Sarunas pašiem ar sevi
Asprātis dramaturgs, kinoscenārists un arīdzan aktieris Treisijs Letss (Tracy Letts), kura vārds jau zināms, pateicoties skarbajai ģimenes sāgai “Augusts: Osedžas zeme”, lugu “Linda Vista” jeb “Skaistais skats” uzrakstījis nupat – 2017. gadā. Lai arī pats autors šo dēvē par pusmūža cilvēku drāmu, atļaujos nepiekrist tiem, kas šo piedēvēs klasiskai piecdesmitgadnieku paaudzei.
Paraugoties sev apkārt, var secināt, ka paaudzēm vairs nav atskaites punktu. Lineārais dzīves ritējums šai gadsimtā ir pārtraukts. Nav vairs īsti ne iesākuma, ne beigu. Vai šodien vispār varam runāt par būšanu spēka gados? Par briedumu kā pilnīgu garīgo spēju, talanta un spēku gatavību?
Par briedumu liecina viena spilgta pazīme – prasme pieņemt lēmumu un uzņemties atbildību par to pašam.
Par Andra Keiša titulvaroni Diku Vīleru, kurš nupat no gulēšanas uz dīvāna savā ģimenes garāžā pārvācies uz itin piemīlīgu dzīvokli rajonā “Linda Vista”: vietu ar baseinu un ar iespēju vienā noteiktā punktā pat redzēt okeānu, veroties pa logu. Šķiršanās process noris vienlaikus ar Vīlera jaunās identitātes meklējumiem, kam var sekot līdzi skatītājs, šai ceļojumā tiekot iepazīstinātam ar vēl vairākiem dzīves nomocītiem personāžiem.
Tas, ko režisors Alvis Hermanis piedāvā skatītājam, ir nu jau vairs ne “latviešu stāsti”, bet “amerikāņu stāsti”. Lai gan tik un tā tie abi vēsta par starpkontinentālo sāpi: par savas dzīves centrbēdzi un centrtieci vienlaikus. Uz skatuves cilvēki lielākoties sarunājas (prasmīgā Ievas Lešinskas tulkojumā). Skumjākais, ka šīs sarunas ir sarunas nevis vienam ar otru, bet sarunas pašiem ar sevi. Ar izņēmumu dialogiem, kuri rit Keiša varoņa Vīlera un Sandras Kļaviņas varones Anetes (Vīlera darba kolēģes) starpā. Tās ir cieņpilnas un īstas.
Tieši tāpat patiesuma dzirkstele uzzib izrādes finālā – kā atgriešanās pie īstuma, dabiskuma, pie sevis pašiem bez maskarādes. Tas ir mirklis, kad Vīlers ir kopā ar Aneti. Īsts.
Un patiesumam ir deficīta raksturs šodienas digitalizētajai, tehnoloģizētajai un vientuļajai sabiedrībai. Šai kontekstā Andris Keišs (mazliet ar savulaik spēlētā “12 krēslu” Ostapa Bendera šarmu un tēloti dabiski vienaldzīgo attieksmi) savam varonim Vīleram ļauj dzīvot tieši un atklāti. Šī prasme runāt tieši kopā ar Keiša lielo augumu paceļ aktieri savā attieksmē pret dzīvi pāri pārējiem. Šis milzums ļauj ieraudzīt nevis dzīves izpurinātu, izbijušu, sakņupušu fotomākslinieku Lielās dzīves priekšā, bet vīrieti, kurš nesaprot, kāpēc gan viņam būtu jāatsakās iekosties dzīvē, meklējot sulīgāko tās gabaliņu. Un Vīleram nevar just līdzi, ja nu vienīgi balti apskaust par šo spēju.
Sirmie zirnekļtīkli
Par eksistenciālo jautājumu pasvītrojošu himnu režisors ir izvēlējies “Alphaville” 1984. gada hītu “Forever Young”, kurš rezonē ar šī brīža piecdesmitgadniekiem, kuri tolaik bija padsmitgadnieki vai nule pārkāpuši divdesmit gadu slieksni. Dzīves uztveres asums ir tieši proporcionāls cilvēka spējai būt dvēselē jaunam. Un pases dati vairs nav svarīgi. Svarīga ir vēlme dzīvot, kuru, gribot vai negribot, mēdz ik pa laikam zaudēt katrs šīs civilizācijas pārstāvis. Un lai plīvo sirmums matos kā apliecinājums drosmei dzīvot tālāk.
Plakātu un grafiti tehnikas estētika scenogrāfijai, Hermaņa izrādēs iecienītai sabīdāmu un pārbīdāmu sienas tapešu formātā, izvēlējies Ņujorku klātienē piedzīvojušais scenogrāfs Artūrs Virtmanis.
Viņš vienuviet sapludina atsauces uz aizgājušā laika mākslas pavērsieniem un laikmetu, popārtiski ielīmējot pašu izrādes varoņu sejas un siluetus tajā ar fovistiski košiem triepieniem.
Kaut vai, piemēram, franču izcelsmes naivista Anrī Ruso (kurš, citstarp, visu dzīvi esot nostrādājis nodokļu birojā) gleznotie džungļi ar nosaukumu “Sapnis” (1910), pašreiz atrodas Ņujorkas Modernās mākslas muzejā, ienākot scenogrāfijā, smalki ironizē par konkrēto piknika ainu izrādē, tikpat labi dodot ainai tādu pašu nosaukumu “Sapnis”. Sapnis, ar kuru Vīlers dienasgaismā ir aizrāvies, pats sev ticot vairāk nekā citiem, pārējiem topot par apsmieklu, dzīdamies pakaļ jauneklīgumam un laimes ilūzijai.
Scenogrāfija kā fons, kas atsauc prātā arī komiksu estētiku, plakātiskumam izceļot arī pašus izrādes varoņus, padara šo stāstu līdzīgu TV seriālam. Taču atšķirībā no TV seriāla, kur mietpilsoniski rit savstarpējo attiecību kaislības, izrādē varam vērot mazas izrādes teju par katru no varoņiem kā savdabīgus portretējumus, ko skicē viņu pašu vārdi, rīcība un žesti. Katrā no varoņiem ir kāds mezgls, kuru tie ir apzinājušies, bet rīkoties tā izpiņķerēšanai vēl neuzdrošinās. Un cieš. Skaļāk, klusāk, biežāk vai retāk, vai pat nepārtraukti (kā Gundara Āboliņa varonis, kura galvenā tēma ir pašnāvība). Citējot Sandras Kļaviņas Aneti: “Esat laipni aicināti uz šīs planētas”.
Kopumā izrādē trūkst pārsteigumu aktierspēlē, taču, iespējams, tieši tas ir bijis veids, kā atstāt šīs cietēju grēksūdzes labāk sadzirdamas.
Aktieri ierāmē katra varoņa sāpes, piešķir tām toni un formu, bet neatdodas. Neskatoties uz to, prātu un sirdi kustina sarunu saturs, asprātības (mērķtiecīga un iederīga Jāņa Skuteļa mietpilsonīgā varoņa Pola integrēšanās aktieru vidē) un eksistencialitāte ar pārlaicīgumu savā neatbildamajā jautājumā par dzīves jēgu.
Aktieri un scenogrāfija ir ilustrācija tēmai: tēmai, ar kuru režisors ikvienam, neatkarīgi no vecuma, dzimuma un ģimenes stāvokļa, liek pagrozīties savā skatītāja krēslā, meklējot ērtāku vietu un viedokli. Galvenajā lomā ir verbālās “grēksūdzes”. Pēc izrādes prātā aizķeras atsevišķas ainas un varoņu atziņas, bet ne pusmūža smagme. Šī smagme pārtop vien nejaušā garāmgājējā, kas, skatītājiem atgriežoties mājās, Vīlera tik daudzinātā Kubrika vietā varētu iespiest rokā TV pulti, nevilšus apstādinot kanālu tur, kur kadri virknējas itāļu kinomeistara Paolo Sorentīno rokrakstā meistardarbā “Jaunība”.
Lai arī Alvis Hermanis, atklājot jauno sezonu, solīja, ka Jaunais Rīgas teātris šosezon depresijas vietā palīdzēs dzīvot, ironiskie smiekli, kas bruģē “Linda Vista” trīs stundas uz skatītāju sirdīm, ir tikai apmāns.
Patiesībā izrāde rok līdz “iekšām”, ar aktieru pieres lukturīšiem izgaismojot krusta zirnekļa aizaustākās vietas skatītāja “interjerā”.
Respektīvi, liek katram pašam notrīsēt, kad kāds teikums vai atziņa aizskar kādu no it kā tik neredzamajiem pavedieniem. Turklāt katram savu. Un tā nepatīkamā sajūta, kas liek noskurināties, noņemt nost lipīgo zirnekļtīklu un izlikties, ka nekas taču nav noticis. Izņemot dzīvi, kura notiek neatgriezeniski.
