Petrenko: «Kaštanka» – darbs, ko varētu iestudēt vēlreiz pēc vairākiem gadiem

Latvijas Leļļu teātra skatuvi no svētdienas sāks apdzīvot rudais sunītis ar īpašo acu skatu – Kaštanka. Jaunās izrādes pamatā ir Antona Čehova stāsts, kam skatuves versiju veidojis režisors Dimitrijs Petrenko. Viņš intervijā Latvijas Radio atzina, ka “Kaštanka” ir darbs, ko gribētos iestudēt atkal pēc kāda laika, un atklāja, ka jau strādā pie nākamās izrādes bērniem.

Kāpēc Kaštanka tomēr atgriežas pie sava pirmā saimnieka, kaut arī otrais saimnieks viņai piedāvā labāku un pārticīgāku dzīvi? Tas būs izrādes centrālais jautājums, bet atbilde paliks katra skatītāja paša ziņā.

Izrāde domāta skolas vecuma bērniem un pieaugušajiem, un tā iestudēta bez teksta, uzsvaru liekot uz kustību valodu, mīmiku, mūziku un dažādām skaņām.

Dmitrijs Petrenko par izrādi „Neglītais pīlēns” Leļļu teātrī 2015.gadā saņēma „Spēlmaņu nakts” balvu, mazo skatītāju iemīļota ir arī viņa izrāde „Toma Sojera piedzīvojumi” Dailes teātrī.

 “Bērni, man liekas, ir mani domubiedri, es par to ļoti priecājos. Tas nozīmē, ka ar mani vēl viss ir kārtībā, ka es spēju domāt veselīgi,

kaut kā tīri redzēt lietas. Jo, ja tas patīk arī bērniem, [..] man ir liels prieks,” intervijā Latvijas Radio atzina režisors.

Petrenko stāstīja, ka grāmata par Kaštanku bija arī skolas obligātajā programmā, un toreiz skolotājas skaidrojums par to, kāpēc sunītis atgriezās pie iepriekšējā saimnieka (jo viņš bijis īsts strādnieks), viņu īsti neapmierināja. Tas bija padomju laikā, kad “literatūras zinātne” atkarībā no tā laika politiskā konteksta un ideoloģijas interpretēja šo stāstu.

Lasot skaidrs, ka tas saimnieks nav ne jauks, ne cilvēcisks, bet Kaštanka vienalga pie viņa atgriežas “un tas paradokss, kas nedod mieru, ir tas, kas liek veidot izrādi un meklēt atbildi, meklē to sajūtu”, atzina režisors.

Turklāt atbilde laika gaita mainās, jaunībā tā būtu viena, arī pirms dažiem gadiem tā būtu savādāka, bet tagad, kad viss kaut kas ir piedzīvots un izdzīvots, tā atbilde atkal mainās, stāstīja Petrenko.

“Man liekas, ka atbilde ir meklējama tajā, kur runa jau ir par tādu beznosacījumu mīlestību, viņa nevar citādāk, un tas ir tik vienkārši īstenībā,” sacīja režisors.

Viņš sprieda, ka cilvēki sākumā grib iet uz priekšu un attīstīties, bet pienāk brīdis, kad gribas atgriezties, meklēt to, kas ir pazaudēts, kas ir kaut kur pēkšņi tālu, “un man tik interesanti par to domāt un tvert to sajūtu”.

“Man liekas, ka šis ir darbs, ko varētu vēl kādreiz iestudēt, ne tāpēc, ka gribas citādāk izdarīt, bet tieši tāpēc, ka interesanti, ko es teikšu pēc gadiem 10 vai varbūt pat pieciem,” atzina Petrenko.

Viņš arī atklāja, ka jau nedaudz strādā pie nākamās izrādes bērnu auditorijai. Tā gan būšot citā teātrī, bet pagaidām režisors konkrētus plānus neatklāja, vien atzīstot, ka tas būs oriģināls darbs, ko viņš veido kopā ar domubiedri Justīni Kļavu.

“Man ļoti gribas, lai mēs uzrakstām tādu ļoti mūsdienīgu darbu. Par šodienas bērnu, par to, kā viņi šodien jūtas. Man liekas, tas ir ļoti svarīgs jautājums, kā cilvēks šodien jūtas,” atklāja Petrenko.  

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti