viņa režisora intuīcijai. Jā, es biju satriekts vārda labākajā nozīmē, jo, kad rakstīju šos stāstus, tad nedomāju, ka tie tiks iestudēti uz skatuves.”
P.P.S. Līdz 6.jūnijam šeit var nobalsot par Liepājas teātra 111.sezonas labāko jauniestudējumu un labāko aktiera darbu. Rezultāti tiks paziņoti 10.jūnijā, kad būs nospēlēta sezonas pēdējā izrāde, kritiķu un publikas mīlētā “Precības”. Aizrautīgajam skatītājam šajā sezonā ir trīs favorīti – “Heda Gablere”, “Biļete uz Tranaju” un “Kur pazuda saimnieks?”.
