Izrādes centrā ir Hannas un Mihaela mīlasstāsts, ļoti liktenīgas attiecības, kurām pāri klājas kāds tumšs Hannas pagātnes noslēpums. Tam ir saistība ar holokaustu, un tas ietekmē visu Hannas dzīvi un attiecības ar cilvēkiem.
Jauniestudējumā spēlēs Dainis Grūbe, kurš atveidos Mihaelu, un Esmeralda Ermale Hannas lomā.
Viņš ir skolnieks no inteliģentas profesoru ģimenes. Viņa ir pieaugusi sieviete, daudz vecāka par viņu. Tā ir viņa pirmā mīlestība. Viņš lasa viņai priekšā grāmatas. Pēc dažiem mēnešiem viņa pēkšņi un noslēpumaini nozūd. Viņi atkal satiksies tikai pēc daudziem gadiem.
Režisors Dmitrijs Petrenko uzsver, ka izrāde nebūs par holokausta tēmu vēsturiskajā izpratnē. Drīzāk holokausts ņemts kā līdzība traģiskām un saspringtām vēstures situācijām un kas notiek tad, kad ar tām saskaras individuāls cilvēks.
Kamēr šīs situācijas mūs neskar, mēs ļoti viegli un veikli tiesājam citus, bet viss kļūst citādi, tiklīdz tās attiecas uz mums:
„Tas ir liels jautājums, ko es darītu tādā situācijā - kurā pusē es nostātos, vai man pietiktu morāla spēka kliegt kā Kelneram un citiem - kā mēs tā nedrīkstam darīt? Tas ir mans jautājums sev pašam - vai es būtu tik drosmīgs? Tagad, kad ir mierīgāks laiks, tad liekas, protams, ka man ir skaidrs - es tā nedarītu -, bet es nezinu, kas notiktu īstajā situācijā”.
Arī Mihaels izrādē skaļi paziņo, ka ir gatavs tiesāt paaudzi, bet, tiklīdz tas personiski skar viņu, viņā rodas šaubas:
„Tas ir ļoti viegli tiesāt veselu paaudzi, bet tiklīdz tev ir viens konkrēts cilvēks, kurš ir jātiesā, kuru tu pazīsti, kuru tu mīli, viss sagriežas daudz sarežģītāk… Hanna Mihaelam arī uzdod šo jautājumu - ko jūs darītu manā vietā? Viņam nav atbildes tajā brīdī, un viņš tiek izsists no savas pārliecības, ka viss dzīvē ir tikai melns vai balts. Šajā brīdī viņš pieaug.”
Hannas lomas tēlotāja Esmeralda Ermale akcentē, ka izrādes mērķis nekādā ziņā nav mīkstināt attieksmi pret holokaustu vai kādas citas pagātnes traģēdijas, bet gan pietuvināties ļoti konkrētiem cilvēku likteņiem.
„Man liekas, ka šī izrāde ir ļoti veselīga šajā laikā. Tajā ir daudz un dažādi lieli jautājumi, bet mūsu laikmets ir mazliet bravūrīgs, tāds paskaļš un virspusējs. Šī izrāde, es ļoti ceru, liks mazlietiņ pieklust un padomāt vairāk par to, ka katram cilvēkam ir kādi dziļi slēpti iemesli, kādēļ viņš ir tāds, kāds viņš ir. Ne vienmēr mums viss ir uzminams, ieraugāms virspusē un risināms, viennozīmīgi nosodāms vai atbalstāms. Dzīvē viss ir ļoti daudzslāņaini un sarežģīti. Šlinka romāns tieši runā par šādiem cilvēkiem, kuri nav ļoti vienkārši vērtējami,” stāsta Ermale.
Vēl viena tēma, kas ieskanēsies izrādē, būs par cilvēkiem, kuri režīmam kalpoja nevis tādēļ, ka viņus piespieda, bet gan tādēļ, ka to dedzīgi vēlējās. Kā attiekties pret šiem cilvēkiem, vai viņiem jājūtas mūžīgi vainīgiem un ko ar šo vainas apziņu darīt - arī tādi jautājumi ir izrādes uzmanības lokā.
Mihaela lomas tēlotājs Dainis Grūbe vācu autora Bernharda Šlinka darbu uzskata par ļoti ietilpīgu materiālu, kas viņam bijis arī kā sava veida vēstures stunda.
„Es pētīju jautājumus par sabiedrību. Kas ir nācija? Mani vienmēr ir interesējusi tā pieredze, kā dažādu tautību cilvēki tiek it kā „salīmēti” kopā kādā nozīmīgā vēsturiskā posmā, kāda ir kopīgā attieksme dažādos sociālpolitiskos apstākļos, un kādā veidā tie tiek atrisināti.
Esmu lasījis ļoti daudz pētījumu par nāciju, par sabiedrību, kā tās veidojās deviņpadsmitajā, divdesmitajā gadsimtā. Izrādes iestudēšanas procesā kopā ar abiem aktieriem mēs daudziem svarīgiem jautājumiem praktiskā darbā gājām cauri, un tas ir svarīgāk, nekā veicot sabiedriskās domas aptaujas. Jo tas ir dzīvais modelis. Man ir svarīgi, lai skatītājs šajā izrādē varētu līdzi domāt un vērtēt, arī tad, ja skaidru atbildi nemaz neiegūs,” sarunā ar profesoru Jāni Siliņu saka režisors Dmitrijs Petrenko.
Jauniestudējuma režisors Dmitrijs Petrenko izrādi veido kopā ar scenogrāfi un kostīmu mākslinieci Sintiju Jēkabsoni, mūzikas autoru Reini Ozoliņu un gaismu mākslinieci Māru Vaļikovu.
