Jauno mākslinieku teātra trupa “Kvadrifrons” savā divu gadu pastāvēšanas laikā ir iekarojusi gan skatītāju, gan teātra kritiķu atzinību, iespējams, iedrošinot arī citus māksliniekus radīt līdzīgas teātra apvienības.
Henrieta Verhostinska: Šobrīd kā sēnes pēc lietus ir saradušies neatkarīgie teātri – Elmāra Seņkova teātris “ESARTE”, fon Stricka villā mājojošais “Willa teātris”, Viestura Meikšāna teātris “Freshfreshfr”, nupat Liepājā jaunie aktieri nodibinājuši “Mikropoli”, saceļot nelielu vētru un izraisot Liepājas teātra pretestību. Vai tas ir viegls ceļš? Vai varbūt tomēr cilvēkiem, kuri vēlas neatkarību no lielām teātra institūcijām ir vērts apvienoties lielākās apvienībās, nevis katriem četriem dibināt savu teātri?
Klāvs Mellis: Man šķiet, ka ir tomēr ir vērts “katriem četriem” dibināt savu teātri.
Man liekas, ka mazajās apvienībās ir tāds foršs bezkompromisa piesitiens tajā ziņā, ka mēs varam būt tādi, kādi esam.
Mums nav “jādīlo” (to deal - apieties, angļu val.) ar drausmīgi daudz visādiem citiem cilvēkiem. Man šķiet, ka apvienojoties tiktu pieļauti vairāki kompromisi, kā rezultātā lielā apvienība kļūtu kaut kādā mērā inertāka. Protams, var just, ka iekšējā konkurence mūsu mazajā nevalstiskajā tirgū sāk palielināties. Bet tas ir pozitīvi, jo liek saņemties arī visiem pieredzējušajiem, kas gan neesam mēs, jo pastāvam tikai divus gadus.
Ance Strazda: Man liekas, ka atšķirība ir tā, ka līdz šim divas lielās esošās vienības “Dirty Deal Teatro” un Ģertrūdes ielas teātris ir tādas producējošās vienības, kas piedāvā lokāciju. Mēs esam aktieru apvienība, un to dara arī visas pārējās jaunās apvienības, kuras sevi pozicionē kā kolektīvus, nevis ēku, ko viņi apkalpo.
Klāvs Mellis: Tajā pašā laikā ir svarīgi apzināties, ka mēs neesam nekādi revolucionāri šajā jautājumā, jo ir bijušas dažādas apvienības, piemēram, “Umka” un vēl dažnedažādas apvienības.
Mēs esam tā pēdējā viļņa pirmie, vairāk vai mazāk. Tas arī viss.
Jūs esat ļoti populāri jauniešu vidū. Vai jūs apzināti strādājat uz šo auditoriju vai jūs vienkārši veidojat izrādes, tādas kā “Himna”, “Pavasaris”, Perturbons”, kas ir domātas jauniešiem un arī pavisam maziem bērniem, rēķinoties ar jūsu pašu attieksmi pret pasauli?
Ance Strazda: Brīdī, kad sākām čubināties uz augšu, mums bija tā sajūta, ka vajag aptvert jauniešu auditoriju.
Bet tajā pašā laikā bija skaidrs, ka jaunieši jau ir tie paši cilvēki, kas mēs.
Ir vienkārši jātaisa foršas izrādes, tad tās patiks gan jauniešiem, gan mūsu vecuma cilvēkiem, gan vecākiem. Tā mūsu sajūta sakrīt ar to, kas patīk arī viņiem.
Klāvs Mellis: Sākumā mēs domājām uz to tendēties, bet tad tas dabiski atmira, jo mēs sapratām, ka paši esam pietiekami joprojām iekšēji infantili, kā rezultātā mēs varam darīt tā, kā mums gribas. Šo auditoriju mēs uzrunājam ar to, ka sirdī joprojām esam jaunieši.
Bet tēmas, kuras jūs skarat savās izrādēs, nemaz nav infantilas, tās ir ļoti aktuālas un nopietnas, kaut arī varbūt pasniegtas vieglā manierē. Kā, piemēram, izrādē “Fake News” vai “Vecmāmiņu valsts”. Vai tēmas jūs izvēlaties tādā kā repertuāra padomē? Kā pie jums atnāk šīs izrādes?
Klāvs Mellis: Man liekas, ka tēmas, protams, ir nopietnas, jo nav nenopietnu tēmu, grūti tādu izdomāt. Tēma jau var būt viss kaut kāda, bet tā intonācija ir tā, kas nosaka to vieglumu un nevieglumu. Izrādēs “Fake News” vai “Vecmāmiņu valsts”, kas ir nedaudz sociāli ievirzītas, ir daudz veidu, kā uz to skatīties.
Es nevaru teikt, ka mēs taisām jautras izrādes, tās drīzāk ir tādas gaiši skumjas, ar gaiši skumju pieskaņu.
Šobrīd jūs kā neatkarīgā teātra apvienība esat noslēguši tādu “ellīgu” darījumu, vienošanos ar Nacionālo teātri. Tagad jūsu apvienība ir “ieplūdusi” teātrī, iestudējot 19. gadsimta sākuma rakstnieces Džeinas Ostinas romānu “Lepnums un aizspriedumi” par piecām māsām, kuras grib precēties. Vai tas nozīmē, ka jūs esat nodevuši savus ideālus?
Ance Strazda: Nē, kāpēc? Nekādā veidā! Mēs jau netaisāmies tur palikt un kaut kā spekulēt ar šo faktu. Man liekas, ir ļoti forši pamainīt kaut ko mūsu darbībā. Daudzi [citi] nav tā izdarījuši, un arī Nacionālais teātris mums nāca pretī un bija ar mieru, ka mēs ar veselu brandžu ierodamies un kopā ar viņiem darām, un tas jau ir ļoti forši.
Klāvs Mellis: Man liekas, ka tajā Ostinas faktā ir tāda maza koķetērija. Pat ne par Nacionālo teātri un pat ne par priekšstatu par Nacionālo teātri, bet, man liekas, par tādu “priekšstatu par priekšstatu” par Nacionālo teātri.
Likās, ja mēs tā darām, tad jāpaņem kaut kas tāds. (Tā tiešām nav Nacionāla teātra lieta, tā ir vairāk tāda stereotipu lieta.) Man liekas, ka šeit ļoti iederas gan šis nosaukums, gan šī autore. Un reizē, protams, ka caur šo autori var atrast visādas ļoti mūsdienīgas detaļas.
Šāda kostīmu izrāde, mēģinājumi ar pusdienu pārtraukumiem – tā visa pietrūkst “Kvadrifronā”?
Ance Strazda: Nezinu, vai pietrūkst, bet tā tiešām nav “Kvadrifronā”.
Kad mēs esam mājās, ir jāizdara pilnīgi viss.
Ne jau tikai par kostīmiem un pusdienu pauzēm – mums ir arī [pašiem] jāpārskaita algas un jāsaprot, kā samaksāt autortiesību aģentūrai AKKA/LAA. Būt [Nacionālajā teātrī] ir tiešām, kā mazliet atpūsties.
Nacionālais teātris ir izlutinājis mazliet.
Ance Strazda: Jā, bišķiņ.
Klāvs Mellis: Tur ir forši tiešām, kaut vai tas mēģinājumu grafiks, ko mēs [“Kvadrifronā”] parasti [organizējam citādi] – nav jau tā, ka mēs viņu neievērotu pie sevis, bet vienmēr ir tā, ka tas tiek pakļauts blakus lietām, kā rezultātā mums, kā jau neatkarīgie teātri dara, nākas mēģināt nakts vidū vai vēlos vakaros.
Kāpēc šī literatūra? Dāmu romānu aizsākumi, Džeina Ostina, stāsts par piecām precību kārām māsām?
Klāvs Mellis: Mūsu gadījumā – par četrām. Pirmkārt, ir tas, ko es teicu – tur ir kaut kāda forša “koķetērija” ar to Nacionālā teātra “vaibu” (vibe – sajūta, angļu val.). Otrkārt, grāmata ir ļoti forša, jo tajā ir divi paralēli līmeņi, viens ir ļoti skaidrs stāsts par mīlestību un precēšanos, otrs ir vērtību līmenis, un tie viens otru – gan romānā, gan arī mūsu izrādē, kur tie ir vēl paspilgtināti, – nobalansē.
Tajā brīdi, kad sāk šķist pārāk melodramatiski, parādās intelektuālie līmeņi un otrādi. Man patīk tas naivisms, ko tur var izvilkt cauri.
Darbs ir diezgan aktuāls. Tā tēma ir sieviešu tiesības, un tai pašā laikā man liekas, ka mums izrāde beigu beigās īsti nav par sieviešu tiesībām, neskatoties uz to, ka pirmās četrdesmit minūtes visi aktieri runā tikai par sieviešu tiesībām. Man liekas, ka sieviešu tiesības ir tāds indikators vispār kopumā sabiedrības uztverei dažādos jautājumos.
Jā, tā šobrīd ir ļoti aktuāla tēma.
Klāvs Mellis: Jā, arī Ostina ir šobrīd aktuāla, un tēma ir aktuāla. Treškārt, tas nosaukums ir pietiekami “uzpērkošs”.
Lielākā daļa cilvēku grāmatu nav lasījuši, bet visi ir redzējuši filmu ar Keiru Naitliju, un kaut kāds priekšstats visiem ir.
Tas arī nav tādā tiešā veidā jāskatās, bet ar zināma mēra ironiju par to. Jebkurā gadījumā tas nosaukums ir labs mārketinga rīks, un tas ir diezgan svarīgi.
“Kvadrifronā” jūs esat četri, kurš no jums ir galvenais?
Ance Strazda: Mūsu mājaslapā ir ļoti skaisti uzrakstīts, ka ir tehniskais direktors, izrāžu direktori un pārējie direktori. Tieši tā mēs mēģinām pret visu attiekties.
Klāvs Mellis: Ir svarīgi uzsvērt, ka mēs neesam tikai četri, mūsu ir daudz vairāk. Mēs esam četri redzamie mākslinieki, bet arī mākslinieku kodolā ir vēl citi cilvēki. Ir arī tehniskais kodols un daudz brīvprātīgo darbinieku, kuri mums ļoti palīdz.
Patiesībā mūsu komanda ir izveidojusies daudz lielāka.
Rudenī sāksies Rīgas cirka rekonstrukcija, vai tas nozīmē, ka jums būs citas telpas?
Ance Strazda: Jā, mums būs. Mums tieši bija gara sapulce par šo tēmu un kā to nokomunicēt. Mēs turpināsim savu “kopdzīvi” ar Rīgas cirku un kopā ar viņiem pārvāksimies uz Zeļļu ielu, uz bijušo Fizikas un matemātikas fakultāti Pārdaugavā. Mēs būsim “Kvadrifrons” pie “Dirty Deal Teatro”, “Kvadrifrons” pie Āgenskalna tirgus, “Kvadrifrons” pie Policijas iecirkņa.
Klāvs Mellis: Mēs mēģināsim izmantot Jaunā Rīgas teātra piemēru – “teātris pie…”.
