Piezīmes par JRT izrādi «Baltais helikopters»: Atlūgums

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Attiecības ar dievišķo sevī vai ārpus paša ir katra personīgā saruna. Jaunā Rīgas teātra izrāde “Baltais helikopters” ir tās autora Alvja Hermaņa jautājums pasaulei, kurp īsti ejam? Balss, kura šo jautājumu uzdod, pieder Romas katoļu baznīcas galvai, pāvestam Benediktam XVI, turklāt mirkli pirms atteikšanās no savas izredzētās vietas.

Starpstāvs

Kad pār skatuvi aizslīd priekškars, uz kura redzama freska, itāļu renesanses meistardarbs, vēstošs par Sv. Benedikta dzīvi, skatītāja acīm paveras pāvesta Benedikta XVI privātā guļamistaba Vatikānā. Tā ir personiskā pāvesta celle plaisājošo vērtību pasaules pārapdzīvotajā klosterī. Scenogrāfe Kristīne Jurjāne atzīst, ka tiekusies panākt kinematogrāfisku efektu uz Jaunā Rīgas teātra skatuves. Sfumato siltums, glāstošs, klusināts liegums, silto toņkārtu vecišķi elegants mājīgums piepilda skatuvi. Telpai mājīgumu atņem soļi uz ārēji aukstās, svešatnīgās marmora grīdas. Kontrasts ir arī zilibaltās debesis virs galvas. Vienlaikus telpa ir nosacīta kaste jeb domāšanas rāmis, kur griestu ornamentālajā rozetē atstāta vieta starpsavienojumam ar citiem garīgajiem stāviem. Kaste kā ieslodzījums un reizē – patvērums.

Lai neizjauktu scenogrāfes smalki darināto sēpijas fotogrāfiju, scenogrāfijā liela loma ir meistarīgi radītai gaismai, kas zināmā mērā ir šīs izrādes ceturtais aktieris. Par to parūpējies Gļebs Filštinskis, prasmīgi aužot samtainu saules gaismu, iezīmējot dienas ritējumu. Svētā Pētera bazilikas balkons kalpo kā portāls pie tautas, kas ierasti pulcējas Svētā Pētera laukumā, un vienlaikus ir pakāpiens tuvāk debesīm. Starpstāvs. Taču pāvests Benedikts XVI jau izrādes sākumā savu strikto lēmumu pauž norobežojoties, aizverot garos, smagos nakts aizkarus. 

Izrādes sākumā katrs baletdejotāja Mihaila Barišņikova atveidotā pāvesta Benedikta XVI īsais, nosacīti sadzīviskais dialogs ar aktrises Gunas Zariņas prasmīgi portretēto simtgadnieci māsu Tabianu skicē laikmeta attiecības ar ticību. Pēcāk sekojošās pratinošās, bet vienlaikus Jozefa Racingera dzīves hronoloģiskās sarunas ar aktiera Kaspara Znotiņa eleganti un lietišķi iedzīvināto privātsekretāru Georgu Gensveinu kļūst aizvien dinamiskākas, straujākas, liedzot laiku apdomāties, pirms atbildēt.

Tā māsa Tabiana ar savu bērnišķīgi atklāto būtību un rūpēm iemieso veco, rāmo pasauli, bet privātsekretārs Georgs ienes telpā laikmeta straujo dabu. Sadursme starp veco un jauno notiek turpat pāvesta istabā.

Mēmās sarunas

Stindzinoši smalkas un intīmas ir pāvesta Benedikta pārrunas ar debesīm kustību meistaram Barišņikovam horeogrāfiski skicējot to, kā nostiprinās pieņemtais lēmums un kā gaist šaubas, neskatoties uz spēku, kas liek izvērtēt uzdrīkstēšanās noturību. Auksta un augsta, balta gaisma kā tiekšanās augšup: domas skaidrība, kas nostiprinās katrā no skopajām pieredzējušā baletdejotāja kustību etīdēm. Sarunas ar Dievu. Mēmas kustības kā klavieru taustiņu ņudzēšana, ko spēlē dievišķais spēks cilvēka ķermenī. Spēka smelšanās. Lēmumam.

Kustību askētiskā graciozitāte, kas piemīt Barišņikova kungam, ietērpj cilvēcisko un saudzīgi atklāj dievišķo, ļaujot dejot, runāt rokām. Intervijā žurnālam “IR” baletdejotājs atzīst, ka “cilvēkā pašā ir dievišķais” un ka “dievišķais ir darbības vārds”. Izrādē ir aina, kur māsa Tabiana apspriež ar pāvestu Benediktu viņa ietērpa izmēru, cilvēciski pasmīnot, ka izvēle gluži kā lielveikalā – S, M, L. Vienlaikus pavīd izteikums par sarukšanu, par kļūšanu mazākam, kas simboliski varētu pasvītrot arīdzan pārlaicīgo kristīgo vērtību stiprības sarukumu sabiedrībā. Sarukums.

Ja Alvja Hermaņa 2015. gada iestudējuma “Brodskis/Barišņikovs” vara pār skatītāju slēpās Josifa Brodska dzejas spēkā un baletdejotāja Mihaila Barišņikova spējā to gleznot emocionāli precīzā kustību ģeometrijā un lasīt ļoti personiski, ļaujot dzejniekam runāt sava drauga balsī, tad

šoreiz kustību meistars Barišņikovs bez liekas koķetērijas izstaro sava varoņa pāvesta Benedikta XVI lēmuma nesatricināmību, pat neatgriezeniskumu.

Viņa varonis ir otrais pāvests divus tūkstošus garā baznīcas vēsturē, kurš atkāpās no šī amata pats pēc savas gribas.

Puspatiesību laiks

Puspatiesību laikmetu piedzīvojot, enciklopēdiskām zināšanām pilnais pāvesta prāts nomierina skatītāju ar savām pārliecības pilnajām atbildēm, vienlaikus jautājot, vai svēto nav kļuvis pārāk daudz? Pāvesta privātsekretāra Georga klātbūtne dienā pirms pāvesta atkāpšanās no amata tulkojama daudzējādi: kā klasisks “mediju treniņš” pirms žurnālistu jautājumu lavīnas; kā saruna pašam ar sevi, pārliecinoties par lēmuma skaidrību; kā attaisnošanās Romas katoļu baznīcas administrācijas priekšā, diktējot savu atlūgumu.

Saruna par laikmetu. Tas varētu kalpot par “žanru” iestudējumam “Baltais helikopters”, ko Jaunajā Rīgas teātrī radījis idejas autors, režisors, “detektīvs” Alvis Hermanis.

Runājot par tik intīmu tēmu kā ticība, izrāde runā par to, ka šķietamā bezizejā ir vismaz trīs izejas. Tās arī pats pāvests Benedikts XVI min: baznīcas sadarbība, pielāgojoties pārmaiņām sabiedrībā, agresīva un bezkompromisu darbība vai noslēgšanās mazās kopienās, saudzējot vērtību tīrību.

Vienmēr baltā. Gadu no gada baltā, kas nav novalkājies, bet atmirdz zeltā. Izkāpjot no baltās sutanas un iekāpjot baltā helikopterā pāvests Benedikts XVI jeb Jozefs Racingers pameta Vatikānu, triecoties pretī zeltītajai saules gaismai. Atstājot izvēli, kura izeja būs šai pasauļu sadursmju bezizejā īstā, savam pēctecim. Izrādes beigās helikoptera propellera radītā skaņa pārtop brīdinošā skaņas vibrācijā, aizvien pieaugot tās intensitātei. Brīdinājums palicējiem. Tai pašā laikā helikopters kā lidaparāts, kas spēj pacelties un nolaisties vertikāli, arī nekustīgi karāties gaisā, simboliski iezīmē Jozefa Racingera starpstāvokli. Iespējams, aizejot no sava Romas katoļu baznīcas “amata”, viņa dzīves vertikalitāte tikai pastiprinās.  Taču arī tas ir tikai minējums.

“Patiesība nav modē.” Šis citāts no izrādes ir precīzs mūslaiku virsraksts, zem kura rindojas puspatiesības, baumas, sensācijas, viltus ziņas, mākslīgā intelekta iedīgļi un pirmie augļi, sociālo tīklu algoritmi.

Šai puspatiesību laikmetā prātā paši aust Imanta Ziedoņa vārdi, ka ir “šausmīgi daudz taisnību / nojukt var, ja nav savējās”. Alvja Hermaņa izrāde ir retorisks jautājums ne tik daudz par pāvesta atkāpšanās cēloņiem un ticības lomu cilvēka dzīvē, cik lielā mērā vaicājums skatītājam veikt revīziju jeb darbības un vērtību pareizības un atbilstības pārbaudi pašam sevī - savas sirdsapziņas priekšā.

Post scriptum

Izskaņā nav iespējams atturēties atsaukt atmiņā pāvesta Benedikta XVI citēto Svēto Augustīnu, kas pārfrāzējot atgādina, ka ne visi, kas ir baznīcā, ir ticīgi, un ne visi, kas ir ārpus tās, ir neticīgi. Attiecības ar dievišķo sevī vai ārpus paša ir katra personīgā saruna. Turklāt ne vairāk, ne mazāk kā viens pret viens ar sevi. Bez lieciniekiem un padomdevējiem. Bez ieročiem un solījumiem. Bez iebiedēšanas un pakļaušanas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti