Bezmiega blaknes
Par ko domājat jūs, kad naktīs neguļat? Zinu, ka somu rakstniece Mia Kankimeki domā par sievietēm dažādos gadsimtos un dažādās pasaules vietās. Dzirdēts, ka naktssargi domā par veļasmazgātājām. Pieņemu, ka jaunās māmiņas domā par citām jaunajām māmiņām, veroties pilnmēness baltajā bumbā aiz loga. “Dirty Deal Teatro” šosezon aicina uzzināt, par ko bezmiega naktīs domā jaunie teātra režisori. Kā izrādās, naktīs viņi uzdod jautājumus, uz kuriem arī paši meklē atbildes.
Novembra izskaņā svētdienas pievakarē, kad sabiedrisko mediju ēterā skanēja premjerministra raižpilnā pandēmijas diktētā uzruna, kas mudināja ikvienu uz atbildīgu rīcību savā un citu labā, “Dirty Deal Teatro” teātra zālē norisinājās otrais no četriem īsizrāžu vakariem ciklā “Kāpēc es naktīs neguļu”. Tā bija iespēja, sēžot pašam savā gultā, nevis teātra zālē, ar tiešsaistes palīdzību ielūkoties četru jauno režisoru – Elīzas Dombrovskas, Jurģa Lūša, Sabīnes Alises Ozoliņas, Andra Zeļonkas – domās. Turklāt ne vien vērojot to īsizrādes vai drīzāk īsperformances, bet arī iesaistoties tiešsaistes sarunā pēc tām ar šiem četriem Latvijas Kultūras akadēmijas teātra režijas 4. kursa studentiem, kuru mentors ir “Dirty Deal Teatro” dramaturgs Jānis Balodis.
Balsis tumsā
Kameras acij topot par novērotāju (vai pat spiegu) nakts tumsā, gaismas aplī lēni un plūstoši kustas teju kails ķermenis. Pilienu pa pilienam izskan izvēlētā skaņu kompozīcija.
Jurģa Lūša performatīvo etīdi “Es guļu” gribētos tulkot ar iedomātu sapņu tulku, pieņemot, ka tā ir ilustrācija nakts vīzijai, kurā mēdz savirknēties nesaistītas epizodes un domu fragmenti.
Piemēram, ārēji mierīgo un sapņaino kustību ainu pāršķeļ asa dunča siluets un tā veiktās trajektorijas asins pēdas uz režisora kailā ķermeņa, atsaucot prātā sirreālo režisora Luisa Bunjuela un mākslinieka Salvadora Dalī sapņu vīziju skici ar acs uzšķēršanas ainu ar bārdas nazi teju pirms vesela gadsimta. Savukārt režisora simbioze ar dzeltenmelno lieljaudas putekļusūcēju pārtop simboliskā pašattīrīšanās (vai bezspēcības?) ainā.
Sabīne Alise Ozoliņa nostājas aci pret aci ar skatītāju vidējā tuvplānā, pāri plūstot dabas ainavām un mudinot skatītāju iesaistīties meditācijā. Pret savu gribu, bet tomēr trokšņu un satraukumu pilnajā pasaulē šī tiešā un mierīgā uzruna iesaista skatītāju, cenšoties sekot līdzi režisores aicinājumam dažādu neverbālu triku izmēģināšanai, tostarp paskatīties uz pasauli caur puspievērtiem plakstiem, pakustināt savus matus, pārbaudīt, cik virzienos varam paskatīties, visbeidzot pamēģināt pasmaidīt šūnu līmenī. Īsizrāde “Apzināšanās meditācija” trāpa skatītāja šī brīža pasaules izjūtas deficītā, režisorei tiecoties pasaules centru pārvirzīt no ārējās pasaules uz iekšējo.
Lai arī ar mazu pasmīnēšanu par sabiedrības pārņemtību ar meditatīvo prakšu izmēģināšanu, jaunā režisore tomēr šajā īsajā etīdē paspēj atklāt, cik svarīgi ir būt šeit un tagad.
Un īpaši naktīs, kad, iespējams, nenāk miegs.
Ar daudzsološu īsizrādes pieteikumu “Vakariņas” jaunais režisors Andris Zeļonka lomu piešķir…cīsiņam mīklā ar sinepēm, kuru kādas zilos cimdos tērptas rokas ar skalpeli preparē laboratoriskos apstākļos.
Lai arī, iespējams, galvenajā lomā tomēr ir paša režisora kā stāstnieka monologs – pārdomas par sociāli it kā neērtu tēmu – cilvēki ratiņkrēslos.
Lai arī formas un tēmas ziņā šī īsizrāde koncentrēja sevī labu kodolu, pietuvojoties teātra izrādei vistuvāk (turklāt režisoram pašam veikli izsprūkot no būšanas kadrā, atstājot savu stāstu un aizstājot aktiera klātesamību ar cīsiņa “operāciju”), darbs iegūtu izteiktāku pabeigtību, ja stāstījums būtu verbāli izteiksmīgāks un dramaturģiski atrisinātāks.
Savukārt Elīza Dombrovska kā baltā jaunava, kas tikusi reiz iemūrēta kādā pils sienā, performancē “Naktī nav ļauts izdot skaņas” tomēr ļauj spokoties savām poētiski atskabargainajām domām, vedot skatītāju līdzi nopūtu un elsu pilnā tumsas ieslodzījumā. Virpuļojoši kadri, mainīgi leņķi, garāmejoši rekvizīti un dzejas rindas. Tam visam pāri enerģiska kustība. “Es dusmojos uz tevi gaismā.”
Tas izskan kā atzīšanās nakts vājumam, kad žogam, ko būvē prāts, jūtas vēl aizvien kāpj pāri.
Runāt drosmīgi
Drosmīgais tiešums un atklātība bez pārspīlētām pretenzijām uz mākslu ir atbruņojošais kods visos četros darbos. Drosme runāt savā valodā, ar to saprotot sev raksturīgāko (varbūt drošāko?) izteiksmes veidu – klusā kustību valoda Jurģā Lūša darbā “Es guļu”, viegli pasmīnoša un atslābinoša Sabīnes Alises Ozoliņas “meistarklase” “Apzināšanās meditācija”, sociāli neērtās pārdomas ar kripatu ironijas Andra Zeļonkas darbā “Vakariņas”, poētiski destruktīva pašanalīze Elīzas Dombrovskas performancē “Naktī nav ļauts izdot skaņas”.
Uzdevums – uzrunāt skatītāju par sev svarīgu tēmu, turklāt bez aktieru līdzdalības, to ādā iejūtoties pašiem – visticamāk, nav tas vieglākais.
Vienlaikus šis uzdevums arī simboliski iezīmē šī brīža ārkārtas situācijas apstākļus, liekot nereti palikt viens pret vienu pašiem ar sevi, savām domām un bezmiegu.
Vārds “Pārbūve”, kas uz skatītāju melnajiem ekrāniem baltiem burtiem vēstīja par notiekošo, ilustrēja ne vien tehnisko aizkadru procesu, bet arī labi raksturoja laiku, kurā topošajiem režisoriem dots vārds. Tieši tāpat kā tiešsaistes pārraides blaknes – attēla skaidrības un asuma trūkums, subjektīvs kameras skatupunkts un trokšņi, kurus var uztvert kā fonu urbānajai indivīda eksistencei, jo pat naktīs klusums ir ekskluzīvs. Īsizrāžu cikls turpināsies līdz janvārim, iepazīstinot vēl ar astoņiem jaunajiem režisoriem.
