Pēteris Liepiņš bija apveltīts ar tik tīru un neviltotu talantu, ka režijas līkločos to nebija iespējams sabojāt. Viņa komisma ampluā šķiet absolūti neierobežots – no franču farsiem līdz Blaumaņa lauku kalpiem.
Pēteris Liepiņš viens pats spēja noturēt vesela bērnu pulka uzmanību – viņa Gerhards Erhards Sīpoliņš "Jērādiņā" ar skatītājiem satikās rekordlielā daudzumā – aptuveni 400 izrādēs.
Karjeras laikā aktieris nospēlējis vairāk nekā 150 lomu teātrī un 34 kinofilmās.
"Ir jau pagājuši 56 gadi, kopš mēs visi esam pazīstami!" atmiņās dalās Pētera Liepiņa kursabiedrs, aktieris Kaspars Pūce. "Pēteris – viņš ieradās Dailes teātrī mūsu ģērbtuvē vēl armijas formā. Un tad ilgu laiku nevarēja saprast, kāpēc viņš ir tāds ļoti atturīgs. Bet tagad, tinot atpakaļ, atminos, ka viņš vienīgais starp mums, pilsētniekiem, bija lauku bērns. Kamēr mēs starplaikos spēlējām kārtis, tikmēr Pēteris kaut kur pazuda. Izrādās, ka viņš pazuda lielajā foajē, kur viņš lēnā garā mācījās staigāt uz rokām."
"Ar Pēteri Liepiņu no paša sākuma bija ļoti labs kontakts. "Indrānos" spēlējot – tik ļoti kaut kā īsti un dabīgi. Viņš man arī vienmēr teica – kad tu nezini, kā būt, vienkārši esi tāds, kāds esi," stāsta Dailes teātra aktieris Lauris Dzelzītis.
"Viņā bija tāds pamatīgs īstums. Viņš ļoti labi tādā instinkta līmenī [strādāja]. Viņam bija ļoti laba sajūta. Viņš instinktīvi atrada pareizo ceļu."
"Mēs ģērbtuvē runājām par partnerību. Ir cilvēki, kas vienmēr ierīko sev to labāko mizanscēnu. Un viņš teica: "Izrādes labā un savu kolēģu labā es esmu ar mieru lielu lomu nospēlēt ar muguru pret skatītājiem." To teica Pēteris Liepiņš," atceras aktieris Jānis Paukštello.
Dailes teātra aktrise Lilita Ozoliņa savukārt atminas: ""Kopā mācījāmies, Pēterim bija iesauka Petka, kas viņam stipri nepatika. Kad mēs ar režisoru Rešetinu veidojām "Māti", vienā reizē Pēteris man teica: "Es tev gribu pateikt paldies." Es saku: "Par ko paldies?" "Par to, ka tu mani uzrunā par Pēteri, tu neesi saukusi mani Petka, kas man nepatīk.""
"Līdz šai slimībai nebijām tā regulāri sazvanījušies un runājuši. Tagad mums bija tā, ka es piezvanu Pēterim, parunājam. Pagāja kāds laiks, viņš man zvanīja," dalās Ozoliņa. "Tās bija man neiedomājami atklātas sarunas. Visos studiju gados un arī kopā strādājot mēs bijām kaut kā viens otram skrējuši garām. Paldies, Pēteri."
"Kamēr ir atmiņas par cilvēku, tikmēr cilvēks dzīvo. Un tev, Pēter, – labu dzīvi tai saulē!" bilst Kaspars Pūce.
