Operetes teātrim šogad 75: Top dokumentālā filma un jubilejas pasākums

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Šogad aprit 75 gadi, kopš Rīgā tika izveidots Operetes teātris, kas diemžēl jau gadsimta ceturksni vairs nepastāv. Lai godinātu un izceltu no aizmirstības tā kādreizējos māksliniekus, šobrīd entuziastu grupa producenta Lūkasa Maira Marcinkēviča vadībā veido dokumentālo filmu “Operetes sargs”, kā arī jubilejas pasākumu, kas notiks septembra sākumā un pēc ļoti ilga laika pulcinās kopā Operetes teātra kolektīvu.

Operetes teātrim šogad 75: Top dokumentālā filma un jubilejas pasākums
00:00 / 06:03
Lejuplādēt

Ik pa laikam arvien no jauna tiek aktualizēts jautājums par operetes tradīciju atjaunošanu Latvijā, uz savas iniciatīvas pamata šajā nišā strādā Latvijas Operetes fonds, bet bez valsts atbalsta un savas ēkas nopietni un profesionāli šo žanru iekopt ir ļoti grūti vai pat neiespējami.

Dziedātāja Indra Lintiņa un diriģents Guntars Bernāts Operetes teātrī strādāja tā noslēguma posmā.

Lintiņa darbu Valsts Rīgas Operetes teātrī uzsāka 1986. gadā, un, kā pati saka, – paspēja piedzīvot vēl to lielo laimi un pastrādāt kopā ar leģendāro režisori Margu Teteri – divās izrādēs “Pāri, kas dabonas” ar Raimonda Paula mūziku un “Ezermaļu krokodils”, bija Jāņa Norviļa dziesmuspēle. Viņai bija arī skaistas lomas operetēs “Skaistā Galateja”, “Runcis zābakos” un citās, bet par savu likteņa lomu viņa dēvē darbu Zigmunda Romberga operetē “Tuksneša dziesma”, ko iestudēja Romāns Grabovskis.

“Kur pirmo reizi Operetes tā laika vēsturē es pirmo reizi iznācu ārā pēc pirmā uznāciena, dziedājuma un turpināju dejot ar baletu. Metu kājas līdz degunam. Centos aktieriski izpildīt visus klasiskos dziedājumus. Pirmo reizi mums ar Romānu Grabovski izdevās klasiskajā ārijā panākt, ka klasiskās koloratūras izskanēja kā raudas. Tā bija mana interpretācija,” atceras Lintiņa.

Operetes slēgšana daudzus darbiniekus 1995. gadā skāra daudz smagāk nekā šī brīža pandēmija – uzsver Indra Lintiņa, jo – ja šobrīd pastāv pabalstu iespēja, tad toreiz daudzi palika vienkārši uz ielas bez jebkāda atbalsta.

No vecākās paaudzes daļa mākslinieku šobrīd jau ir mūžībā, citi strādā ārzemēs, vēl citi atraduši savu ceļu tepat Latvijā.

Arī pēc daudziem gadiem tā īsti nav iespējams rast atbildi uz jautājumu – kā tas nācās, ka teātris ar savām jau iekoptajām tradīcijām un attīstības iespējām vienā brīdī tika iznīcināts.

“Es domāju – 1945. gadā pēc kara bija līdzekļi, teātris tapa. 1951. gadā bija līdzekļi – pēc visām Staļina represijām, pēc mūsu tautas ārkārtīgi traģiskajiem likteņstāstiem. Neatkarīgajā Latvijā pēkšņi visvieglākais ir pateikt – nav naudas. Kā varēja pieļaut teātra likvidāciju centrā, fantastiskā vietā – ar orķestra bedri, ar visiem cehiem, ar baleta zāli? Tā ir pamatīga mašinērija – muzikālais teātris, tas pat nav parasts dramatiskais teātris… Kā to varēja pieļaut? Ja mums ir Horeogrāfijas skola, ja mums ir Mūzikas akadēmija, ja mums ir Kultūras akadēmija... Tā būtu darba vieta kultūras cilvēkiem,” prāto Lintiņa.

Operetes žanram perspektīvu gan tajā laikā, gan šobrīd joprojām redz arī diriģents Guntars Bernāts. Viņš Operetes teātrī nostrādāja trīs pēdējās sezonas, un viņa pārziņā galvenokārt bija izrādes bērniem – “Pauks un Šmauks”, “Karlsons, kas dzīvo uz jumta” un citas.

Sākotnēji viņš ar lielu aizrautību darbojies arī pirms septiņiem gadiem izveidotajā Latvijas Operetes fondā, kura mērķis ir atjaunot Operetes teātri Rīgā, bet tagad nonācis pie pārliecības, ka bez valsts atbalsta šāda lieta nav īsti paceļama.

“Var jau arī kaut ko darīt tā, kā ir šobrīd, bet tad arī, protams, bieži vien notiek tā, kā ir… Protams, ka valstiskais atbalsts vai pat drīzāk valstiska izpratne par atbalstu šim žanram – es domāju, ka tas pat ir būtiskākais. Nav pat runas, cik liels ir šis atbalsts un kāds, bet būtiski ir tas, ka - lai šis žanrs būtu augstvērtīgs un kvalitatīvs, ir vajadzīgs ne tikai profesionāls mākslinieku sastāvs, bet arī stratēģijas jautājumiem ir jābūt virzītiem ļoti profesionāli,” norāda Bernāts.

Guntars Bernāts atgādina, ka 90. gadi bija skarbi pret ne vienu vien mākslas kolektīvu – tika likvidēts Kamerorķestris, kas darbojās Filharmonijas paspārnē, Latvijas Radio vieglās un džeza mūzikas orķestris, Jaunatnes teātris, bet tādā vai citādā veidolā tiem izdevies rast atjaunotni. Kamerorķestra tradīcijas nu jau ilgstoši ļoti nopietni turpina “Sinfonietta Rīga”, džeza tradīcijas – Latvijas Radio bigbends un Jaunatnes teātra vietā, lai arī nefokusējoties tieši uz jauniešiem, darbojas Jaunais Rīgas teātris.

“Bet, kas attiecas uz muzikālā teātra žanru, tad šobrīd reāli tāda profesionāla valstiska atbalsta šim žanram nav.

Zinot to, ka Latvijas teātri savu repertuāru nereti kuplina ar muzikālām izrādēm un tās ir ļoti ejošas, tad, protams, pēc tā var secināt, ka Latvijā muzikālajam teātrim, operetei, nu visam, kas tajā žanrā iekļaujas, ir vieta,” uzskata Bernāts.

Kā norāda Guntars Bernāts – atšķirībā no mums tuvākajās kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā, piemēram, muzikālā teātra žanra niša tiek kopta un attīstīta bez tradīcijas pārrāvuma un ar valstisku atbalstu. Lietuvā ir pat divi muzikālie teātri – Klaipēdā un Kauņā, bet Igaunijā – Vanemuines teātris Tartu.

Labi saprotot, ka Operetes teātra atjaunošanas jautājums nav vienkārši risināms, Guntars Bernāts un arī Indra Lintiņa tomēr cer uz pozitīvu virzību un atkalsatikšanos ar bijušajiem kolēģiem Operetes teātra 75. jubilejā gaida kā svētkus.

Operetes teātra 75 gadu jubilejas pasākums notiks 5. septembrī Mazsalacas novadā, un kāda daļa no tā tiks atspoguļota arī teātrim veltītajā dokumentālajā filmā, kas šobrīd top un kuras nosaukums ir “Operetes sargs”.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti