Režisore Krista Burāne izrādes varoņus meklējusi, vienkārši zvanot pie dzīvokļa durvīm namā, kurā kādreiz dzīvojusi.
"No katriem desmit cilvēkiem, kuri bija gatavi ar mums sākt sarunāties, viens bija gatavs arī vēlāk piedalīties. Bet ļoti daudzi mūs arī pasūtīja visrupjākajiem vārdiem," stāsta režisore. "Izrādes tapšanas process ļoti labi raksturo to, kādā sabiedrībā mēs dzīvojam. Cik ļoti noslēgti, cik ļoti aizslēpušies aiz savām robežām, aiz saviem “Ķīnas mūriem” mēs esam, cik ļoti sargājam sevi no jebkā, kas ir ikdienai nepiederīgs."
Katra izrāde ir unikāla, jo dalībnieku un stāstu kombinācija ikreiz mainās. Skatītājiem izrāde sākas jau Rīgas centrā, kur viņus ar aizsietām acīm īpaši pavadoņi nogādā līdz Dzelzavas ielas namam un ieved stāstnieka dzīvoklī. Acis tiek atsegtas tikai pēc stāstu noklausīšanās, skatītājiem atgriežoties uz ielas.
"Tie ir divi stāsti no manas personīgās dzīves, par kuriem es gandrīz ne ar vienu nerunāju," atklāj stāstniece Svetlana Sergejeva. "Tā ir tāda mana atklāsme tiem cilvēkiem un līdz ar to tā man ir tāda pirmpieredze. Ja tu izrunā šo situāciju, kas varbūt ir ne visai, nav dramatiska, bet ļoti sirsnīga , kad tu izrunā nevis vienreiz vai divreiz, bet izrunā 20 reizes un skaļi un absolūti svešam cilvēkam, un tu redzi to reakciju, man liekas, ka tieši tā, kā pie psihoterapeita."
"Man mīļākais stāsts ir par valsti, par politiku, par to, ka man ir daudz draugu, klases biedru, kas ir aizbraukuši prom, jo šeit kaut kas nav kārtībā, un ka man vēl ir cerība, ka kaut ko var mainīt un darīt," atzīst stāstniece Santa Suhaka.
Veidojot šo dokumentālo uzticēšanās projektu, izrādes veidotāji nonākuši pie atziņas, ka visi esam saistīti, jo katram ir stāsts, kas rezonē ar citu cilvēku dzīvi un veido plašāku un citādāku skatījumu uz vienām un tām pašām lietām.
