Kultūras rondo

LNMM video kolekcija: Ievas Epneres "Piramīdas četras versijas”

Kultūras rondo

Inga Pērkone "Ekrāna skatuve": Kinoaktieru izglītība Latvijā

Personība un skolotāja ar lielo burtu. Teātra kritiķi Silviju Radzobi pieminot

Personība un skolotāja ar lielo burtu. Teātra kritiķi Silviju Radzobi pieminot

"Silvija bija personība, autoritāte un skolotāja ar lielo burtu, nevis vienkārši spilgta personība,” tā savu kursa biedreni raksturo teātra zinātniece Guna Zeltiņa. 21. aprīlī, īsi pirms 70. dzimšanas dienas, mūžībā devusies literatūrzinātniece, teātra zinātniece un kritiķe, Latvijas Universitātes Teātra un kino vēstures un teorijas katedras vadītāja Silvija Radzobe (1950-2020). Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” uz sarunu aicināta Guna Zeltiņa un Silvijas Radzobes audzēkne un kolēģe Līga Ulberte.

"Likās, ka pēkšņi sagruvis ir milzu kalns, kāda klints, jo likās, ka Silvija tiešām ir tik stipra, tik enerģiska un ka viņa būs mūžīga. Neapšaubāmi viņa bija mūsu spilgtākā, erudītākā un arī ietekmīgākā teātra kritiķe pēdējā laikā," atzīst Zeltiņa.

“Viņa bija arī izcila un neparasta personība manā skatījumā, jo viņā apvienojās tādas reti savienojamas lietas - viņai bija gan ass, analītisks prāts, gan ļoti kaislīgs, aizrautīgs temperaments.

Tajā pašā laikā viņai bija ļoti dziļa un plaša emocionalitāte, brīžiem pat vētraina. Viņa bija arī ļoti jūtīga un viegli ievainojama,” pauž Guna Zeltiņa.

"Bet par ko es visvairāk apbrīnoju Silviju, viņa tiešām bija apveltīta ar neparastu drosmi, uzņēmību un enerģiju, un arī apbrīnojamām darbaspējām," turpina Zeltiņa.

“Un kad 90. gadu sākumā viņa Latvijas Universitātē izveidoja savu teātra studiju virzienu, kur pie viņas ir mācījušies faktiski visi mūsu šodienas redzamākie kritiķi, tad tolaik jau nebija latviešu valodā mācību materiālu un līdzekļu, un grāmatu. [..] Un tad Silvija izveidoja faktiski pati visus šos mācību līdzekļus.”

Zeltiņa uzsver: “Tas bija apbrīnojami, ka viņa spēja veikt savu ikdienas darbu universitātē, mācīt studentus, lasīt lekcijas, vadīt seminārus, vakarā skatīties izrādes un naktī gatavot lekcijas vai rakstīt recenzijas. Un plus vēl šie lielie darbi un projekti.

Tas ir viena cilvēka mūžam un spējām gandrīz neiedomājami, bet Silvija to paveica.”

Teātra kritiķe Līga Ulberte bija audzēkne Silvijas Radzobes pirmajā kursā, tolaik jaunizveidotajā specializācijā Latvijas Universitātē. Viņa stāsta: “Pēc tam man bijis tas gods un iespēja būt blakus Silvijai līdz pat pēdējiem gadiem arī viņas profesionālajā darbā augstskolā, redzot, kā tie tālākie studiju kursi veidojās.

Man arī, protams, pirmā sajūta saistībā ar Silviju ir, ka tas ir milzīgs vēriens. Vēriens absolūti visā, neiedomājama jauda gan tajā, kā viņa ģenerēja idejas, gan tajā, kā viņa šīs idejas noveda līdz gala rezultātam. Ar dažādiem autoriem lielajos grāmatu projektos, tiešām nepārtraucot visu laiku darbu arī regulāri lekcijās un augstskolā. Es tiešām nepazīstu otru tādu cilvēku, kuram būtu šādas darba spējas un šāds ideju ģenerēšanas potenciāls.”

Ulberte turpina: "Savukārt universitātē man vienmēr šķitis apbrīnojami visus šos gadus kopš 90. gadu sākuma, kā Silvija ir cīnījusies dažkārt cauri pat gluži absurdām birokrātiskām prasībām un ierobežojumiem. Un cīnījusies par to, ka teātra specializācijai un teātra zinātnei universitātē ir jābūt.

Tiešām ar dažbrīd gluži pārcilvēciskām spējām viņai ir izdevies to noturēt līdz šim brīdim."

Līga Ulberte arī bilst, ka saistībā ar Silvijas Radzobes nepabeigtajiem darbiem viņai ir žēl divu lietu: "Studentu, kas šobrīd Latvijas Universitātē maģistrantūrā ir pirmajā kursā un kuri reāli paguva ar Silviju sadarboties tikai vienu semestri. Un otra lieta ir viņas nepabeigtās grāmatas. Nezinu, cik tālu viņa tika ar grāmatu par Čaku, bet zinu, ka viņa ar to nodarbojās jau ilgu laiku, tur bija daudz atklājumu, ar kuriem viņi ārkārtīgi labprāt dalījās un aizraujoši dalījās. Tas ir ārkārtīgi skumji."

Guna Zeltiņa atzīmē – Silvija Radzobe ieguldījusi lielu darbu arī sevī. Viņa “veica pamazām milzīgu darbu ar sevi. Pie šīm ļoti labajām un izcilajām iedzimtajām spējām un asā prāta

es nezinu otru cilvēku, kurš tik ārkārtīgi daudz ar sevi būtu strādājis, jo būtībā viņa mācījās visus pirmos gadus kopā ar saviem studentiem, katra viņas lekcija būtībā bija kā pētījums.

Gadu gaitā, protams, ar ļoti neatlaidīgu darbu viņa izkopa sevī visu šo erudīciju, tās zināšanas, izteikšanās spēju un kļuva par to Silvija, kādu mēs viņu pazīstam,” atceras Zeltiņa.

Kaut arī Silvija Radzobe bija viena no vadošajām kritiķēm Latvijā, Līga Ulberte atzīmē: “Es nevarētu īsti piekrist viedoklim, kāds izskan vienmēr brīžos, kad aiziet lielas personības, ka tagad latviešu teātra kritikas lauks ir palicis tukšs. Tam nevarētu gluži piekrist. Arī Silvijas laikabiedri joprojām strādā un dara to, man liekas, ļoti labi.

Bet līdera nozīmē, kā simbols absolūtai aizrautībai un kaislīgai attieksmei pret teātri, vienmēr ar viedokli par to, ko viņa redzēja – jā, tajā ziņā viņa tiešām bija unikāla.”

“Silvijai bija īpaša vieta teātra kritiķu vidū, viņa lielā mērā arī aktualizēja šo teātra kritiķa pozīciju teātrī. Piekrītu Līgai, ka lauks tukšs nepaliks, jo to piepilda pašas Silvijas iemiesotā cilvēkos, viņas studentos, līdzgaitniekos akumulētā enerģija,” atzīmē Guna Zeltiņa. “Tā ir palikusi un turpināsies viņas meitā Zanē, gan viņas studentos, un tādā nozīmē es domāju, tas viss kaut kur turpinās. Ja cilvēks ir tik aizrautīgi un atdevīgi dzīvojis teātrim, domāju, ka būtu vietā vārds – kalpojis teātrim. Jo tiešām - kā lai citādi nosauc viņas bezgalīgās darba stundas, ko viņa tam veltīja, turklāt veltīja ar mīlestību, ar aizrautību, nevis tādēļ, ka tas būtu viņas pienākums. Es domāju, ka cilvēki arī to saprata un novērtēja. Ja pat dažreiz teātros nepiekrita un, teiksim, sāpināja atsevišķus aktierus vai māksliniekus viņas domas, tomēr to pārdomāja, un tam arī bija savs efekts.”

“Man liekas, ka tas ir kaut kādā ziņā paradoksāli, dramatiski un traģiski, ka Silvija aizgāja tieši laikā, kad nebija teātra vairs.

Viņa, kas bija tik ļoti dzīvi apliecinošs cilvēks, brīdī, kad tā dzīve apstājās, kaut kādā ziņā apstājās arī viņa,” bilst Līga Ulberte.

Lai arī abas kolēģes norāda, ka Silvija Radzobe bija kā simbols aizrautībai ar teātri, vēl viena viņas kaislība bija dārzs.

“Silvija ārkārtīgi mīlēja dārzu un lepojās bezgalīgi ar savām dālijām, daudz par to arī rakstīja,” stāsta Ulberte.

“Maija sākumā ir dāliju stādīšanas laiks, un man likās, ja katrs no mums, kuriem Silvija bija kaut kādā ziņā svarīga, maija sākumā iestādītu savā dobē vienu dāliju gumu, tas būtu viens varens dārzs.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt