Kultūrdeva

"Kultūrdeva"

Kultūrdeva

Kultūrrandiņā Cēsu pusē notiek kultūrbildinājums Mārtiņam Eņģelim

Kā tornado sajūtas pārvērst dejā un ko horeogrāfi ierauga latviešu kinofilmās

Pārbaudīt dejā, vai esi dzīvs. Saruna ar horeogrāfiem Olgu Žitluhinu un Valēriju Oļehno

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Ja tu nedejosi, tad pamazām mirsi – atzina horeogrāfe Olga Žitluhina LTV raidījumā "Kultūrdeva". Viņa kopā ar horeogrāfu un kinorežisoru Valēriju Oļehno strādā pie dejas seriāla "Tornado", kas gaida savu klātienes tikšanos ar skatītāju. Oļehno atzina, ka ir svarīgi, lai cilvēki izjustu enerģiju, ko rada dejotāji.

Henrieta Verhoustinska: Olga, ar lielu interesi sekoju “Facebook” taviem “#pijamadancepractice” katru dienu jau gandrīz gadu. Tie ir divu minūšu gari video. Īpaši mani uzrunāja kāds video, kur tu basām kājām sniegā, pilsētvidē izdejoji savu deju. Man ir latvisks jautājums – ko saka garāmgājēji, redzot dāmu tā kustamies ar basām kājām sniegā?

Olga Žitluhina: Viņi pat nepievērš uzmanību. Es nezinu, vai tas ir pandēmijas laika dēļ. Man bija vēl viena atraktīva deja, kad es biju kostīmā un dejoju ārā stāvvietā pie peļķes, visi iet garām… Bet mums jau tagad iet garām ļoti maz cilvēku. Domāju, ka droši vien visi aizņemti ar savām lietām, bet arī ir pieraduši. Mums tik daudz kas notiek ārā – gan teātris, gan māksla, mūzika, deja… Cilvēki ir pieraduši.

Kā tev radās doma par “#pijamadancepractice”?

Olga Žitluhina: Pamodos un atnāca.

Bet tas ir katru dienu, tas uzliek pienākumu!

Olga Žitluhina: Tas ir pienākums. Es jūtos no tā atkarīga.

Principā tu pamosties no rīta un pārbaudi sevi, vai esi dzīvs.

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Valērij, vai tev arī ir kāda ikdienišķa atkarība no laikmetīgās dejas?

Valērijs Oļehno: Nē, esmu viens no tiem sliņķiem, kas var tikai sapņot par šāda veida atkarību. Bet kopumā fizkultūra, joga, pastaiga ikdienā, manuprāt, tagad tas ir ļoti svarīgi mums visiem.

Jūsu abu pēdējā laika lielākā aktualitāte ir “Tornado” – laikmetīgās dejas seriāls. Vai jūs esat piedzīvojuši tornado arī dabā? Es zinu, ka jūs devāties uz Ameriku tornado meklējumos…

Olga Žitluhina: Es diemžēl Ameriku nepiedzīvoju.

Valērijs Oļehno: Es arī nepiedzīvoju…

Olga Žitluhina: Plāns bija, ka mēs brauksim meklēt tornado, bet paldies lieliem televizoriem un internetam. Vienu reizi es redzēju to no attāluma. Tas bija jau sen Krimā. Baisi. Redzēt tādu kā trubu vai stabiņu, kas savieno jūru ar debesīm un kaut kur virzās. Jau tagad jūtu skudriņas. Tā sajūta par to nenormālo virpuļojošo spēku, kurš var iznīcināt vai attīrīt. Es arī pagājušajā vasarā redzēju, ka bija viens “posts” “Facebook”, ka Latvijā bijis tāds neliels tornado.

Valērijs Oļehno: Laikam parādās arī Latvijā kaut kādi maziņie tornado.

Olga Žitluhina: Piemēram, Kalngales pludmalē, kad tu nāc ārā no ūdens normāli nopeldējies, un tu jūti ar sprandu, ka kaut kas nav. Nav ne stipra vēja, nekā, bet tu redzi, ka smiltis sāk kustēties, un tad tās sāk jocīgi virpuļot. Nenormāli skaisti un pievilcīgi.

Fiziski gribas būt tur iekšā, bet tajā pašā laikā tu sajūti bailes, – ja tas aizies, tad tu aizlidosi. Cilvēciskās lietas, ka ļoti gribas, bet ir bail.

Jūsu iecere bija veidot apļveida kustību jūsu “Tornado” horeogrāfijai, kur skatītājs būtu vidū un dejotāji būtu apkārt. Vai jūsu mērķis ir likt skatītājiem izjust līdzīgas sajūtas, ko tu aprakstīji?

Olga Žitluhina: Mēs vēl joprojām meklējam, domājam.

Valērijs Oļehno: Kā to nosaukt… Terapija?

Olga Žitluhina: Terapija, seanss, piedzīvojumu kustību filma bez filmas.

Valērijs Oļehno: Mūsu ideja ir, lai cilvēki izjustu enerģiju, ko rada dejotāji. Tās var būt ļoti vienkāršas kustības. Skatītājam ir ierobežots redzesloks. Viņi redz tā kā filmās – mums ir viens kadrs, jo mēs sēžam aplī, un katrs no skatītājiem redz savu daļiņu, un katram rodas savs iespaids. 

Skatītāji sēž, stāv?

Olga Žitluhina: Pagaidām pirmajā sērijā viņi sēž.

Jums ir ļoti svarīgi, ka izrāde notiek ar skatītājiem, jo skatītāji ir daļa no tās?

Valērijs Oļehno: Par to mēs iepriekš runājām – par enerģiju.

Tas ir ļoti svarīgi, ka ir fiziska klātbūtne, ka cilvēks jūt gaisu, tā ir maģija kaut kādā veidā.

Olga Žitluhina: Ir pieņemts, ka deja ir vizuāla māksla. Tā sen jau vairs nav. Protams, ka ir vizuāla, bet tajā pašā laikā ir pētīts, ka caur ausīm mēs uzņemam daudz vairāk informācijas nekā ar acīm. Tāpēc pirmizrādi taisījām, kā varējām. Tā bija audio pirmizrāde.

Tā notika “Radio Naba”. To nevarēja redzēt, varēja tikai dzirdēt.

Olga Žitluhina: Tā bija mūsu sākuma ideja – kā terapeitiskā seansā vai terapeitiski performatīvā seansā, kur mums ir oficiāla pirmizrāde, un mums ir cilvēks, kurš komentē. Viņš komentē savas sajūtas kā sporta spēlēs – kā viņš piedzīvo to, kas notiek, un kā viņš to redz.

Online mēs to nesagaidīsim droši vien. 

Olga Žitluhina: Mēs par to diskutējām ar Valēriju, jo viņš tajā ir speciālists. Bet arī – vai mēs gribam filmu? Tagad filmu ir daudz, tūlīt mēs tajās noslīksim. Protams, cepuri nost filmu industrijai. Tagad ir filmu industrijas laiks. Taisīt “live” – to, protams, var. Mēs par to diskutējam. Tagad jebkurā teātrī uz vietas ir gaisma, skaņa, visi mākslinieki uz vietas, kameras. Tu vari ražot tik daudz eksperimentu, bet, ja esi “freelanceris”, tad viss ir jānoīrē… 

Valērijs Oļehno: Bet tas ir viens aspekts. Otrs, manuprāt, viens no svarīgākajiem aspektiem – kā parādīt izrādes būtību caur kino valodu.

Dabūt kustību, nevis skatīties no malas, bet iekļūt iekšā tajā virpulī.

Varētu mainīties koncepts. 

Kā ir paredzēts – skatītājs, kurš atnāks uz pirmo izrādi, gribēs atnākt arī uz otro, trešo, ceturto, un tas būs kaut kas cits, nevis tas pats?

Valērijs Oļehno: Tas būs kaut kas cits. Katrā izrādē mēs ņemam citu tēmu, ko piedzīvot ar skatītājiem. 

Valērij, es sapratu, ka izrādē sākumā bija paredzēti arī ekrāni?

Valērijs Oļehno: Mums bija daudz dažādu ideju, bet viss atduras pret to, ko mēs varam, – piemēram, finansējumu. Protams, ka tā būtu pavisam cita izrāde, ja būtu ekrāni. 

Olga Žitluhina: Sākotnēji mēs mēģinājām arī dabā. Mums paveicās, jo bija forša rezidence pie Kuldīgas, Līčos, bet ķermeniski tā ir cita sajūta. Tā ir arī izturība. Piemēram, kad pirmajai sērijai izvēlējāmies šo kustību materiālu, mēs sapratām, ka vajadzēs papildu treniņus. Es neesmu tas cilvēks, kurš skrien. Es nevaru skriet parkā…

Bet tagad tev izrādē ir jāskrien?

Olga Žitluhina: Tur kaut kā sanāk.

Valērijs Oļehno: Jā, tas ir ļoti dīvaini, jo es nevaru ciest skriešanu. Šī izrāde mums lika to darīt un iziet no komforta zonas.

Pie tam skriet pa apli, tā ir ļoti sarežģīta kustība.

Valērijs Oļehno: Sākumā ļoti griezās galva.

Olga Žitluhina: Jā, griezās, pēc tam mēs izvēlējāmies vienkāršāku versiju tā, lai nenoģībtu. Piemēram, ja mēs skrienam uz vienu pusi un pēc tam uz otru pusi, tas fiziski nebūs iespējams. Tās ir mūsu tehniskās, ķermeniskās problēmas.

Unikāli ir tas, ka es viena pati nevaru, es kopā ar visiem – varu. Vai tornado ievelk? 

Kādā telpā notiek šī izrāde?

Olga Žitluhina: “Zirgu pastā”, paldies Latvijas Kultūras akadēmijai, Rūtai Muktupāvelai.

Valērijs Oļehno: Tas bija interesanti, jo mums bija mēģinājumi citās lokācijās… Ienākot “Zirgu pastā”, mēs sākām skriet. Tur ir augstie griesti, melna grīda. Ir pavisam cita sajūta. Un pieslēdzās vēl Oskars (Pauliņš - red.) ar gaismām un Juris Kaukulis ar savu mūziku, tas atkal ir pilnīgi kaut kas cits. Mēs katrs kaut ko meklējām un atradām. 

Olga Žitluhina: Mēģinājumi norisinājās pa posmiem. Ar Oskaru mēs pirmo reizi pamēģinājām augustā. Mūs ielaida Nacionālajā teātrī. Paldies Nacionālajam teātrim. Vismaz pamēģināt, kā izskatīsies gaisma, kā strādās dzīva scenogrāfija. Garā nedēļa pirms nosacītas pirmizrādes… Kā gaisma tev palīdz… Dažreiz tā sagriež tevi tā, ka tu īsti nesaproti, kur tu esi un kas tu esi.

Olga, tu esi teikusi, ka laikmetīgā deja ir kā terapija. Vai tā var būt terapija arī parastam cilvēkam, kurš ikdienā varbūt nav ar to nodarbojies, bet pēkšņi viņš vēlas sākt kustēties šajā virzienā?

Olga Žitluhina: Man liekas, ka tagad cilvēki arvien vairāk saprot, ka nevar nedejot.

Ja tu nedejosi, tad pamazām mirsi nost.

Es esmu par to, kā ir Igaunijas skolās, – divas reizes nedēļā ir dejošana. Tā, lai cilvēki tiešām izkustina savu enerģiju. Kā citādāk bez kustības? Man liekas, ka pandēmijas laikā pati sāku kustēties vairāk un mēģinu to kustību ģenerēt, palīdzu cilvēkam atrast to foršo kustību, deju sevī, jo tas ir svarīgi, lai ķermenis priecājās par katru elpu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti