Pašterapija. Par jauno režisoru izrādēm «Dirty Deal Teatro»

Jauni. Drosmīgi. Tieši. “Dirty Deal Teatro” divdesmitgadnieku paaudzes režisoru īsizrāžu cikls “Kāpēc es naktīs neguļu” trešajā no četriem vakariem piedāvāja Latvijas Kultūras akadēmijas teātra režijas 4. kursa studentu Annas Klišānes, Beatrises Zaķes un Klāva Kristapa Košina veidotās audioizrādes. Tās bija sociāli jūtīgas un pašironiskas izrādes ausīm, iztēlei un klausīšanās prasmes asināšanai.

Laikmeta liecinieki

Jauno režisoru audioizrādes ir jauno cilvēku pieredzes interpretācijas rīks. Viņi drosmīgi ielūkojas sabiedrības acīs, vienlaikus paužot attieksmi. Pret attiecībām sabiedrībā, pret vērtībām tajā vai ironiski – pret tās tuvredzību. Tās ir iekšējās pieredzes un novērojumi uz sociālo norišu fona. Dokumentāli aspekti komplektā ar “es” formu šīm trīs jauno režisoru īsizrādēm piešķir nosacītu godīgumu, vienlaikus pieprasot no klausītāja zināmu atbildības un līdziesaistes pakāpi, formulējot prātā savu attieksmi pret režisoru darbos paustajiem vēstījumiem. Tā režisori iegūst audioizrādēm terapeitisku dabu – Klišāne nevilšus aizved mūs uz saviem skolas gaiteņiem un attiecībām tajos, restaurējot mūsu pašu tā laika pasaules izjūtu; Zaķe, lupinot nost pasaules ziņu virsrakstus kārtu pa kārtai (tāpat kā apģērbu kārtas audioizrādes atbruņojošajā tumsā), mudina meklēt savu attieksmi pret ģimenes jēdzienu, abortu jautājumu u.c.; turpretī, notverot Košina veidoto radiovilni, ātri vien top skaidrs, ka viņa izvēlētā ironijas un sarkasma toņkārta kopā ar aitu blējieniem ir kā lielā zvana zvanīšana, brīdinot par postošo nekritiskās domas ietekmi uz cilvēku un sabiedrību kopumā.

Šie trīs jaunie režisori dokumentē tagadni un vienlaikus savu attieksmi pret to.

Šādā kontekstā nevar neņemt vērā to, ka jauniešu padomdevējs darbu veidošanas procesā ir “Dirty Deal Teatro” dramaturgs Jānis Balodis, kurš, savulaik pats būdams divdesmitgadnieks, kopā ar domubiedru režisoru Valteru Sīli aktīvi pievērsās politiskā teātra formai. Par kopīgi veidoto monoizrādi jeb izrādi-lekciju “Nacionālais attīstības plāns” Jānis Balodis 2013. gadā saņēma “Spēlmaņu nakts” žūrijas specbalvu par pilsonisko atbildību un spēju pārvērst valdības dokumentu atraktīvā izrādē.

Tomēr, izvēloties iet šo politiskā teātra taciņu, Zaķe un Košins darbu pakļauj zināmam īslaicīgumam. Vai pēc desmit gadiem kāds sapratīs režisoru izvēli fiksēt tieši šos jautājumus? Šiem darbiem, kuri signalizē par režisoram tik nepieciešamo prasmi uztaustīt sabiedrībā sāpīgās vietas, ir īslaicīguma risks. Kā kādā intervijā paudis režisors Gatis Šmits, politiskais teātris ātri “bojājas”, neesot paredzēts ilgam laikam. Vienlaikus jauno izvēle runāt par šeit un tagad ir skaidrojama gan ar paaudzi, kas dzimusi jau neatkarīgā valstī (atšķirībā no trīsdesmitgadniekiem Jāņa Baloža un Valtera Sīļa), gan, iespējams, daļēji ar jaunības maksimālismu un arī ar pasaules šī brīža tehnoloģizēto tribīni, kur katram ir melns vai balts viedoklis, bez pieticīgās, bet tonalitātēs bagātās pelēkās joslas.

Ceļamaizei – pašironija

Audioizrādē “Tāpēc, ka kaut kas nav” Anna Klišāne izvēlas sev drošu ceļu – pašironiski runāt par vidi un pārdzīvojumiem, ko zina un pazīst. Tālu fonā skolas gaiteņa čalas. “Mani sauc Anna un man ir 23 gadi”. Līdzīgi pusaudža dienasgrāmatai dokumentāls monologs “es” formā izskan par savu pieredzi skolā un par nepanākumu kļūt par diriģenti, kurai neviens cits nekarinātu klāt etiķeti “viss ir, bet kaut kas īsti nav”. Jau 2017. gadā, kad tapa topošās režisores pirmā kursa darbs īsizrāde “Ak, vai!”, Klišāne izvēlējās domāt par vecu cilvēku vientulību, paužot atziņu, ka “mūsdienu sabiedrībā ir tik daudz dažādu cilvēku, un visi esam tik vientuļi: vecs vai jauns – tik un tā kādā brīdī tevi skar vientulība. Un tad ir jautājums, vai nu tu tiec ārā no tās vai netiec”.

Arī tagad tapusī audioizrāde portretē vientulību un apjukumu, lai gan pati režisore par savu “caurviju motīvu” dēvē viduvējību.

Klausoties audioizrādi, tajā izdalāma vēl viena apakšizrāde. Dzejoļa priekšlasījums ir tuvāks mazai performancei, ietverot arī zināmu devu dramatizējuma, vienā brīdī vēstījumu par viduvējību aizstājot ar spilgtu starpspēli. Audioizrādes izskaņā režisore savu viduvējības mantru pieklusina un teic, lai atmetam citu sacītos teikumus un ejam savu ceļu – diriģenta, dzejnieka, režisora vai cilvēka.

No kreisās: moderators Ņikita Trojanskis, režisori Beatrise Zaķe, Anna Klišāne, Klāvs Kristaps Košins

Balss aitu barā 

Savukārt Klāvs Kristaps Košins darbā “Pret maldiem” izvēlas mūsdienīgu radio podraides formātu, kurā par aktualitātēm radio balss intervē kādu žurnālistu Oļegu, ko audioizrādes beigās nolaupa aiz studijas durvīm blējošu aitu bars. Darbā ietvertās radikalizētās un vienpusējās pārliecības, ko režisors izvēlas izcelt, spilgti portretē pandēmijas ieslodzīto prātu vieglprātīgās, nereti aizlienētās no citiem attieksmes. Ja pieskaitām to dokumentālā teātra versijai, tas paģēr attieksmi. Jā, mēs nosmīnam bārdā, klausoties podkāstā pieminēto pētnieku, zīlnieku, politiķu tukšrunās, noklausāmies arī lietussarga reklāmu ar latvju zīmju gravējumiem, piekrītoši mājam ar galvu, kad kāds apgalvo, ka komentārus lasa vairāk nekā rakstus par vakcīnām un 5G tīklu, pie kuriem tie publicēti.

Taču neviens no mums sevi ar folijcepurīti galvā aitu barā, kas blēj audioizrādes fonā, visticamāk, neuzdrīkstēsies atpazīt.

Pēc izrādes pats režisors uzsver, ka darba mērķis ir aicināt domāt kritiski un domāt vēl kritiskāk.

Košins pirms gada ieguvis Latvijas Kultūras akadēmijas un Eduarda Smiļģa Teātra muzeja rīkotā festivāla “Patriarha rudens 2019” balvu par labāko izrādi “Brāļi Karamazovi”, kur Dostojevska klasikas dramatizējumā ataino ģimenes konflikta saasināšanos minimālistiski un koncentrētā laika nogrieznī izstāsta sižetu saprotami un saistoši. Audioizrāde “Pret maldiem”, kuras izskaņā atskan Latvijas Radio raidījumu izskaņai aizdomīgi līdzīgs “džingls”, ir vērsta uz līdzpilsoņu modināšanu medijpratībai un uz savas balss paturēšanu sev, nevis blēšanai līdzi.

No kreisās: Ņikita Trojanskis un Klāvs Kristaps Košins

Vai jums sāp kaut kur?

Bērnībā sakot, ja sit, tad patīk. Vai, ja izvaro, tad arī patīk?  – jautā Beatrise Zaķe. Audioizrādē “Man sāp iekšas” režisore izvēlas runāt tieši, skarbi, sociāli jūtīgi, nepārprotami no sievietes, tās fiziskās un garīgās pasaules, skatupunkta. Dokumentāli citējot laikmeta garu, par tādu karsto tēmu kā ģimenes jēdziens, abortu jautājums, seksuālās minoritātes, vardarbība ģimenē pastiprinātāju Zaķe izvēlas pietuvinājumu – personisku stāstnieka pieredzi.

Nošķīrums starp vēstītāju un tā lomu ir praktiski neredzams,

aktrises Ingas Siliņas balsij liekot skanēt teju apsūdzoši šim laikam, līdzīgi kā skan vides aktīvistes zviedru pusaudzes Grētas Tūnbergas balss, vainojot visus bezatbildībā.

Zaķe veiksmīgi izvēlējusies klausītājcentrētu pieeju. Viņa iesaka scenogrāfiju, aicina izslēgt gaismu (labs paņēmiens, lai nenovērstu uzmanību no teksta radītās pasaules), stāvēt kājās, novilkt zeķes un vēl kādu apģērba gabalu, stāvēt tumsā un sajust sevi. Viņa ieved aiz rokas klausītāju tumsā, lecot no sociālo tīklu ierakstiem uz ziņu virsrakstiem, no tiem uz pasaules un vietējo “varoņu” citātiem, datumus liekot kā dokumentālās, personiskās piezīmēs par šo laiku, gan arī izved atpakaļ gaismā, solot tikties pēc gada vai tad, kad atkal iesāpēsies. 

Stāvot dzimumam pāri (līdzīgs uzstādījums bija arī pērn rudenī izrādei “Heda. Human”, ko Zaķe kā režisore veidoja apvienībā “PERFOrācija”), sievietes balss atzīstas, ka viņa ir kopā ar cilvēku. Ar vienīgo cilvēku, ar kuru jūtas droši. Cilvēciski atbruņojoši atzīstoties nepieciešamībā pēc drošības tik mainīgā un neparedzamā pasaulē, tiecoties dzēst dzimuma kā priekšnosacījuma kritēriju attiecību kvalitātei.

No kreisās: Ņikita Trojanskis un Beatrise Zaķe

Teksts kā nesošā sija

Lai arī audioizrādes nav garas (aptuveni piecpadsmit līdz divdesmit minūtes), tomēr, klausoties tās mājas apstākļos, laiku pa laikam domas aizklīst citos virzienos, zaudējot režisora uzņemto kursu gan uz globālām problēmām un to aktualizēšanu, gan uz personiskajiem tuvplāniem. Ar uzmanības ievirzīšanu atpakaļ īstajās sliedēs visveiksmīgāk tiek galā Zaķe, laiku pa laikam aktrises Ingas Siliņas balsij uzrunājot klausītāju, dodot viņam noteiktu uzdevumu, atmodinot ar jauna datuma un citāta nolasīšanu, monologā it kā drosmīgi un nešaubīgi tuvojoties kādam konkrētam iznākumam. Klišānes darbam pietrūkst scenogrāfisko elementu jeb šai gadījumā kādas skaņu ainavas. Košina audioizrāde visnotaļ ātri atklājas savā attieksmē, līdz ar to koncentrētāks un, iespējams, īsāks darbs iedarbotos uz klausītāju ar lielāku efektu.

Vienlaikus, paturot prātā vislielākajā mērā pandēmijas diktēto formātu, šoreiz bija izjūtams zināms atvieglojums arī vakara dalībniekiem, apzinoties, ka jaunajiem teātra režisoriem nebija jācenšas "Zoom" logā iedabūt arī vizuālais izrādes risinājums ar videoacs palīdzību tā, kā tas bija otrajā režisoru vakarā decembrī.

Žēl, ka, izvēloties par formātu audioizrādi, režisori ir paļāvušies pamatā uz tekstu kā nesošo konstrukciju tā vietā, lai eksperimentētu ar formu.

Piemēram, tā, kā to darīja nesen izskanējusī Ģertrūdes ielas teātrī radītā režisores Lienas Šmukstes audio sajūtu izrāde “Jums ir apdegušas ausis”, kas praktiski bez teksta maģiski apietas ar klausītāju, ievelkot to uz vietas radītā piedzīvojumā, izskaņā pat liekot tam nožēlot, ka izrāde beidzas tik lielā mērā, ka atsevišķas izrādes vietās ir vēlme atgriezties vēl un vēlreiz, izjūtot to iedarbību uz savas ādas tiešā nozīmē.

Jauno režisoru īsizrāžu cikla noslēdzošais ceturtais cēliens būs skatāms februārī, pagaidām vēl formā neizziņots, atstājot teātra skatītāju jau par ikdienu kļuvušajā pandēmijas neziņā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt