Starp burlesku un skumjām
Putni, rasols un muzikāli izklaidējošo priekšnesumu virpulis. Tāda bija iecere sestdienas vakaram Liepājas teātrī, mēnesi pēc solītā un kovida dēļ pārceltā pirmizrādes datuma, dodoties uz režisores Lauras Grozas versiju par rakstnieka Somerseta Moema romānu "Teātris". Stāstu, ko Latvijā zinām pateicoties Jāņa Streiča divsēriju ekranizējumam 1978. gadā ar spožo Viju Artmani Džūlijas lomā, lugā pārrakstījis britu izcelsmes muzikālo komēdiju dramaturgs Gajs Boltons. Tā šoreiz Liepājas teātrī Lauras Grozas iestudējums pārtop par muzikālu izrādi, savstarpējo attiecību nospriegojuma un skatuves dzīves radīto eksistenciālo pārdomu vietā piedāvājot ārēji krāšņu, bet vienlaikus līdz ar to arī saturiski blāvu stāstu. Piepildītu ar sīkām atsaucēm uz teātri un tā dzīves niansēm un ar gadījuma rakstura flirtu ar teātra štampiem.
Šeit skatuve stāv pāri visam. Pavisam burtiskā nozīmē, lai gan īstā dzīve, kā nojaušams, notiek aizkulisēs.
Skatuves darbību scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis izkārto divos līmeņos, uzbūvējot teātri teātrī. Augšpusē ir sarkana, tukša, telpiska taisnstūrveida kaste jeb Džūlijas teātra skatuve. Apakšpusē ir klasisks īru tipa pabs jeb krogs kā teātra aizkulišu dzīves kamerzāles skatuve, kurā saimnieko Armanda Kaušeļa bārmenis Bigs, saplūstot ar pašu bāra vidi. Tur ir īstā vieta gan orģijām, gan kailumam, gan tenkām, gan atklāsmēm. Tur uzkrāto enerģiju bārmenis ik pa brīdim kūpina prom ar vīraku, attīrot vietu jaunajam.
Neraugoties uz to, ka šis laikmets norūda skatītāja uzmanību, pārslēdzoties no viena ekrāna uz citu, šāds skatuves risinājums ar tajā notiekošo darbību nogurdina. Tur dažādos augstumos paralēli notiek vairākas darbības: acu līmenī skan muzikālais priekšnesums, bet, paveroties augšup, var redzēt paralēlo darbību, piemēram, jauno aktieru trupas kustību stāstu. Šāda skatītāja uzmanības lēkāšana divlīmeņu skatuvē, kur bieži notiek sinhrona darbība un kur gaismu spēles nevada skatītāja uzmanību, ir nogurdinoša, konkurējot balsij ar kustību un nesaslēdzoties vienotā ainā.
Oriģinālmūziku izrādei radījis komponists Kārlis Auzāns, kurš kopš iespaidīgā iestudējuma "Piafa" (2013) ir bijis režisores līdzgaitnieks arī visos iepriekšējos Grozas iestudējumos Liepājā. Muzikālās kompozīcijas tapušas atbalsojoties dzejnieces Ineses Zanderes asprātīgi poētisko dziesmu tekstu ritmikā, pārtopot septiņpadsmit dziesmās un papildus radot vēl instrumentālus mūzikas fragmentus. Baudot Liepājas Simfoniskā orķestra iedzīvināto oriģinālmūziku, izrādes ritms, kur dramatisko teātri kā reklāmas pauzes pieteiktajai muzikālajai izrādei pāršķeļ padsmit izklaidējoši deju un dziesmu priekšnesumi (vai arī otrādi – muzikālo dramatiskais?), tā arī neiešūpojas vienlaidus plūdumā līdz pat izrādes beigām. Tie līdzāspastāv, bet nekrustojas, drīzāk atgādina mūsu laikā tik ierastos talantu konkursa uznācienus.
Iestudējums "Vairāk par dzīvi/Teātris" ar apakšvirsrakstu "Muzikālā izrāde ar kaislībām" tiek pieteikts kā pašrefleksija teātrim par teātri, kurai vislabāk varētu dzīvot līdzi pašu teātra cilvēki. Taču izrāde iestrēgst starp vieglu burlesku un skumjo aizskatuves dzīvi. Lai arī šis ir laiks, kad pietrūkst viegluma un smieklu, tomēr britu humors pašmāju skatītājam, šķiet, ir tāls un stīvs. Arī šogad janvārī Dailes teātra Lielajā zālē režisores Eimijas Mārčantas iestudētā britu komēdija "Izrāde, kas saiet sviestā" rāda izrādi par izrādi, liekot domāt, ka tulkojumā kaut kas pazūd, neraugoties uz tehniski izstrādāto aktierspēli. Turpretī Liepājas teātrī Grozas interpretācija par teātra šķērsgriezumu, tiecoties atklāt teātra virtuvi un radot teātri par teātri, saskalda izrādi atsevišķos priekšnesumos. Tas, savukārt, liek zaudēt autentiskumu un mijiedarbi aktierspēlē, kas klūp un ķeras katram savās spalvās, daļai aktieru neļaujot īsti atrast savu vietu un lomu iestudējumā.
Apaugšana ar spalvām un maskām
Izlasot, ka, stāstot par iestudējumu, pavīd pašu veidotāju raksturojums – ornitoloģiska drāma –, mana uzmanība ir sagūstīta. Spalvas, kas brīžiem put pa gaisu uz skatuves, sasaucas ar kabarē stilistiku trīsdesmito gadu rāmītī, kas saskatāma arī bez teātra binoklīša. Tērpu māksliniece Ilze Vītoliņa katram izrādes varonim ir meklējusi spilgtāko izpausmi un piemērotāko spalvu toni un arhitektonisko izkārtojumu tērpos (piebilstot, ka neviens putns neesot cietis un spalvas ir atceļojušas no Rīgas Zooloģiskā dārza un no kādas Liepājas saimniecības). Tā vienlaikus ir atsauce uz kabarē vizualitāti, kur spalvas, krāšņums, mirdzums un kustību ekspresija ir ierasti dekori pie galvassegām, gan arī stāsts par to, ka katram ir savi putni galvā.
Ineses Kučinskas publikas pielūgtā un apbrīnotā aktrise Džūlija graciozi pelēki mirdzošā tērpā čehoviski slīd kā sudrabkaija pār skatuves plašajiem ūdeņiem, kur dzīve nereti kļūst traģikomiska un, kur kopš Čehova laikiem vēl aizvien turpinās sarunas par mākslinieku likteni un arī par paaudžu attiecībām un sadursmēm. Lūk, Džūlijas dēls Rodžers atgādina kaiju, taču vēl jaunuli, jau mazliet ar mirdzumu, ar Liepājas jūras vēju matos un skatuves kaislību nogurdinātu skatu uz dzīvi, meklējot savu "es". Rolanda Beķera niansētā aktierspēle uzmanību alkstošā Rodžera ādā, neraugoties uz visu dragkvīnisko izpausmi pieguļošā tumšsarkanā kleitā un augstpapēžu kurpēs, plīvojot boa, un metot atsauci uz leģendāro Ģirta Ķestera iznācienu Kaligulas saltajā lomā, ir emocionāli uzrunājošākā, liekot vērot skaudro mātes un dēla attiecību portretējumu. Taču arī šajās attiecībās Džūlija vien retu reizi iejūtas mātes lomā, citā brīdī spējot ātri vien izlēkt arī no tās, kā paņemot rokā citas lugas eksemplāru.
Džūlijas jaunākais "medījums" ir teātra finanšu konsultants Toms Fennels, kurš skatuviski pakāpeniski pārtop no neglītā pīlēna par baltu, pūkās ietērptu gulbi, kas patiesībā izrādās vien kūmiņš aitādā. Jaunajam aktierim Valtam Skujam Fennela loma ļauj izspēlēties gan muzikāli akrobātiski, piemēram, horeogrāfiskajā dīvāndivkaujā ar Egona Dombrovska Džūlijas vīru Maiklu, gan arī metateatrālās ainās saspēlē ar Inesi Kučinsku, demonstrējot aktieriskās iespējas ainu interpretācijai, liekot lietā vārdiskos un nevārdiskos paņēmienus.
Aina, kuru abi aktieri piedāvā skatīt trīs versijās, radot lomu lomā, ir viena no pievilcīgākajām visā izrādē, atklājot skatītājam, cik daudzveidīgi aktieriski var izstāstīt vienu un to pašu stāstu.
Šī aina kā tāds rets tīrradnis izpilda solījumu rādīt teātri par teātri, taču šādu piemēru visā izrādē ir maz.
Pavisam fragmentāri klātesošs ir Egona Dombrovska Maikls, kurš portretēts kā vientuļš krauklis pilsētā. Arī Gata Malika ieturētais Vilsons, lai arī neizkāpj no radītā tēla, tomēr vienlaikus tam pietrūkst darbības izvērsuma iestudējuma robežās, lai arī spalvu daudzums no cēliena cēlienā aug. Iespējams, riesta nolūkos ar ekspresionistiski košo Aneti Berķi, kas ir striktā un entuziastiskā repetitore Īvija, kuru priekšnesumos var vērot neatslābstoši, viņai aktieriski sasniedzot absurda komēdijas formu.
Turpretī Karīnas Tatarinovas Dollija kā zaļā vārna, rets un grezns putns, ir arī viena no retajām, kura runā par jūtām un satraukumā atgāž galvu, piespiežot saburzītu salveti pie deguna, no kura pil asinis (vēl viena teātra "skatuviskā akrobātika"). Dollija rotāta pāva spalvām, bet asti jau izpleš vien tēviņi, īpaši svarīgos dzīves gadījumos. Tā arī Dollijai uzrodas ūsas, atkal spēlējoties ar lomām. Everitas Pjatas-Gertneres jaunā aktrise Eivisa, ieradusies no laukiem, lai kļūtu par jaunu zvaigzni Londonas teātra debesu pamalē, savos zemes brūnajos toņos atgādina piezemētu, lidotnepratēju laukirbi, lai gan tērpu mākslinieces iecere liecina par satraukuma brīžos cekulu saslejošo pupuķi.
Katrs varonis, šķiet, dzīvo savā nodabā, un katrs individuālais aktieris ir nodarbināts pats ar sevi, ja neskaita jauno zvirbuļu trupu, kuri sapinas vienā kamolā kā kustībā, tā sejas izteiksmēs.
Savstarpējo attiecību spriedzes trūkums vienlaikus pārtop stāstā par to, cik vientuļš ir katrs no šiem varoņiem.
Arī teātrī, kas ir komandas darbs, ir šāds vientuļo salu arhipelāgs, kura autentiskums pazūd lomu fragmentos, neļauj līdz galam piedzimt izrādei. Šo atšķirtību vēl vairāk izceļ arī aktieru ietērpšana putnu spalvās, kur līdzīgi ir vien jaunie aktieri. Pārējiem katram ir savas spalvas, sava suga, bez kopdzīves, bet atturīgas līdzāspastāvēšanas.
Putnu raksturi daļēji saaužas ar pašu aktieru tēliem, atsevišķos gadījumos radot atsauces uz citiem skatuves mākslas darbiem. Ja nu vienīgi Edgara Pujāta nabaga čapliniskajam Čārlzam, kura loma iestudējumā nav īsti nolasāma un kuram melns krauklis (vai Maikls?) sēž uz pleca, kas jau noķēzīts balts. (Saka jau, uz laimi, bet Čārlzs nebūt neizskatās laimīgākais cilvēks uz šīs skatuves.) Taču varbūt virspusējības sakne ir ne jau putnos, bet izvēlētajā skatuves valodā? Tajā, kas solīta atsperīga un kūleņojoša, bet rezultātā ir pavasara nogurumā atslābusi un kopējo toni neatrodoša.
Tiesa, kūsājoša un acipiesaistoša enerģija kā iegrieztos vilciņos ir jaunajos aktieros – Kārlī Ērglī, Hugo Puriņā, Artūrā Irbē, Kārlī Artejevā, Madarā Viļčukā, Agnijā Dreimanē, Madarā Kalnā, Kintijā Stūrē, kuri aizpilda izrādi ar horeogrāfes Lienes Gravas ņirbuļojošo kustību kolāžu.
Trupa kā skaļš, čaukstoši čiepstošs antīkais brūni pelēku zvirbuļu koris, vienkopus uzspurdz, uzrodas, pazūd, uzknābā zvaigžņu drupačas pie Džūlijas kājām un dodas tālāk.
Visi vēl vienādi, vēl jauni un nesalauzti. Vēlāk otrajā cēlienā jau vairāk līdzinās melnbaltām žagatām, kuras maldīgi tiek uzskatītas par kārām uz mirdzumu, un top aizvien pašapzinīgākas savā eksistencē.
Jautājums, kas zvaigzni padara par zvaigzni, paliek otrajā plānā. Spārnoti karnevālistiskajā stāstā pazūd arī zvaigznes novecošanas tematiskā līnija. Un vienīgais īstuma piliens ir izrādes finālā noņemtā parūka, ko aktrise Inese Kučinska noliek uz bāra letes. Kā parūka tā ir? Vai Džūlijas lomu? Vai Džūlijas lomas? Vai tā ir režisores Grozas atzīšanās mīlestībā teātrim, sakot, ka teātris ir vairāk par dzīvi? Vai to, ka arī dzīve ir teātris?
Vai tā ir Džūlijas simboliska nokāpšana no skatuves, aizplīvojot ciet sarkanam, smagam priekškaram?
Savulaik, jau 1963. gadā, spriežot par teātra teatralitāti, dramaturgs un teātra kritiķis Laionels Ābels saaudis divas kultūratsauces, sakot, ka "pasaule ir skatuve un dzīve ir sapnis". Iestudējums "Vairāk par dzīvi/Teātris" šoreiz paliek kā sapnis, kurā kā mirdzošu elementu pilnā kaleidoskopā mijas īslaicīgas, saraustītas ainas, kopējo bildi un tās vēstījumu atstājot neizskaidrojamu.
