Šī nav pirmā reize, kad teātra un kino režisors, Latvijas Kultūras akadēmijas mācībspēks Pēteris Krilovs teātrī ienesis Džeimsa Džoisa tekstu, un nebūt ne pirmā reize, kad izrādei par pamatu ņemta proza, ne luga. Sarunā Latvijas Radio raidījumā “Kultūras rondo” Krilovs apstiprina, ka viņam daudz interesantāk strādāt ar prozu un pašam veikt dramatizējumu.
Taujāts, vai Džoisa prozas darbi labi padodas dramatizēšanai, izrādes režisors teic: “Džoiss ļauj dauzīties, spēlēties. Viņš pats to dara aizgūtnēm. Līdz ar to es sapratu, ka mums ar Matīsu Gricmani, kurš ir dramatizējuma līdzautors, bija tiesības dauzīties un izmantot to tā, kā mēs gribam, kā ieceram.”
Strādājot pie izrādes "Dublinieši Miera ielā”, sastapušās vairākas paaudzes – gan ilggadēji Jaunā Rīgas teātra trupas aktieri, gan pašreizējie studisti.
Pēteris Krilovs piedāvā līdzību, ka izrādes radošā grupa strādājusi tikpat savrupā un pašpietiekamā kompānijā, kāda tēlota pandēmijas laikā globāli aktualizētajā Bokačo “Dekameronā”.
"Šo laiku pavadījām ļoti interesanti. Mums bija priecīgi un patīkami būt kopā ar Džoisu," kopsavelk Krilovs.
Iestudējums tapis trīs atrautos posmos – 2020. gada aprīlī, tiekoties platformā “Zoom”, tad novembrī, decembrī un šī gada martā. Laikā, kad teātris savu skatītāju nevar sastapt, arī mēģinājumu process ir mazliet cits. Izrādes režisors atzīmē: “Strādājot, mēs teorētiski un tehniski, protams, domājām par publiku, dzirdamību, redzamību, skaidrību utt., tomēr publikas fenomens mums bija diezgan svešs.
Mēs vairāk iekšā darbojāmies – ar lomām, attiecībām, humoru, kas nāk no Džoisa un arī ar ļoti nopietnām lietām.”
Marta mēnesī Pēteris Krilovs neesot domājis par ne ko citu, kā vien par "Dubliniešiem Miera ielā”, bet nu – pēc izrādes pabeigšanas – iespējams atgriezties arī pie citiem radošiem izaicinājumiem un pedagoģiskā darba.
Par darbu ar studentiem Krilovs saka: “Šai aizliegumu, ierobežojumu laikā mums bija iespēja atcerēties daudzus paņēmienus, kā pa pusei teorētiski, pa pusei praktiski kino studentiem dot priekšstatu par aktiermeistarību. Nevaru teikt, ka tas izskatījās ļoti pilnvērtīgi un bagāti, bet kaut ko mēs darījām un turpinām darīt.” Šobrīd audiovizuālās mākslas studenti strādā pie savām žanra īsfilmām, un te iemaņas darbā ar aktieri tieši būs nepieciešamas.
Vēl Pēteris Krilovs dalās arī ar kādu novērojumā no pagājušā gada nogales, kad vairākkārt kā konsultants strādājis pie profesionālām aktierfilmām, seriāliem: “Es ievēroju, cik ārkārtīgi disciplinēti, atbildīgi strādāja filmēšanas grupas [..]. Neviens nesaslima, neviens neizkrita no ierindas.
Es zinu, ka mākslas cilvēki ārkārtīgi nopietni attiecas pret ierobežojumu situāciju, bet arī strādā.”
Šo laiku Krilovs vairās uzsvērt ar īpašu traģismu: “Es cenšos neiekrist tādā masu psihozē par to, cik šausmīgi ir tagad un cik kaut kā šausmīgi trūkst. Ja to uzskata par tādu kā kara laika atmosfēras imitāciju, modelēšanu, tad jāpieņem tas, kā ir.” Viņu nepārņem kādas izmisuma ilgas, gaidas pēc publikas. Kad būs iespēja, tad arī atkal tiksies ar skatītāju.
