Stihiju iedzīvināšana
Prasmīgi izspēlējies ar Rūdolfa Blaumaņa lugām, to traģēdijas pārvēršot katarses dārgakmeņos, režisors Elmārs Seņkovs ceļ galdā Raini ar smeldzīgajiem “Pūt, vējiņi!” akordiem. Latvijas Nacionālajā teātrī režisora Elmāra Seņkova izrādes vizuālajā un verbālajā poētismā un simbolismā līdzās aktierspēlei ievīti arī uzpazīstami elementi un epizodes no Dziesmu un deju svētku dalībnieku sadzīves. Taču tie netop ilustratīvi, bet gan papildinoši, piemēram, čaukstošie zilganie lietusmēteļi asina skatītāja maņas, uzburot upes viļņu šalkošanos u.tml. Iedomu ainas mostas pašas, nav iespējas atturēties vizualizēt ainas līdz ar notiekošo uz skatuves. Šķietami pārsteidzoši, ka tādā cilvēka konstruētā telpā kā skatuve tik klātesošas ir divas stihijas – gaiss un ūdens. Gan vējam purinot sarkano samta priekškaru, gan upei bangojot prāta krastos. Maņas jūt. Mazi žesti, bet liels efekts.
Pateicoties scenogrāfes un vizuālās koncepcijas autorei Monikai Pormalei un viņas asistentam Edgaram Kļaviņam, “Pūt, vējiņi!” skatāma kā liela, taktila bilžu grāmata, ko palīdz iedzīvināt tērpu mākslinieku "dueta" MAREUNROLS saturiski pētnieciskais un izrādi bagātinošais darbs.
Pirmajā acu uzmetienā – tik klasiska nenotikušas mīlestības fabula, kuru šķetinot tālāk no kamola, kas kāpj kaklā, var nonākt pie visas tautas spējas pieņemt sāpes un nest tās ar godu, turpinot ceļu tālāk.
Lai arī šo Raiņa lugas iestudējumu sasaista ar Dziesmu un deju svētku fenomenu, vietumis pielipinot vēl atsauci simtgadei, tomēr tautas deju ansambļi “Līgo” un “Teiksma” savu izcilo vadītāju un horeogrāfu Jāņa Purviņa un Jāņa Ērgļa virsvadībā nav tematisks pārcēlums no Daugavas stadiona uz Nacionālā teātra skatuves. Te vairāk nekā simt pieredzējušie dejotāji, horeogrāfu Jāņa Purviņa un Agates Bankavas iekustināti, kļūst par dzīvo scenogrāfiju, vienlaikus atsaucot prātā sengrieķu traģēdijas raudu kori.
Dejotāju-statistu daudzskaitlīgums piešķir notiekošajam episkumu, neaizēnojot aktierdarbus, bet pēc situācijas papildinot tos. Savukārt izrādei dramatismu uzšķiļ Toma Auniņa veidotais muzikālais noformējums, ikreiz ieskanoties komponista Imanta Kalniņa akordiem, kuri savulaik krāšņojuši režisora Gunāra Pieša 1973. gada drāmu kinofilmā “Pūt, vējiņi!”.
Vertikāles klātesamība
Izrādes greznumu un etniskumu izceļ autentiski etnogrāfiskie Kurzemes novada tautas tērpi no tautas deju ansambļa “Līgo” kolekcijas, ko tērpu mākslinieki niansēti piemeklējuši izrādes varoņiem (daļa no tiem nāk no tautas deju ansambļa “Līgo” kolekcijas, bet citi radīti īpaši izrādei). . Pārlaicīgajai tematikai tautas tērpi netraucē, nevedinot uz sendienām, bet tie pasvītro laiku lokos rūdīto latvisko identitāti. Skatuves improvizētais kora podesta izkārtojums, atsaucot prātā Mežaparka estrādi, piešķir izrādei vertikalitāti: šī iedomu vertikāle savieno pagātni ar nākotni, pasvītro izrādes varoņu savstarpējo attiecību psiholoģisko un sociālo novietojumu un tā mainību, tīri praktiski palīdzot būvēt ainaviskos skatus dejotāju uzburtajā ornamentikā un tās dinamikā.
Šī pati vertikāle kā simbolisks atgādinājums ikoniskajiem Raiņa vārdiem “Mainies uz augšu” Barbu aizved līdz pēdējam solim, līdz pēdējam pakāpienam, aiz kura ir vairs tikai viļņi, turpretī Uldi šis kāpiens kā savdabīga bravūrīgā puiša iniciācija līdz vīrietim atstāj vienu pašu savā cellē. Vienlaikus režisora izvēle izrādē iekļaut atsauces uz 1973. gada kinofilmu “Pūt, vējiņi!”, uz skatuves tā laika lomās uzvedot arī Uldi – Ģirtu Jakovļevu ar Baibu – Esmeraldu Ermali, Zani – Astrīdu Kairišu un Didzi – Uldi Dumpi, ir atgādinājums tam, ka stāstam nav sākuma un gala.
Tas ir loks, ko iziet katra paaudze (lasīt: arī tauta) no jauna atkal un atkal, balansējot starp esmi un nebūtību, ceļā uz apskaidrību un pārliecību par veikto izvēli.
Atgādinājums tam, ka no kļūdu pieļaušanas neviens nav pasargāts un katrs mācās vien pats no savām.
Spēks nest sāpes
Šķiet, ka, izrādei sākoties, jāuztrenē auss, lai iekāptu Raiņa ambivalentajās vārsmās, kuras sākotnēji šķiet par ātru ritošas, taču veikli savieno laicīgo un pārlaicīgo jēgu. Taču, pateicoties runas konsultantei Ainai Matīsai un aktieru profesionālajai varēšanai, teksti ritinās raiti un nepaklūp. Tā, piemēram, runājamā aina, kas aktrisei Ingai Misānei-Grasbergai izdevusies izcila, ir aprunāšanas aina.
Atbalsojoties dejotāju balsīs, aktrise, Ciepas lomā esot, vienpersoniski spilgti ilustrē ļaužu trītās mēles, stumdama Barbu tuvāk upes kraujai. Lai arī smagme ir jūtama kā briestošs negaiss, prieka dzirkstis šķiļ epizodiskas amizierēšanās, kuras asprātīgi risina Andas lomā Madara Botmane un Didža lomā Raimonds Celms.
Turpretī Gatiņa tēls Kārļa Reijera izpildījumā šoreiz nepārliecina: tam pietrūkst marginalitātes, ko citās izrādēs (piemēram, “Tuvā pilsēta”) šis aktieris veikli spējis izcelt daudz precīzāk, lai aizkustinātu skatītāju, vērojot notiekošā attīstības gaitu. Smalks aktierdarbs un saspēle ir Lāsmas Kugrēnas Mātei un Lolitas Caukas Ortai: abu sieviešu savstarpējo attiecību dinamiku izceļ izrādes vertikālais risinājums.
Izrādes kodols nenoliedzami ir Uldis spēcīgā Jēkaba Reiņa tēlojumā: varoņa iniciācijā no bravūrīga puisieša līdz dziļi ievainotam, bet līdz pieņemšanai izaugušam vīrietim. Un tas vairs nav stāsts par Barbu vai Zani, lai arī katra no šo varoņu ādā ietērptajām aktrisēm piešķir abu meiteņu tēliem jaunus akcentus. Agneses Cīrules stoiskās Zanes kā klasiskas latvju zeltenes skatītājam ir žēl, bet Lauras Siliņas Barbas ietiepība līdz galam nav saprotama, nav pamatota.
Ne tik daudz sievišķīgs instinkts, cik bērnišķīga ietiepība izgaismojas aktierspēlē. Uzdevums ir sarežģīts: aktrisei ar to tiekot galā daļēji, par izrādes centru izvirzās Uldis un tā iekšējā transformācija. Viņa skatiens nekurienē, tālienē, neesošajā nākotnē ir izmisuma pilns, bet drošs.
“Pūt, vējiņi!” ir sena lībiešu kāzu dziesma, kura foklorizējoties pārtapusi par latviešu tautasdziesmu un kopš 20. gadsimta sākuma papildina arī Dziesmu un deju svētku repertuāru. Rainis savā emigrācijas gados tapušajā tāda paša nosaukuma lugā, ko teātra zinātnieks Viktors Hausmanis kādā brīdī nodēvējis par vienu no skaistākajiem stāstiem par mīlestību pasaules literatūrā, ļauj vienā mirklī redzēt, kā dzimst un uzbango jūtas, atstājot skatītāju vienu pašu savās pārdomās ar ainu, kur Uldis iznes Baibiņu savās stiprajās rokās no mutuļojošās upes. “Tevi turu, tevi nesu.” Šie vārdi kā atslēga uz mīlestības smagmi un vieglumu vienlaikus paliek kā atzīšanās liktenim. Kā karogs pār pašu galvām plīvojošs, sludinot savu spēku nest sāpes pāri laiku lokiem.
