Pelēkos darba kombinezonos tērptie tilta celtnieki un celtnieces košos lakatiņos dzied, dejo stepu un brīžam pat aizraujas ar darbarīku mūziku ritma grupas STOMP stilā. Skatuves valodā ieaustas atsauces uz pazīstamiem kino mūzikliem.
Šādā vitālā un dzīvesprieka pilnā ietvarā režisore Ināra Slucka ar komandu uzvedusi dramaturga Pētera Pētersona 1962.gada lugu par trīsdesmitgadnieku dzīves krustcelēm.
Sava laika kontekstā šis darbs bija īpašs, jo centrā atļāvās nostādīt nevis pozitīvu, bet ļoti pretrunīgu varoni – dzīves baudītāju un vīriešu pielūgto Rozi, kura nekādi neiederas „pareizajā” sabiedrības modelī un izgaismo arī plaisas tajā, stāsta Nacionālā teātra literārās daļas vadītāja un vairāku grāmatu par Pēteri Pētersonu autore Ieva Struka:
„Protams, lugas gaitā Rozei nākas saprast, ka viss nav tik vienkārši – pati baudīdama dzīvi, viņa ir nonākusi zināmā strupceļā, jo pēc šķiršanās no kārtējās mīlas vairs nezina, kā tālāk izdzīvot un nopelnīt. Un, otrkārt, viņa salauž arī citu dzīves. Un tas ir aspekts, par ko viņa pēkšņi aizdomājas. Visticamāk, viņa par to aizdomājas tāpēc, ka viņai ir tie 30 gadi un viņa vairs nav bērns.”
Pēteris Pētersons savulaik šo lugu rakstīja Nacionālā teātra zvaigznei Veltai Līnei. Ar abām personībām savulaik kopā strādājusi arī iestudējuma režisore Ināra Slucka.
„Ar Pēteri Pētersonu esmu strādājusi divos iestudējumos, un mums bija ļoti laba sadarbība. Viņš bija absolūti fascinējoša personība. Un šis ir arī veltījums Veltai, jo luga tika rakstīta viņai. Man liekas, ka šis darbs ir ļoti pozitīvs, gaišs, arī reizēm smeldzīgs – ar pirmo mīlestību, pirmo vilšanos un visu pārējo…” saka Slucka.
Jaunajā iestudējumā Rozes loma uzticēta aktrisei Ditai Lūriņai:
„Es nemaz nedomāju bēgt no Līnes ēnas – kad domāju par Rozi, es patiesībā tur redzu tādu Veltiņu, kāda viņa bija. Es vairāk laikam pieķeros tam brīvības garam un drosmei, kas Veltai Līnei piemita. Cik es paguvu viņu redzēt, satikt un runāties, viņa bija tāda nešpetna. Es no viņas ļoti raustījos.”
Izrādes, faktiski – mūzikla – pamatā ir Raimonda Paula melodijas. Tās izaugušas no dažām 1962.gada skaņu partitūrām, kas bija maestro pirmais veikums teātrim,
zina stāstīt uzveduma muzikālais vadītājs Juris Vaivods:
„Bija pazīstama tikai tā viena dziesmiņa par līko gurķi, ko es vēl pats atceros, ienākdams Dailes teātrī. Režisors Pēteris Pētersons man to ik pa brīdim lika spēlēt dažādos banketos. Tai dziesmai ir arī viņa vārdi. (..) Nacionālajā teātrī ir laba nošu bibliotēka, kurā atradām vēsturiskās piezīmes, un es atklāju, ka diezgan daudz maestro tajā laikā izrādē ir spēlējies ar melodijām, ko viņš jau bija radījis estrādes orķestrim, strādādams pie radio. Sapratu, ka mēs drīkstam iet vēl tālāk, un daudzas 60.gados radītās instrumentālās melodijas, pateicoties šim mūziklam, ir kļuvušas par dziesmām. Tur man jāsaka liels paldies manam lielākajam palīgam Edvīnam Raupam, ar kuru sadarbojamies jau kopš „Kabarē” laikiem. Uzskatu, ka viņš ir izcils vārda meistars, kurš prot zem jau uzrakstītām notīm palikt ļoti trāpīgus un dziļus tekstus.”
Izrāde „Man 30 gadu” uz Nacionālā teātra lielās skatuves priekškaru vērs Pētera Pētersona dzimšanas dienā - 24.maijā.
