Teātris.zip

TV PIRMIZRĀDE! "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu". Dailes teātra izrāde

Teātris.zip

"Teātris. ZIP"

Teātris.ZIP. Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu

Par brīvību izvēlēties – Dailes teātra izrāde «Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu»

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

"Jau no paša sākuma viņš gribēja, lai Makmērfijs un māsa Rečida ir līdzvērtīgi pretinieki. Viņa ir jauna, skaista, gudra, šarmanta, un viņa patiešām tic, ka var šiem nabaga cilvēkiem palīdzēt. [..] Tad ierodas brīvību ārkārtīgi augstu vērtējošais Makmērfijs – viņš ir pilnīgs kretīns, spēj apjāt pašu tuvāko draugu, izkrāpt no viņa naudu un vēl vis kaut ko –, kurš viņiem parāda augstāko, kas cilvēkā var būt, un tā ir brīvība izvēlēties," ar režisora Aleksandra Morfova ieceri, Dailes teātrī iestudējot izrādi "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu", iepazīstina aktieris Artūrs Skrastiņš. Izrāde tika nominēta vairākām "Spēlmaņu nakts" balvām un guva milzīgu skatītāju atsaucību. Iestudējums bija teātra repertuārā vismaz piecus gadus, un to pārstāja spēlēt nevis tādēļ, ka tam trūktu publikas, bet tādēļ, ka vairs nebija pieejami vairāki pieaicinātie aktieri.

Raidījumā "Teātris.zip" par sadarbību ar Morfovu un skatuves darba "Kāds pārlaidās par dzeguzes ligzdu" vēstījumu mūslaikos sarunājas galveno lomu atveidotāji – Artūrs Skrastiņš, Ilze Ķuzule-Skrastiņa un Lauris Dzelzītis. 

Ojārs Rubenis: Es mazliet atskatīšos vēsturē. 1962. gadā amerikāņu rakstnieks Kens Kīzijs uzraksta romānu "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu". Romāns kļūst ārkārtīgi populārs, tas rosina slaveno Milošu Formanu 1975. gadā uzņemt filmu, kurā galveno lomu spēlē Džeks Nikolsons (šur tur aktieris ir izteicies, ka tā ir viena no viņa vislabākajām filmām). Šo filmu un romānu augstu novērtē tā laika hipiji un bīti. Varbūt tas rosina mūsu, man jāsaka, tajā laikā daļēji hipijisko režisori Māru Ķimeli 1984. gadā Valmieras Drāmas teātrī iestudēt izrādi, kas arī kļūst visai populāra. Ar to, protams, nepietiek. Bulgāru režisors Aleksandrs Morfovs, kurš Dailes teātrī pirms tam ir režisējis dažas izrādes, izlemj, ka tagad Dailes teātrī būtu lieti iestudēt "Kāds pārlaidās par dzeguzes ligzdu". Es domāju, ka šo izrādi būtu spēlējuši vēl šobaltdien (to iestudēja 2015. gadā), bet daži no aktieriem uz mums noskatās jau no mākoņa maliņas. Kāpēc, jūsuprāt, pēc Formana filmas un Ķimeles izrādes vajadzēja šo darbu studēt vēlreiz?

Artūrs Skrastiņš: To izrādi arī šodien vajadzētu iestudēt. Varbūt šodien vēl vairāk vajadzētu iestudēt nekā pirms astoņiem gadiem. Šajā darbā ir parādīts konkrēts sabiedrības modelis: cilvēki, kuri ir sazāļoti, daļa – lobotomizēti, daļa, kuriem ir iestāstīts, ka viņi nespēj būt viņi paši; tad ierodas brīvais, brīvību ārkārtīgi augstu vērtējošais Makmērfijs – viņš pats ir pilnīgs kretīns, spēj apjāt pašu tuvāko draugu, izkrāpt no viņa naudu un vēl vis kaut ko –, kurš viņiem parāda augstāko, kas cilvēkā var būt, un tā ir brīvība izvēlēties.

Vide, kuru māsa Rečida ir pakļāvusi sev, ir totāli slima un nav gatava dzīvei. Tad, kad Makmērfijs viņus uzved uz nosacīti pareizā ceļa, māsa Rečida izdara tā, ka šie cilvēki nonāk tur, kur viņi bija. Makmērfijs saprot, ka nekas no tā nav izdevies 

un beigās Virsaitis viņu izglābj. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc šo izrādi tomēr vajag noskatīties līdz galam. 

Ilze Ķuzule-Skrastiņa: Tad, kad Māra Ķimele iestudēja šo izrādi, visiem bija pilnīgi skaidrs, par ko tā ir – šī izlaušanās. Šodien ir pagājis vesels cikls un mēs atkal varam runāt par sistēmu, par kaut kādu kārtību, par izgāzušos demokrātiju vai par vēlēšanos iziet no sistēmas. Vai tā sistēma tomēr ir vajadzīga kaut kādai daļai cilvēku? Vai tiešām katram ir tiesības ielauzties tajā un darīt... Atzīšos, ka es vienmēr par šo darbu runāšu... Māsas Rečidas advokatūra manī dzīvo vēl joprojām. 

Lauris Dzelzītis: To sistēmu vajag tomēr. Ir cilvēki, kas nevar...

Ilze Ķuzule-Skrastiņa: Ir cilvēki, kas nevar. Es tā patiešām domāju. 

No kreisās: Artūrs Skrastiņš, Ilze Ķuzule-Skrastiņa un Juris Žagars izrādē "Kāds pārlaidās pār...
No kreisās: Artūrs Skrastiņš, Ilze Ķuzule-Skrastiņa un Juris Žagars izrādē "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu"

Ilze, tu iesāki ļoti interesantu tēmu par sistēmu, kas, tavuprāt, ir aplama un ačgārna šobrīd. Tu iesāki ļoti bīstamu tēmu par demokrātijas jēgu, par totalitārisma jēgu. Turpiniet to!

Artūrs Skrastiņš: Kādā aspektā? Tur jau ir daudz aspektu. 

Ilze iesāka. Ilze, tu pati uzprasījies. Ļaujam Ilzei runāt. 

Ilze Ķuzule-Skrastiņa: Šodienas kontekstā es runātu par brīvību, kuru ne mēs, bet mūsu senči ir nopelnījuši. Ko mēs ar to darām? Par brīvību, par neatkarīgu valsti mēs varam runāt. Mēs varam runāt par vārda brīvību un to, vai šis jēdziens šobrīd jau nav nedaudz pārprasts. Kur ir tā robeža? Liberālisms mūsos visos dzīvo spēcīgi. Mēs gribētu tuvoties tādai treknajai Rietumeiropai, [bet], 

vai mēs neesam kaut ko šajā visā ļoti smagi pazaudējuši? Vai mēs esam pratuši rīkoties ar brīvību tā, kā vajag? Ko mēs ar to darīsim tālāk? 

Es domāju, ka mēs esam uz ļoti interesanta... 

Artūrs Skrastiņš: Es domāju, ka nav tik traki. Viss notiek cikliski un, ja arī tagad ir kaut kāds apjukumus tieši vērtību ziņā (mēs redzam, kas notiek ar "cancel culture" un ir tāda sajūta – paga, paga, vai mēs gribam iet tik tālu, mēs morāli tam tomēr neesam gatavi), jebkura sistēma aiziet līdz kaut kādam kritiskajam punktam un tad pašattīrās. 

Ilze Ķuzule-Skrastiņa: Es negribu zīmēt ļoti melnu to bildi. Bet par to visu, man liekas, ir ļoti, ļoti vērts padomāt. 

Tas ir ļoti interesanti, ka jūs, vienā ģimenē esot, tik dažādi par to jūtaties. Lauri, tu tā kā neesi tajā ģimenē, bet kam tu pieslienies?  

Artūrs Skrastiņš: Gandrīz jau ir. 

Ilze Ķuzule-Skrastiņa: Gandrīz jau ir. (Smejas)

Lauris Dzelzītis: Skaidrs, ka vienmēr ir cikli. Vienmēr pēc lielām šausmām, kariem atkal būs kaut kāds romantikas posms. Cilvēkam visu laiku vajag pretmetus. Ejot kaut kāda virzienā, vienmēr būs tieši tāpat, kā ar demokrātiju – ka ir jau pārprasts, ir jau visatļautība. No sākuma ir normāli, pēc tam tāds kā augonis izsprāgst, viss ir jānoslauka un atkal kaut kam ir jāsākas no sākuma. Tas ir baigi nežēlīgs process. Un visu laiku tā notiks. 

Ilze Ķuzule-Skrastiņa: Respektīvi, 

mums vajag tādu Makmērfiju, kurš vienā brīdī atnāk un izšķaida visu, un mēs sākam vēlreiz.

Artūrs Skrastiņš: Bet, kurš pats ir totāls kretīns! Tas ir interesanti. 

Ja mēs tā ejam, kā jūs tagad sakāt, tad mēs tos kretīnus redzam, kuri ienāk un it kā "labu nodomu vārdā" šīsdienas politikā ļoti daudz ko sašķaida. Nerunāsim pat par lielo valsti...

Lauris Dzelzītis: Viņi nevar rasties no nekā! Tas viss ir tika un vienīgi spogulis. Viņi jau nenokrīt no debesīm.  

Artūrs Skrastiņš: Populismam ir baigais spēks. Mēs aizvadītajās Saeimas vēlēšanās to redzējām. Es skatos ar izbrīnu, ka cilvēki, kurus es pazīstu... Nē, pazinu. Brīnišķīgi cilvēki, ļoti gudri cilvēki, kuri ir bijuši politikā – pēkšņi ir tāda sajūta, ka viņiem ir lobotomija iztaisīta, viņi ir totāli pakļāvušies kaut kādam debilam populismam un sāk runāt pilnīgas muļķības. Es neminēšu konkrētas partijas. 

Fredriksons izrādē “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”, 2015
Fredriksons izrādē “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”, 2015

Vai jūs domājat, ka šāda izrāde mums, skatītājiem, var palīdzēt no tā tikt ārā?

Artūrs Skrastiņš: Protams! 

Lauris Dzelzītis: No kurienes tikt ārā?

No šīs tēmas par demokrātijas pazušanu. Izrāde var palīdzēt no tā tikt ārā vai aizdomāties par to? 

Ilze Ķuzule-Skrastiņa: Izrāde palīdz par to domāt. 

Lauris Dzelzītis: Jā, es drīzāk tā teiktu. Izrāde noteikti liek domāt. 

Ilze Ķuzule-Skrastiņa: Ja tu sāc kritiski domāt, tas jau ir ļoti daudz. Ja teātris to var veicināt, tad tas ir brīnišķīgi. Paskatīties no malas, identificēties ar kaut ko... 

Bet, tu, Ilze, māsas Rečidas tēlu izrādē spēlē ar labestības pieskaņu. Ināra Ieviņa izrādē Valmieras teātrī bija uzlikta gandrīz vai kā uzraudze. Bet tu tā kā gribi izcelt, gribi palīdzēt. 

Artūrs Skrastiņš: Tur jau tā lieta, kas šīs izrādes uztveri, šo jautājumu, ko mēs sākām cilāt, uztveri padara nedaudz sarežģītāku. Tu pieminēji filmu. Tur māsa Rečida viennozīmīgi ir pretīga vecene. 

Ilze Ķuzule-Skrastiņa: Viņa bija izcila. 

Artūrs Skrastiņš: Protams, izcils aktrises darbs. Bet pretīga vecene. 

Morfovs jau no paša sākuma gribēja, lai Makmērfijs un māsa Rečida ir līdzvērtīgi pretinieki. Viņa ir jauna, skaista, gudra, šarmanta, un viņa patiešām tic, ka var šiem nabaga cilvēkiem palīdzēt.

Ilze Ķuzule-Skrastiņa: Tas, man šķiet, ir pats svarīgākais, ka viņā ir pat mātišķa mīlestība pret šiem cilvēkiem. Pret Billiju pavisam noteikti. Es pati vēl neesmu atradusi, bet man teica, ka vietnē "Satori" ir kāds raksts, kas man noteikti ir jāizlasa. Tur es esmu minēta kā cilvēks, kurš ir izteicies " Dzeguzes ligzdas" sakarā, ka Makmērfijs varbūt izdara pat ļaunumu slimnīcas pacientiem, iemītniekiem. Manā virzienā bija pārmetums, ka es kā mākslinieks, kā radošs cilvēks spēju domāt tik stagnātiski, tik šauri. Bet man ir ļoti nopietni argumenti! Es esmu bijusi, arī citas izrādes sakarā, pie cilvēkiem ar autismu, pie cilvēkiem ar garīga rakstura problēmām. Es nepārspīlēšu sakot, ka, ja krūzīte ir nolikta ne tā kā parasti, tas viņiem var izraisīt lēkmi un radīt haosu. Tā kā šī sistēma – tur nav labs vai slikts. Tur ir jāpadomā, kā tad ir pareizi. 

Artūrs Skrastiņš: Jā, pareizāk ir būt sazāļotam un vairs negribēt neko. 

Izrāde "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu"
Izrāde "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu"

Ilze Ķuzule-Skrastiņa: Sazāļoti šie cilvēki tika tāpēc, ka Makmērfijs ieradās un tas bija jādara, lai nebūtu...

Artūrs Skrastiņš: Nē, māsa Rečida viņus zāļoja jau pirms tam. 

Lauris Dzelzītis: Pirms viņš vēl ieradās, mēs jau bijām līnijās katru rītu.

Artūrs Skrastiņš: Es bija kilometru attālumā no tava pansionāta, kad šie jaunie ļaudis kā lunātiķi staigāja un neko "nerubīja". 

Ilze Ķuzule-Skrastiņa: Nepiekrītu. 

Lauris Dzelzītis: Kā nepiekrīti? Tas ir fakts. 

Ilze Ķuzule-Skrastiņa: Tu zini pats, ko tu tur dzēri, kas tās par tabletēm? 

Lauris Dzelzītis: Konkrēti kā aktieris vai... (Visi smejas)

Ilze Ķuzule-Skrastiņa: Jā! Tu zini, ko es tev iedevu? (Smejas)

Lauris Dzelzītis: Es nezinu, bet katru izrādi man bija ļoti labs "garīgais".

Lauri, bet tu savu tēlu spēlē tā, ka patiesībā viņam klīnikā ir labāk, jo tur viņš ir pasargāts no ārpasaules. 

Lauris Dzelzītis: Nu ja, viņas maigajā stingrajā uzraudzībā. 

Izrāde "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu"
Izrāde "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu"

Artūr, tavs Makmērfijs – tu teici, ka viņš ir ļauns, bet... 

Artūrs Skrastiņš: Nē, ļauns viņš nav. Bet 

viņam ir ļoti stingrs evaņģēlijs pa dzīvi, tāda suņa taisnīguma izjūta. Tev ir jāspēj izdarīt izvēles un tas ir visgrūtākais, kas dzīvē ir.

Lauris Dzelzītis: Tieši [spēja] pieņemt lēmums – īpašība, kas Makmērfijam piemīt – ļoti katastrofāli trūkst pārējiem personāžiem, kas slimnīcā jau ir. Jo nav jau vairs gribas, tu esi nozāļots. Tu it kā ar galvu saproti, ka varētu, bet, lai spertu konkrētus soļus, kaut ko izdarītu – to vairs ne.

Artūrs Skrastiņš: [Runājot par režisoru,] taisnības labad jāsaka, to arī kritiķi atzīmē, ka šis nebija viņa pirmais "Dzeguzes ligzdas" iestudējums.

Tas nekas. Tas mani galīgi neuztrauc. 

Artūrs Skrastiņš: Viņš to bija taisījis Sofijā un Maskavā. Tas, ko Laura kungs saka – režisoram galvā jau bija kaut kādas pārbaudītas ainas, arī muzikāli, bet mēs ļoti daudz ko radījām, viņš ļoti daudz ko lika uz vietas ar mums. 

Ilze Ķuzule-Skrastiņa: Atceries, ka viņš pēc diviem gadiem atbrauca un pielika jaunu ainu. 

Artūrs Skrastiņš: Jā, pats bija sapratis, ka pietrūkst. 

Ilze Ķuzule-Skrastiņa: Mēs uzlikām vēl vienu ainu klāt.

Tas tomēr ir ļoti sarežģīts darbs. Man ir pilnīgi vienalga, vai viņš to ir taisījis pirms tam vai nav. Man bija svarīgi, ko es saņemu šeit, šajā situācijā.

Artūrs Skrastiņš: Tieši tā. 

Viņš atbrauc ar šādu darbu, liek jums darīt sarežģītas lietas, jūs tās izdarāt perfekti. Ja nemaldos, Edīte Tišheizere savā drāmas grāmatā bija rakstījusi, ka šī ir viena no retajām Latvijas teātra izrādēm, kurā ansamblis strādā tik perfekti un katrs ir tik pamanāms, ka tu nevari paiet garām. Man tā bija. Es vēl tagad atceros Toma Treiņa tēlu, es atceros Juri Strengu, kuram nav nekas, ko darīt, bet...

Artūrs Skrastiņš: Izrādē viņam ir trīs vārdi jāpasaka, bet viņš no tā uztaisīja veselu cilvēka dzīvi apakšā.

Ilze Ķuzule-Skrastiņa: Arī Āris Rozentāls. 

Sakiet, kā viens režisors to dabū gatavu? 

Ilze Ķuzule-Skrastiņa: Tas ir viņa meistarstiķis.

Lauris Dzelzītis: Tas, kā viņš strādā ar jebkuru cilvēku, kas atrodas uz skatuves, lai [būtu] viens notikums... Es nezinu otru tādu. 

Ilze Ķuzule-Skrastiņa: Tieši tā. 

Tas, kā viņš strādāja ar otrajiem, trešajiem plāniem – viņš to visu veidoja kā milzīgu, kopīgu orķestra skanējumu. Starp citu, orķestri viņš pieminēja tieši tad, kad taisīja kastingu. 

Lauris Dzelzītis: Jā. Un, cik viņš nežēlīgi daudzus labus aktierus kaut kur nometa nost, jo... Viņam prasa – kāpēc? Viņš saka, ka tas ir citā tonalitātē. 

Ilze Ķuzule-Skrastiņa: Viņš teica: "Es tā kā uz dzirdi klausos, un man vajag, lai tas instruments ir tieši tāds un ne citādāks."

Artūrs Skrastiņš: Mums apmēram divas nedēļas, kad sākām, bija proves. Mēs lasījām. 

Ilze Ķuzule-Skrastiņa: Mainījās varianti. 

Artūrs Skrastiņš: Nākamajā dienā tu gaidi, kad tev piezvanīs pateikt, vai ir jānāk vai nav. (Visi smejas) Mums ar Ilzi bija tāda noruna – ja mēs tiksim līdz galam, ja viņš nenoraks mūs pirms pirmizrādes, tad mēs aizbrauksim ceļojumā. 

Aizbraucāt? 

Ilze Ķuzule-Skrastiņa: Jā. Man liekas, ka jā. 

Izrāde "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu"
Izrāde "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu"

Lauri, tu divās izrādēs pie viņa esi spēlējis, ja? 

Lauris Dzelzītis: Bija tā, ka pirmajā es netiku. Es pa Ameriku tad braukāju. Es biju dzirdējis, ka viens vājprātīgais pa teātri šķaida aktierus pa sāniem; atnāk mūsējais superstārs, palasa un viņš to sūta projām. Es Morfovu satiku pat vairākas reizes, bet nezināju, ka tas ir viņš. Es diezgan augstprātīgi uz viņu skatījos.(Smejas)

Artūrs, kā ir trīs reizes spēlēt pie viena un tā paša režisora? Pie Džiļa jūs spēlējāt "entās" reizes un arī pie citiem, bet Morfova gadījumā – kā? 

Artūrs Skrastiņš: Es mēģināšu ļoti ātri un īsi. Aktieris ir tāds maita, ka, ja viņš vairākas reizes spēlē pie viena režisora, viņš jau zina, kas tam režisoram... Bet tas nav tā – he, he, tagad es zinu, kas viņam patiks. Nē, tu zini, kas režisoram patīk, tu zini viņa gaumi, stilu...

Ilze Ķuzule-Skrastiņa: Humoru. 

Artūrs Skrastiņš: ...to, kā viņš attiecas pret emocijām, pret ciešanām un tu automātiski  pielāgojies viņam, tu ej solīti pa priekšu. 

Bet tas nav tas pats, ko mēs saucam par štampiem? 

Artūrs Skrastiņš: Nē. Man liekas, ka štampi – tas ir mīts. Par to vajag atsevišķu raidījumu uztaisīt. Nopietni! 

Laba doma! (Smejas)

Artūrs Skrastiņš: Ar Morfovu, pirmkārt, man bija trīs absolūti atšķirīgi tēli. Par Makmērfiju viņš ļoti ilgi bija bargs pret mani, jo es ļoti ilgi nevarēju uzķert to, ko viņš teica – neiet psiholoģijā; Makmērfijs ir skaļš, atvērts, viņš nevērtē, viņš rīkojas.

Lauris Dzelzītis: Artūram bija jācīnās ar savu iedzimto inteliģenci. Tiešām, objektīvi. 

Artūrs Skrastiņš: Man bija jācīnās ar savu pieklājību. Viņš man vienā teikumā saka, ka Makmērfijs ir vistaisnīgākais cilvēks pasaule, otrā – viņš ir pēdējais kretīns. Un tu savā galvā ilgi to nevari salikt kopā. Es atceros, ka 

pirms pirmizrādes mēs satikāmies gaitenī, viņš uz mani paskatījās un teica (krieviski): "Tomēr tu iekāpi tajā upē," un aizgāja. Ar Morfovu ir tā, ka viņš reizēm kaut ko izspļauj un aiziet, un tu nesaproti, ko viņš ar to ir domājis. 

Tajā pašā upē vai citā upē? 

Ilze Ķuzule-Skrastiņa: Tieši tā arī Artūrs palika. Kas tur bija? (Smejas) Tu trāpīji. Viņš tev pateica, ka tu trāpīji. 

Artūrs Skrastiņš: Es gribētu domāt, ka tas bija par Makmērfiju, ka es tomēr tēlam tiku klāt. 

Piedod, Lauri, bet tā kā viņi ir ģimene, es vēl ko pajautāšu. Skrastiņi uz skatuves reti spēlē kopā.  

Artūrs Skrastiņš: Ja? 

Lauris Dzelzītis: Es taču nezinu. No sākumā spēlējāt, bet tagad jau reti. 

Man liekas, ka grāmata, ko Līvija Dūmiņa par Artūru rakstīja, tu, Ilze, biji teikusi, ka mājās jūs nemēģināt. Tiešām šajā reizē neko mājās nemēģinājāt? 

Ilze Ķuzule-Skrastiņa: Nē. 

Artūrs Skrastiņš: Es saku – mums bija viena noruna...

Ilze Ķuzule-Skrastiņa: Ja mēs tiksim līdz galam... Es bija gatava, ka mani noņems no tās lomas.

Nopietni? 

Ilze Ķuzule-Skrastiņa: Jā. 

Jo? 

Ilze Ķuzule-Skrastiņa: Jo ar Aleksandru Morfovu tā ir – viņš maina, viņš grib citu.

Artūrs Skrastiņš: Tu vari būt lai cik labs aktieris, bet, ja viņam galvā... Kā viņš teica par vienu kolēģi, brīnišķīgu aktieri: "Es jūtu, ka tā ir cita enerģija." Un viss. Aktieris ir brīnišķīgs, bet ne... Tāpēc mēs mājās runājām tikai par vienu – ja mēs tiksim līdz galam, aizbrauksim ceļojumā. Tad, kad bija nedēļa līdz pirmizrādei, likās, ka tagad jau gan ir par vēlu.

Ilze Ķuzule-Skrastiņa: Būtu par vēlu nomainīt. (Visi smejas)

Tā ir viena ārkārtīgi laba lieta, ko jūs tagad pateicāt. Man liekas, ka aktieru vidē ir ļoti grūti saprast, ka režisors tā var izdarīt un patiesībā aktieris no tā – ka no viņa atsakās – ļoti bieži arī iegūst. Pirmo reizi pie šī galda mēs runājam, ka tā var būt. Un tas ir fantastiski. Es jums tikai varu pateikt paldies, ka jūs to izturējāt, ka jums ir cita domāšana šajā visā, ka šo izrādi varat savilkt ar šodienu! Vienīgais par ko man žēl – ka šī izrāde vairs netiek spēlēta uz Dailes teātra skatuves. Tur daudzi ir jāielecina, bet nav ko. 

Artūrs Skrastiņš: Tas ir tāds sāpīgs stāsts, jo mēs neesam nospēlējuši pēdējo izrādi. 

Ilze Ķuzule-Skrastiņa: Jā, mēs nezinājām, ka tā ir pēdējā. 

Es zinu, tas vienmēr ir ļoti, ļoti sāpīgi. 

Artūrs Skrastiņš: Tas tādai izrādei, kuru ir redzējuši 50 000 cilvēku (kas ir apmēram divi pilni "Skonto" stadioni)... 

Tā enerģija, ko mēs vienmēr dabūjām atpakaļ – to ir grūti vārdos izstāstīt. 

Sākās kovids. Skaidrs, ka šo izrādi nevarēja spēlēt 15 cilvēkiem zālē, kā vienu brīdi bija. Tad visādas problēmas. Ir aktieri, kas vairs nav štatā, tie būtu jāmaina un jāaicina režisors, kurš ir aizņemts. 

Lauris Dzelzītis: Viens ir ārzemēs. 

Artūrs Skrastiņš: Jā, Kaspars Bindemanis, bez kura es šo izrādi nevaru iedomāties, ir Barselonā un ir liels aktieris izrādē tur. Latvijā nav daudz Bindemaņu. Āris Rozentāls ir debesīs. 

Tā vai citādi, bet...

Artūrs Skrastiņš: Varbūt, ka tas nav bez iemesla, ka tā pēdējā izrāde vēl tikai būs. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti