"Spēlēju, dancoju" autori ir nu jau trīs klasiķi – Rainis, Imants Ziedonis un Imants Kalniņš. Laura Groza-Ķibere uzsver, ka savos iestudējumos vienmēr ciena pirmavotu: "Man to iemācīja Māra Ķimele, kas bija mana kursa vadītāja. Viņa vienmēr teica: "Ja tu esi tik ģeniāla kā Šekspīrs vai Rainis, tad, protams, tu vari viņu nerespektēt, ej tam pāri."
Tas bija ļoti ironiski domāts par mums, studentiem, kas vienmēr centās būt gudrāki par pirmavotu. Bet, protams, ka mēs tādi neesam – mēs varam tikai tiekties un iedvesmoties no tā, ko ir izdarījuši ģēniji pirms mums."
Groza-Ķibere atklāj, ka "Spēlēju, dancoju" ir viņas mīļākā Raiņa luga. Viņa to vēlējusies iestudēt arī dramatiskajā teātrī, bet atzīst, ka pielāgot darbu mūsdienu skatītājam teātrī būtu sarežģīti.
Režisore stāsta, ka esot bijusi ideja veidot muzikālu izrādi Dailes teātrī – jaunu "Spēlēju, dancoju" iestudējumu un radīt jaunu mūziku, taču piedāvājums no operas vadītāja Zigmara Liepiņa veidot darbu operā licis atteikties no iepriekšējās idejas.
"Es, protams, došu priekšroku Imantam Kalniņam un operas uzvedumam," pauž režisore.
"Es nedomāju, ka vienmēr vajag radīt jaunas interpretācijas, īpaši tad, ja vēl nesen ir tapis kaut kas tik brīnišķīgs kā šī opera."
Groza-Ķibere atzīst – jo vairāk gadu un pieredzes iegūst, jo vairāk saprot, ka kaut ko jaunu izdomāt ir retums. Tā vietā viņas kā režisores uzdevums ir atrast un parādīt jaunas šķautnes jau pazīstamajā, interpretēt to caur savu pieredzi. Tas, protams, neizslēdz katra mākslinieka vēlmi būt pašam sev un darbā pienest kaut ko no sevis.
Režisore Laura Groza-Ķibere Latvijas Radio sarunā stāsta, ka vēlējās, lai opera izskan tieši šodienai īpaši, tādēļ kā simbolu viņa izvēlējās konkrētu notikumu – 2013. gada saulgriežus, kad dega Rīgas pils.
"Ir visu laiku propagandas informācija par to, ka mūs visu laiku kāds ārēji apdraud, bet man liekas, ka tas svarīgākais ir šeit likt uzsvaru uz to, ka nevis ārēji mūs kāds visu laiku apdraud, bet mēs paši nereti esam ļoti aizmāršīgi, pavirši un neuzmanīgi pret savām vērtībām. Un šajā gadījumā Rīgas pils, kas dega miera laikos mūsu visu acu priekšā Rīgas sirdī, man likās kā simbols tam, kas šobrīd notiek mūsu valstī, jo gan ir nākuši klāt jauni skandāli ar būvfirmu, kas apsekoja šo objektu, gan vēl joprojām nav noskaidrotas atbildīgās personas par ugunsgrēku, līdz ar to man liekas, ka tas ir tāds nedaudz arī sociālkritisks aspekts, no kura punkta mēs skatāmies," klāsta Groza-Ķibere.
Mārtiņš Ozoliņš stāsta, ka Imants Kalniņš toreiz, kad tapa opera, apsteidza savu laiku un idejas, kas virmoja apkārt gan Latvijā, gan pasaulē. Kalniņš un Ziedonis, interpretējot Raiņa darbu, tajā ielikuši ļoti daudz no sevis, uzskata Ozoliņš, un padarījuši Raiņa lugu saprotamāku. Diriģents stāsta, ka arī notis var interpretēt dažādi, opera pakļaujas dažādu ideju realizācijām.
"To mēs arī esam darījuši – diezgan brīvi piegājuši daudzām lietām, bet par pamatu, protams, ņemot to, ko autori ir ielikuši," atklāj Ozoliņš.
"Spēlēju, dancoju" mūžs un dažādās darba interpretācijas skatāmas jau gadsimta griezumā. Pirmo reizi Raiņa luga tika publicēta 1919. gadā. Kalniņa un Ziedoņa opera tapa gandrīz sešdesmit gadus vēlāk, 70. gados. Savukārt Grozas-Ķiberes un diriģenta Mārtiņa Ozoliņa iestudējums top vairāk nekā 40 gadus pēc operas pirmiestudējuma.
Iestudējuma režisore un diriģents ir vienisprātis, ka laikmeta maiņa ietekmē ar iestudējumu. Savulaik ne tikai skatuves varoņu misija bija skaidrāka, bet arī šo varoņu autori – Imants Kalniņš un Imants Ziedonis – bija elki un sava veida varoņi.
"Laikmets ir mainījies," stāsta Groza-Ķibere. Viņasprāt, mēs vairs nedzīvojam varoņu laikmetā, tādēļ bijis grūti arī izprast un mūsdienu skatītājam atklāt Tota misiju.
"Mēs esam diezgan ciniski un tādi visu apšauboši. Ko nozīmē mūsu vidē ienākt kādam jauneklim ar pretenziju uz lielām lietām? Un vai mēs vispār viņu gaidām?" jautā režisore.
Tāpēc režisores interpretācijā Tots ir vienkāršs, sirsnīgs, kaut kādā ziņā mežonīgs, arī nedaudz anarhistisks savā būtībā. Viņam nav pretenziju uz līderismu vai mesiānismu. Viņš ir vienkāršs puisis, kam tiek uzticēti ļoti lieli un nozīmīgi uzdevumi.
"Ar to es mēģinu pateikt, ka jebkurš no mums var tikt konfrontēts ar ļoti nozīmīgām izvēlēm un lieliem uzdevumiem. Un vai mēs esam gatavi būt tie, kas veic šīs lielās izvēles?
Visbiežāk jau - nē, jo mēs visi esam tādi saguruši, iemalušies ikdienā un vispār nedomājam tādās kategorijās. Un tur ir lielākā problēma – nav vairs to elku, nav to varoņu mūsu vidū, mēs viņus nemeklējam. It kā. Tajā pašā laikā es pēc viņiem ilgojos," atzīst režisore.
Mārtinš Ozoliņš uzskata, ka ir mainījušās sabiedrības vērtības un vide, kurā mēs dzīvojam: "Agrāk bija ienaidnieks, kas bija skaidri definēts, bieži Latvijas un Leldes tēlu saistīja vienoti kopā. Šodien ārējais ienaidnieks nav atklāts. Ideāli ir mainījušies, un būtībā tas ienaidnieks ir mūsos pašos. Katram no mums ir jācīnās ar saviem dēmoniem, katram jāatrod savi eņģeļi."
Tota misija, manuprāt, ir tiešām tā, kuras mums šodien pietrūkst. Mums ir daudz cilvēku, kas skaisti runā, bet ir maz, kas dara," pauž diriģents.
Viņš piebilst, ka, skatoties uz operu kosmopolītiskā mērogā, tā nav tikai Latvijas aktualitāte.
