Pārgaismotie diapozitīvi
Maģiskais reālisms ar detektīviezīmēm latviešu gaumē – sola izrādes veidotāji. Maģiskums ir māsu balsīs, reālisms ir biogrāfisku faktu izklājumā, bet detektīvs aizmaldās izrādes gaitā, cenšoties sasiet visu vienā stāstā, tomēr iestrēgst kaut kur grāmatu plauktos.
Memoriālais atmiņu dzīvoklis, ko idejiski veidojis pats režisors Alvis Hermanis, barokāli eklektiskā piesātinājumā siltā stāvlampas apgaismojumā no attāluma liek domāt arī par “obligātās literatūras” piepildītajiem sekciju skapjiem daudzstāvu namu dzīvoklīšos. Grāmatu rindas kā dubultā izolācija plānajām sienām, bet ne sirds rehabilitācijai dzīves nepanesamības brīžos.
Izteiksmīgie vārdi: Aspazija, Amanda Aizpuriete, Austra Skujiņa, Mirdza Ķempe, Ārija Elksne, Velga Krile, Vizma Belševica, Biruta Skujeniece, un, jā, Kornēlija Apškrūma. Māsas Rutkēvičas, kas pārvelk aktrišu likteņus kā apakškleitas un piemēra kā cepures, piespiežot dzejas rindas sev tuvāk rokassomiņu noliktavās, ir mazi, krāsaini diapozitīvi, kurus izdaiļo kostīmu mākslinieces Kristīnes Jurjānes darbs. Dzīves, kas tiek izceltas gaismā, ievītas virtuves sarunās, pasvītrotas dzejas krājumos.
Spožas dzejas rindas ir tās, ka mirdz pāri laikiem, pāri varām, pāri kultūrvēsturiskajiem uzslāņojumiem. Tīrai dzejai piemīt destilēta dzīvesgudrība un trīsoša sajūta pakrūtē. Vienlaikus dzejolis kalpo kā piemineklis kādai dzīvei: īsai, aprautai vai piepildītai, tas ir cits jautājums. Vienlaikus izrāde liek meklēt atbildi uz klasisko jautājumu, kur un kad sākas dzejnieks?
Vai mākslas analīzē jāņem vērā tās autora privātās dzīves nianses? Vai mākslas darbi jātulko ar palielināmo stiklu, turot to virs to radītāja dzīvesstāstiem?
Dzejnieču vārdu minēšana, kurā sacenšas aktrises “teicējas” Sandra Kļaviņa un Elita Kļaviņa (abas simbolizējot kā iekšējo dialogu kādā prātā, tā vienas personības divas šķautnes) kā mazā sacensība mazliet kaitina, taču vienlaikus uzskatāmi raksturo sabiedrības tieksmi izlikties zinošai. Dzejas gadījumā – zināšanas, manuprāt, var traucēt saskatīt tās kodolu, kas pazūd aiz apkārtrakstu un apkārtrunu slāņiem. Preparējot dzejoli, var pārtrūkt tā gars.
Autentiskuma deficīts
Izglītojošais faktors un izklaidējošais elements: ne šis, ne tas. Piedevas par daudz, dzeja par īsu. Tiklīdz ieskanas noskaņa, to nokauj zemes dzīves stāsts. Teju divu stundu viencēlienā, spoguļefektā noraugoties, niez pirksti izrādi sadalīt anatomiski divās daļās: uvertīrā ar izglītojoši izklaidējošo sadaļu par dzejnieču privāto dzīvi, ko atraktīvi iztirzā Elita Kļaviņa un Sandra Kļaviņa, un jēlmateriālā – māsu Rutkēviču skandētajā dzejas performancē, neļaujot tehniski jaukt abas sastāvdaļas vienā kūkā.
Citādi nolūkojoties izrādē, paliek uzadīta, satamborēta sajūta, kurai, ieskatoties tuvāk, var ieraudzīt tehnisko piegājienu, padarot dramaturģisko materiālu nenoslīpētu. Audums ir pievilcīgs, bet mazliet sintētisks. Maģiskums saglabājas māsu balsīs un to runātajās rindās.
Dvīnisms kalpo izrādē kā simbolisks uzdevums meklēt īsto, patieso. 21. gadsimta neiespējamība, maldoties ārēji līdzīgajās vidēs, tekstos, uzbūvēs. Vērtīgākais izrādē bija māsu Rutkēviču performance. Jā, tieši performance, nevis aktierspēle.
Jo izrādē, pārvelkot citu dzejnieču ādas, mēteļus un apakškleitas, Agnese un Madara (vai Madara un Agnese) tik un tā paliek pašas ar savu personību spilgtumu, kas drīzāk piedien citam gadsimtam. Vai tomēr kalpo kā balsis no aizpasaulēm vai atbalsis jūtu dzīvei mūslaiku tehnoloģizētajā, digitalizētajā sabiedrībā (kā pašas māsas uzsver – dzīvojam ļoti vientuļā laikmetā)?
Tas, ko liek gribēt izrāde pēc tās noskatīšanās un noklausīšanās, ir divas lietas. Pirmkārt, sagaidīt Agneses Rutkēvičas un Madaras Rutkēvičas duoizrādi/performanci/publisku autentisku dialogu/divvirzienu interviju bez liekas maskarādes un svešiem tēliem. Īstas sarunas par svarīgiem dzīves jautājumiem.
Jo tieši autentiskums ir viena no lielākajām mūslaiku greznībām.
Otrkārt, jā, lasīt dzeju, kamēr tā vēl spēj rast atbalsi mūsos. Jo katrreiz, izskanot pāris rindām, tās apraujas par strauju, atstājot nepiepildītības sajūtu. Tiesa, bez biogrāfiskiem ievadiem, jo dzejas iedarbība, subjektīvi raugoties, ir spēcīgāka, ja to lieto destilētā veidā.
