Arvien kāpinot uzdevuma sarežģītību, “Svaigās asinis” ir jau trešā izrāde, kuru režisors Alvis Hermanis iestudējis kopā ar pērn uzņemto aktieru kursu, kas tiek gatavots speciāli Jaunajam Rīgas teātrim.
“Divās iepriekšējās izrādēs ar studentiem – viņi tomēr bija kaut kādā ziņā aizsargāti. Te viņi ir viens pret vienu ar zvēru krātiņā, ko sauc par publiku,” skaidro režisors Alvis Hermanis.
“Faktiski tas ir runas eksāmens. Kā jau Alvis teica – skatītāji principā piedalās aktieru tapšanas procesā,” komentē pirmizrādes skatītājs, aktieris Kaspars Znotiņš.
Šī izrāde veidota kā TED konferences, savukārt tās teksti tapuši no preses materiāliem. Iestudējuma pamatā ir reāls stāsts un reāla persona – kompānijas “Theranos” vadītāja, jaunākā miljardiere pasaulē Elizabete Holmsa, kuru mēdz dēvēt arī par Stīva Džobsa reinkarnāciju.
Hermanim šī šosezon ir jau trešā pirmizrāde. Uz jautājumu, vai tas viņam bijis liels izaicinājums, turklāt veidojot jau otro izrādi sezonā ar studentiem, režisors atbild:
“Tas, ko cilvēki laikam nesaprot līdz galam, ka režisors jau izrādes sāk taisīt nevis no pirmā mēģinājuma, kad visi aktieri sanāk kopā, bet tas notiek daudz, daudz vēl pirms tam. Piemēram, konkrēti šo izrādi es jau vairākus gadus perināju.”
“Svaigās asinis” savā ziņā turpina tēmas, par kurām Alvis Hermanis jau runājis iepriekš – par modernajām tehnoloģijām, kas kļuvušas par vispārēju jauno pielūgsmes objektu un jauno evaņģēliju, kas, citējot Hermani, – nomainījis noputējušo Bībeli un citas reliģijas.
Režisore Anna Viduleja pēc pirmizrādes noskatīšanās bilst:
“Ārkārtīgi laba iespēja iepazīties ar to jauno, skaisto paaudzi, kas veidojas. Man bija nesen saruna ar brāļa dēlu, kurš mācās fiziku 1. kursā universitātē, un dažas no lietām ļoti saslēdzās ar to, ko mans brīnišķīgais radinieks stāstīja. Es nopietni domāju par tām tēmām, kas te izskan.”
Savukārt kino kritiķe Dita Rietuma uzsvēra, ka izrādes ir interesanta, jo dekonstruē TED prezentāciju formātu: “Režisoriski, manuprāt, ir atrasts ļoti asprātīgs veids, kā lakoniskā, publisko performanču vai prezentāciju veidā izstāstīt stāstu par šo nežēlīgo, uz šķietamības radīšanu bāzēto digitālā kapitālisma laikmetu.
Mēs varam strīdēties, vai visas šīs prezentācijas, mazās novelītes ir ideālas vai aktieri ir perfekti vai būs perfekti, bet mani šī izrāde uzrunāja.”
