Lai arī iestudējumam bija lemts īss skatuves mūžs, tas bija nozīmīgs Pētersona turpinājums dzejas drāmas žanrā, jaunas formas meklējumi, savukārt skatītājus uzvedums iespaidojis ar spēcīgo intelektuālās enerģijas strāvojumu.
Pētera Pētersona radošajā dzīvē īpaša vieta ir poētiskajam teātrim. Viņa dzejas drāmas trešais inscenējums – "Mistērija par Cilvēku” – sekoja pēc Ziedoņa "Motocikla" Dailes teātrī un Čaka "Spēlē, Spēlmani!" Jaunatnes teātrī.
"Man ir radoša nepieciešamība tagad veidot šīs triloģijas trešo, noslēdzošo posmu tieši ar Vladimira Majakovska dzeju uz skatuves. Un ir labi, ka tas var notikt Jaunatnes teātrī, kur trupas viena daļa jau saskārusies ar Majakovski, teātrī, kur mīl dzeju, kur Majakovska teātra principiem var rasties radoša atsauce," teātra programmā raksta pats Pēteris Pētersons, kurš "Mistērijas par Cilvēku” iestudējumā izmantoja Majakovska poēmu "Cilvēks", "Mākonis biksēs", "Fleita – mugurkauls", lugas "Mistērija-bufs" fragmentus un vēl citus darbus.
Eduarda Smiļģa teātra muzejā glabājas režisora lugas eksemplārs, un teātra zinātniece Silvija Geikina, to rādot, uzsver: "Mistērija par Cilvēku” bija ļoti intelektuāla – no skatītāja tā prasīja lielu iedziļināšanos, sekošanu, vajadzēja domāt līdzi.
Formas ziņā tā bija līdzīga "Motociklam”, jo arī tur sastapāmies ar maskām. Tomēr šeit galvenais bija Cilvēks.
Dzejnieks, radoša personība, un viņa attiecības ar sabiedrību.”
Lugas eksemplārā lasām, cik daudz personāžu bijuši gan konkrēti tēli, gan simboli un mistiski tēli. Taču visemocionālāk uzrunājis mazais muzikants Smiekls. Lai gan pagājuši tik daudz gadi, aktrisei Tamārai Soboļevai, atceroties darbu pie šī iestudējuma, kopējā sajūta un iespaids joprojām dzīvi: "Izrāde bija ļoti vērtīga, bet nevar teikt, ka skatītāju atsaucība būtu bijusi ļoti liela – Pētersons uz Jaunatnes teātri jau bija atnācis ar Čaka "Spēlē, Spēlmani!". Viņš stāstīja par Majakovski, un mēs, kaut it kā labi skoloti, par viņu neko daudz nezinājām, tikai plakanos dzejoļus. Taču izrādījās, ka viņš bija ne tikai revolucionārs."
Kā parasti, Pētersons aktierus centies aizraut un izglītot, darbs bijis iedvesmojošs, tomēr trupai tas nav bijis viegli. Scenogrāfiju veidoja Ilmārs Blumbergs, bet horeogrāfs bijis Juris Kaprālis. To novērtēja arī teātra kritiķi, un Silvija Radzobe "Literatūrā un Mākslā” 1974. gada maija numurā rakstīja: "Ar tādu, šķiet, dvēseles spēku saspringtību un aktivitāti kā Tamāra Soboļeva nedarbojas neviens no "Mistērijas" tēlotāju ansambļa dalībniekiem. Spēli raksturo spēja pāriet no viena emocionāla stāvokļa citā."
"Trakākais bija tas, ka Pūcītis izdomāja – vijole man jāspēlē, nevis stāvot uz zemes, bet paķēra mani, uzsēdināja uz pleciem, un bija pilnīgs "vijoļkoncerts”," smejas aktrise, kura vijoles spēli mācījusies bērnībā.
"Mūziku izrādei iemācījos, bet nospēlēt to nevarēju – mūsu teātra koncertmeistare Silvija spēlēja aizkulisēs. Pa abām kopā sanāca labi! Bet Pūcītis bija ļoti labs Cilvēks – otra tāda aktiera mums nav. Vienkārši nav. Tas bija ļoti labs darbs."
Dzejas izrādē skanēja Marģera Zariņa un Imanta Kalniņa mūzika, režisors skatuvisko kompozīciju bija veidojis pēc simfonijas principa: uzvedumu veidoja atsevišķas daļas, kas atšķīrās gan satura un emocionālā tonējuma, gan iekšējā ritma un plastiskās struktūras ziņā. "Bija skaistas dziesmas, orķestris, koncertmeistars,” atceras Soboļeva.
Kritiķi tolaik atzinuši, ka "Mistērija par Cilvēku", tāpat kā citas Pētera Pētersona dzejas drāmas, ir izteikti režisorisks uzvedums.
Tamāra Soboļeva ir pārliecināta, ka šāda izrāde būtu aktuāla arī šodien: "Absolūti tā šodien iederētos, jo Majakovskis ir dziļš, gudrs dzejnieks, arī ļoti traģisks."
Silvija Geikina atgādina lugā skanošo tekstu: "Sakiet ugunsdzēsējiem – ar zābakiem dvēselē nedrīkst...
Jā, toreiz bradāja pa dvēseli ar zābakiem, un Pētersons pats to piedzīvoja ļoti smagi, tāpēc izrādē tas izskanēja īpaši skaudri – ka ar zābakiem dvēselē nekāpiet.
Katrā ziņā tas bija nozīmīgs notikums Pētersona daiļradē, un arī skatītājiem tā bija interesanta pieredze. "Mistērija" bija laba, iespaidīga izrāde – tiem laikiem katrā ziņā."
Tamāra Soboļeva piebilst, ka Latvijas Radio 3 "Klasika" interese esot pirmais gadījums par šo iestudējumu pēc tik ilga laika.
Tomēr apgalvot, ka Pētera Pētersona "Mistērija par Cilvēku" būtu aizmirsts darbs, nevaram, jo teātra vēstures grāmatās un kritikās par to gūstams gana spilgts iespaids arī šodien.
