„Savā jubilejā es sagaidīšu grāmatu par sevi, kuru sarakstījusi mana laikabiedre Irēna Lagzdiņa,” sarunā ar Arno Jundzi priecīgi atzina aktrise. „Šī grāmata ir kā zīme manai esībai, ka es esmu bijusi un strādājusi. Tajā ir arī par manu dzimtu, un tas man ir tas mīļākais, ka es grāmatiņā ieraudzīju savus vecvecākus, brāļus, māsas, savus līdzgaitniekus, studiju biedrus – varbūt arī skatītājam būs pārsteigums, jo it kā jau visu acu priekšā esmu augusi un veidojusies, bet es domāju, ka grāmatā varētu parādīties arī kas negaidīts. Tā ir satikšanās ar mani un arī man pašai ar sevi.”
Olga Dreģe allaž iedvesmojusi ar savu dzīvesprieku un uzrunājusi ar dzirkstošo valodu, tomēr arī viņu nav aizmirsušas dzīves smagās likumsakarības: „Es dzīvoju, kampjot dzīvi malkiem, tverot to. Es kādreiz alojos un prātoju, vai paradīzē būs tik jauki kā uz zemes. Jo man ļoti patīk zemes dzīve. Ejot cauri gadiem un tiekot galā ar pārbaudījumiem – nāvēm, tuvinieku zaudējumiem... Kad vienā rindā aiziet tavs laiks, tava paaudze... Tāpēc esmu sev teikusi: „Ir jāpaspēj, ir jāpaspēj!” Mani ir izauklējušas ilgas. Jo esmu no pēckara paaudzes, kas bija noilgojusies pēc dzīves, pēc laimes, pēc skaistā... Pēc prieka! Es to visu guvu savas mammas stāstos, kuros sakņojas ētiskais un latviskais. Man bija ļoti svarīgi ieraudzīt, ka ir kaut kas skaists.”
Runājot par teātri, aktrise atzina: „Manā dzīvē nav daudz tā dēvēto „lielo lomu”. Bet viņas ir iezīmīgas. Es tām tuvojos ilgi un bikli, tāpēc arī tajās varbūt parādās ilgas un izslāpums. Tad Smiļģis man piešķīra Anitras lomu (izrādē „Pērs Gints”), tad bija jādublē Vija Artmane... Mēs bijām tā paaudze - kā to reiz teica Felicita Ertnere – „kas sēž uz celīšiem un gaida savu mirkli.”
Pagājušajā nedēļā Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja Raimonda Auškāpa iestudējums „Mīļais melis”, kurā Olgas Dreģes partneris ir Juris Strenga: „Šajā lugā mēs – aktrise Stella Kempbela un dramaturgs Bernards Šovs – runājam par to, kā pieveikt egoismu un patmīlību sevī. Cik tu esi brīvs, ja tas izdodas! Tu esi zinošs un pieredzējis, un liels. Tā nu es domāju, ka cilvēka virsuzdevums dzīvē ir no šī pašcieņas pilnā zvaigznes stāvokļa pārtapt par...atklājumu sev un citiem.”
