Ulda Dumpja saites ar profesiju šobrīd vairs nav tik ciešas. Nacionālā teātra mājaslapā viņa vārds ir atrodams pie ārštata aktieriem, bet iestudējumu ar viņa līdzdalību repertuārā vairs nav. Aktieris teic, ka pavasarī piedalījās "Skroderdienas Silmačos" izrādēs, bet tas vairāk ir goda pienākums tur būt. Meistars min, ka no teātra nācies aiziet acu veselības dēļ.
Tomēr rūgtuma par aiziešanu no teātra nav un vismaz šobrīd tā it nemaz nepietrūkst, atzīmē aktieris: "Es tā diezgan lēni iepriekš sevi uz to gatavoju. Vēl Ojāra Rubeņa laikā es jau divreiz devu viņam iesniegumu, lai pārietu ārštatā. Ojārs nelaida. Labu brīdi ārštatnieks būdams, es vēl spēlēju vecās izrādes, bet jaunajās tomēr ne." Ar kolēģiem viņš joprojām uztur kontaktus.
Atminēdamies savu aktiera gaitu pirmsākumus, Uldis Dumpis atklāj, ka par šo profesiju nebūt nav sapņojis kopš bērna kājas. Izrādās, viņš gribēja skoloties par ģeogrāfu, jo onkulis bija ģeogrāfijas pasniedzējs. Stāties Teātra fakultātē viņu pierunāja Lāsmas Kugrēnas vecākais brālis Gunārs, kurš jau apguva aktiermākslu.
Pusaudžu gados, tajās reizēs, kad bija apslimis un vajadzēja palikt gultā, mīļākā nodarbe viņam bija kartes pētīšana, stāsta Uldis Dumpis. Pēcāk aktiera darbs viņu ir vedis uz daždažādām vietām:
"Es daudz kur esmu bijis, tikai pateicoties tam, ka profesija ir tāda. Ar filmām, filmēšanām, ar teātri. Kaut vai Amerika un otrs gals – Irkutska un Baikāla ezers, kur mēs ar izrādi bijām."
Daudzas savas dzīves stundas Uldis Dumpis ir pavadījis Latvijas Radio. Pat ne stundas, – ja saskaitītu visus Radioteātra ierakstus, raidlugu garumus, tie jau ir mēneši, tas ir vismaz pusgads... Ilgs laiks pavadīts pie mikrofona ierakstu studijā Doma laukumā.
Vaicāts, kādas ir sajūtas, kad dzird sevi radio vai redz kinolomās, vai izrāžu ierakstos, Uldis Dumpis atteic, ka sajūtas nekad nav sevišķi patīkamas:
"Sevi skatīties vai klausīties ir diezgan grūti, jo tev ne vienmēr tas patīk un tur neko nevar labot. To var daudzi aktieri apliecināt.
Tagad, kopš savas redzes dēļ no televīzijas skatītāja esmu kļuvis vairāk par radio klausītāju, šad tad vakaros paklausos, kad ir vecie ieraksti. Ne jau tikai tāpēc, ka arī man šad tad ir kāds ieraksts, vispār interesanti veco aktieru ierakstītās lugas paklausīties."
Radio aktierim ir galvenais informācijas avots. "Es radio kā kaķene bērnus visur staipu līdzi," smej Uldis Dumpis. Kas satrauc no radio dzirdētā? "Ar radio un vispār ar to, kas notiek, ir tā – augšā, lejā. Man ir daudz, kas man ļoti patīk un nomierina; kad redzu intervijas ar foršiem cilvēkiem, tās vienmēr ir kā tāda vitamīnu šprice dzīvē," viņš atzīst. "Satrauc, kā jau katru cilvēku, tas, kas pasaulē notiek. Es varētu teikt tā – vienmēr esmu bijis optimists, bet pēdējā laikā ar dažiem pesimista iekritieniem. Kad dzirdu, ko cilvēki šad tad spriež, kā vērtē…
Visvairāk mani kaitina manas paaudzes cilvēki, kuriem ir tik īsa atmiņa – viņiem liekas, ka jaunība, tie padomju gadi bijuši tik skaisti, tik brīnišķīgi, un cik tagad viss ir slikti…"
Aktieri bažīgu dara tie, kas solās neiet uz vēlēšanām: "Tā ir vispārzināma lieta – vēlēšanās ir jāpiedalās un ar skaidru galvu." Viņš aicina ar mazliet vērīgāku aci lūkoties uz to, ko katrs kandidāts ir darījis un ko sola, un tostarp dalās ar savu kritēriju: "No pašām pirmajām Saeimas vēlēšanām, kopš varējām vēlēt, es izvēlos pēc sava ieskata, lai tie būtu gudri cilvēki. Vai viņi kļūdīsies vai ne – tā jau ir cita lieta, visādi var gadīties, bet pēc iespējas gudrus cilvēkus."
Karu Ukrainā Uldis Dumpis sauc par ārprātu. Viņa pārliecība – karam beidzoties, Krievija kā sakauts un nopērts suns būs spiesta vākt savas atliekas ārā no Ukrainas.
"Tur nav cita varianta," viņš uzsver. "Skaidrs, ka beigās sēdēs pie galda, jo neviens karš jau nav beidzies bez diplomātiskām sarunām, tikai kādā stāvoklī tās valstis būs?"
Droši vien, ja nebūtu Putina kara Ukrainā, visdrīzāk Pārdaugavā joprojām būtu okupācijas piemineklis. Vai tas bija pareizs Saeimas lēmums aizvākt šo un citus padomju laiku slavinošus monumentus? "Es domāju, ka pareizs," teic Uldis Dumpis. "[..] Tad, kad to pieminekli [Pārdaugavā] uztaisīja, neviens jau to neņēma par pilnu. Es atceros, kā toreiz mēs, salīdzinoši jauni cilvēki, smējāmies, ka tā pirmais nosaukums bija "impotenta sapnis". No sākuma tur nenotika mītiņi, bet tad, kad Krievijā tika atjaunots 9. maijs kā pasaules lielākais notikums un svētki, tikai tad tur viss sākās. Tas piemineklis jau nav vainīgs. Vainīga ir tā gaisotne, kas ap to notiek. Tas nokaitināja cilvēkus, kas pieprasīja pieminekļa aizvākšanu." Savukārt, ja par attiecībām starp latviešiem un krievvalodīgajiem – spriedze drīzāk ir atsevišķu "kurinātāju" veikums, vērtē aktieris.
