Pikets rūpnīcā. Izrādes «Heda. Human» apskats

Kā smags, ar ūdeni pildīts plastmasas maisiņš, huligāniski mērķtiecīgi nomests no kultūrtelpas “Točka” trešā stāva pār izrādes skatītāju galvām, ir apvienības “PERFOrācija” izrāde “Heda. Human”. Lai arī izrādes veidotājkomanda to sauc par viedokļu kolāžu, tomēr šis darbs ir drīzāk monolīts triecienuzbrukums dzimumu stereotipu tīkliem, kas nereti visnotaļ ērti mājo (ne)apzināti arī 21. gadsimta sabiedrībā.

Būt tradicionālajā ģimenes fotogrāfijā, kas uzņemta pirms vairāk nekā simts gadiem, ir ērti. Par karogu izvēloties norvēģu dramaturga Henrika Ibsena vairāk nekā simt gadus seno balto zvirbuli, tā laika ikonisko dumpinieci Hedu, režisore Beatrise Zaķe un dramaturģe Linda Rudene kopā ar košām personībām – aktrisēm Ingu Tropu-Fišeri, Antu Aizupi un Dārtu Daneviču – šai izrādei trīs sieviešu balsīm ļauj skanēt vienas sievietes galvā. Heda – sieviete, kas grib izkāpt no rāmjiem. No tradicionālās ģimenes fotogrāfijas rāmja. Lai arī Hedas loma nereti tiek uzskatīta par aktrises profesionalitāti pārbaudošākajām, šis nav tas gadījums. Šī izrāde ir tikai kultūrcitāts, par pamatu ņemot Hedas kā sava laika “baltā zvirbuļa” motīvu.

Izrāde "Heda. Human"

Viena no spilgtām epizodēm kā viedokļu koncentrāts ir aina ar trīs aktrišu rečitatīvu, kas zināmā mērā citē žurnāla “Girls Girls Girls” video ar seriāla “Sekss un lielpilsēta” zvaigznes aktrises Sintijas Niksones ierunāto autores Kamillas Reinvillas feministiski ironisko tekstu “Be a lady they say”, papildinot ar dinamisku, aizspriedumus ilustrējošu muzikālu kadru kolāžu no kino, TV, preses. Izrādē “Heda. Human” visas trīs aktrises, uzmetot galvā maigo pasteļtoņu hūdiju kapuces kā dzēšgumijas savai identitātei (paslēpjot matus = dzimumnodevīgo identitāti) vienoti deklamē un virknē darbības vārdus (nosirmot, būt labs šoferis, pabūt vienai, atzīties alkoholismā, raudāt  u.tml.) kā pieprasījumu atļaujai tajos atzīties.

Šī daudzbalsība sievietes galvā līdzās sabiedrības liktajiem rāmjiem atklāj arī triepienus ārpus tiem. “Heda. Human” kā emancipācijas impresionisms kultūrtelpas “Točka” industriālajā anfilādē klusi ver durvis no pagātnes uz tagadni. (Ironiski, ka izrādes spēles vieta ir bijusī gumijas izstrādājumu rūpnīca “Provodņiks”, kur, noprotams, savu goda vietu darba brigādēs, visticamāk, ieņēma arī sievietes, kas jau vienu revolūciju bija piedzīvojušas.) Uzbūves ziņā līdzīga aina (tomēr par vienmuļu un ilgu, jo trūkst kāpinājuma, kā arī brīžiem tekstu uztvert traucējoša ir telpas sadzīviskā akustika) ir visu trīs aktrišu dalīšanās pārdomās, kāpēc ir vērts gribēt sev sievu.

Izrāde "Heda. Human"

Tiesa, nianse, kas traucē šo izrādi tulkot kā tiešu pārmetumu tik arhetipiski domājošajam vīrietim, ir zemsvītras secinājums, ka nereti rāmjus sievietei uzliek neviens cits kā… pašas sievietes.

Ja Ibsena laikā tā bija tradicionāla izpratne par dzimumu lomām, tad pašreiz tas ir slazds, ko sievietes rada pašas sev. Līdz ar to kādā brīdī izrāde pārtop par nogurušas sievietes grēksūdzi citai sievietei, vīrietim šai stāstā atņemot balsi un atstājot statista lomā skatītāju rindās (un izrādei par vīrietības meklējumiem “Grosombols” turpat kultūrtelpā “Točka”).

Izrāde "Heda. Human"

Kostīmu mākslinieces Ingas Siliņas izvēle – pasteļkrāsas hūdiji, pieskaņoti rūpnīcas nolupušo sienu pantoņiem, melni stilizēti bikškleitkostīmi, sporta apavi ar biezu zoli un izteiksmīgiem protektoriem un neiztrūkstošais aksesuārs – matu gumija, lai savaldītu allaž nepaklausīgos matus. Šī metamorfoze stundas garuma izrādes laikā no puiciskā līdz sievišķajam ir vērojama gan apģērbā, gan kustībās, gan atkailinošajos matu stāstos.

Izrādes saistošums ir verbālajā un neverbālajā simbiozē: šķiet, ka ir nevis trīs “hedas”, bet sešas. Jo katra no šīm sievietēm ir kā divas. To ilustrē arī horeogrāfes Alises Putniņas veidotās kustības kā animācija sievietes paralēlajai, individuālajai, iekšējai domai un dzīvei. Mentāla atslodze skatītājiem ir Kārļa Zemīša mūzikas intonācijas, piemērotākajos brīžos piešķirot izrādei un viedokļiem dinamiku, bet citviet atkal paverot priekškaru sievietes iekšpasaules ievainojamībā. 

Izrāde "Heda. Human"

Trīs aktrises, kas izrādes izskaņā dalās savā personiskajā matu stāstā, ar šo atzīšanos publikas priekšā un ar sava reālās dzīves vārda nosaukšanu zināmā mērā pašas parakstās zem šī Hedas manifesta par sievietes tiesībām dzīvot tā, kā grib viņa, nevis kā to grib redzēt sabiedrība, tostarp, citas sievietes.

Izrāde, kas nosaukta par viedokļu kolāžu, ļauj dzirdēt lielākoties divu kategorisku viedokļu melnbalto sadursmi vienas sievietes galvā, kur notiek divkauja starp “kā ir vispārpieņemts domāt un darīt” un “kā es gribētu ne tikai domāt, bet arī darīt”. Izrāde-feministisks eksperiments ar trīs izteiksmes ziņā atšķirīgu aktrišu sniegumu neierastā spēles telpā ir jaunības maksimālisma skaļš kliedziens pārsātinātajā ikdienā.

Pacelts plakāts pie sabiedrības vienaldzības “ministrijas” logiem.

Izrāde "Heda. Human"

Tiesa, lai arī formas meklējumi sociālpolitiskas tēmas aktualizēšanā un dramaturģiski veidotais caurviju motīvs par matiem kā sievišķības simbolu reizē ar trīs šī laika spilgtām aktrisēm piesaista, tomēr izrādei (vismaz pirmizrādes vakarā) pietrūkst viengabalainības, vietumis atgādinot atsevišķu etīžu eksperimentālu savirknējumu kādā mēģinājumu telpā. Šoreiz telpa nepalīdz, bet traucē, neļaujot noticēt “hedas” ieslodzītībai un arī neizceļot viņas vientulību savā pārliecībā. Vienlaikus šī Hedas interpretācija tomēr paliek stāsts par sievieti bez izrādes nosaukumā pieteiktās un apsolītās virskategorijas “cilvēks”.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti