Sākotnējais impulss šī darba veidošanai bija horeogrāfes Līgas Ūbeles novērojums, cik maz viņa ir klātesoša savā ikdienā, jo to pārāk bieži nomāc troksnis – mūzika austiņās, televīzija fonā vai domas galvā, kas vērstas uz pagātni un nākotni – ne to, kas notiek tagad. Jaundarbā mijiedarbojas trīs galvenie izteiksmes līdzekļi – kustība, telpa un skaņa. Horeogrāfe Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" min, ka Keidžs pats lekcijā raksta: "Ja tu pieņem struktūras ierobežojumus, tev paveras vēl jaunas iespējas", tādēļ kopā ar horeogrāfijas līdzautorēm Madaru Vanagu un Kitiju Geidāni par izrādes vienīgajām kustībām izvēlētas iešana un stāvēšana. Klātesamība bija arī ļoti svarīga, atlasot dejotājus šai izrādei, sastāvu veido dažādu paaudžu dejotāji, ar kuriem strādāts kopā jau kopš vasaras sākuma. Kustības šoreiz ir dejas izrādēm neierasti lēnas. "Ir ļoti sarežģīti salēnināties visā savā eksistencē, visās savās domās. Es neesmu neko tādā formā ne izpildījusi, ne redzējusi," atzīst Geidāne.
Izrādes telpas, kustības un gaismas mākslinieks ir scenogrāfs Andris Kaļiņins. Pats lekcijas formāts, tajā daudzkārt pieminētais Johans Sebastians Bahs un fakts, ka tā tiek izrādīta augstskolā, kļuva par scenogrāfijas iedvesmas avotu. Par skatītāju krēsliem kalpo studentu krēsli, bet dejotāji, tērpti akadēmiska orķestra tērpos, pa telpu pārvietojas ar nošu mapēm, izpildot Baha mūziku. Kaļiņins uzsver, ka ir arī vēl viens izpildītājs – tukšums, tas šajā izrādē ir izgaismots kā aplis un līdzdarbojas ar dejotājiem.
Bez Baha dzirdama arī Toma Mikāla izrādei sacerēta oriģinālmūzika un Keidža lekcijas audio fragmenti angļu valodā (skatītājiem būs pieejami arī tulkojumi). Gaismotājs ir Oskars Timbars, video un foto mākslinieks Toms Harjo. Kopā ar Madaru Vanagu un Kitiju Geidāni dejotāju vidū ir arī Marģers Vanags, Arina Buboviča, Laura Gorodko, Aigars Larionovs, Roberta Gailīte.
