Kā viss sākās
Ar izrāžu rādīšanu televīzijā ir gājis visādi. Ir bijuši lieli iekritieni, jo izrādes jau nebija ierakstītas, ar to bija liela problēma. Viens no teātra patriotisma kalngaliem bija Mārīte Balode. Mārīte vienmēr ir par teātri degusi un to mīlējusi, viņa nevarēja pārdzīvot, ka izrādes neieraksta. Viņa kopā ar Jāni Siliņu taisīja brīnišķīgas filmas gan par Nacionālo, gan par Dailes teātri, kas paliek vēsturei. Mārīte visu laiku domāja par teātri. Un kaut kā pilnīgi nejauši mēs ar Mārīti reiz runājām, ka šīs izrādes, pirmkārt, vajadzētu ierakstīt, un, otrkārt, tās varētu apspriest.
Es uzrunāju Borisu un Ināru Teterevus, jo viņi bija nodibinājuši savu fondu. Un Boriss bija ļoti, ļoti atsaucīgs pret Latvijas kultūru, jo viņš bija nozvērējies, ka ar biznesu nopelnīto naudu viņš veltīs Latvijai. Viņi ir ļoti daudz naudas veltījuši Rundāles pilij, ļoti daudz naudas medicīnai un ļoti daudz naudas kultūrai. Tajā laikā es jau strādāju teātrī, un teātrī sāka iet jēdzīgi. Viņi to saprata, un Boriss teica "jā". Tur, protams, bija liels Ināras pirksts, jo Inārai teātris patika, viņa nāca uz teātri, un viņi sāka šo pasākumu atbalstīt. Tas, kas ar viņiem ir unikāli – un es to saku visur –, viņi patiešām ir mecenāti vārda pilnā nozīmē. Jo Latvijā ir milzīga problēma, ka mēs kā žurnālisti necienām mecenātus, mums liekas, ka nauda krīt no debesīm un viņiem tā ir jādod. Tā diemžēl ir. Kad runājam par ziedošanu, vienmēr šķiet, ka tā ir kaut kāda netīrā nauda vai arī ka šiem ziedotājiem vajag slavu utt. Un šis varbūt ir viens no nedaudzajiem gadījumiem, kad cilvēki vienkārši savu sapelnīto naudu velta labām lietām. Šiem cilvēkiem pretī nevajadzēja neko, viņi gribēja atbalstīt labu lietu. Viņiem ir brīnišķīgs, absolūti fantastisks fonda vadītājs Mareks Indriksons – ļoti tolerants, ļoti smalkjūtīgs. Un tad, kad bankas bruka kopā un Boriss nomira, lai viņam tur augšā vieglas smiltis, un apstājās naudas plūsma, Ināra no daudziem projektiem atstāja Radioteātra projektus un "Teātri.zip".
Tagad, kad pagājuši desmit gadi, viņi piešķīra man un Ilzei Šadurskai, kura visus šos gadus ir bijusi šī projekta vadītāja, savu Teterevu fonda Goda nozīmi, ko piešķir cilvēkiem, ar kuriem viņiem bijusi izcila sadarbība un par ko es esmu ļoti lepns.
Tādu nozīmi ir saņēmis vēl Imants Lancmanis un Aleksejs Naumovs, ļoti, ļoti maz cilvēku. Es toreiz piezvanīju Inārai un teicu, ka es vienkārši darīju savu darbu, kas man ļoti patīk. Un viņa man atbildēja – jā, bet tu nevari iedomāties, cik daudz cilvēku man ir nākuši klāt un teikuši paldies par to, ka mēs to atbalstām, jo viņiem ir svarīgi redzēt šīs izrādes un skatīties tās intervijas. Tāpēc viņa arī turpmāk vēlas atbalstīt šo projektu. Un tā tas zips pastāv, ja nemaldos, vienu gadu mazāk nekā pats fonds. Tāpēc es esmu viņiem milzīgi pateicīgs – pat ne savā vārdā, es esmu pateicīgs Latvijas Televīzijas, skatītāju un teātra vēstures vārdā. Jo teātra vēsturē tas viss paliks.
Šī ir milzīga vērtība, kas paliks nākotnei. Kad mūsu vairs nebūs, bet teātra zinātnieki kaut ko pētīs – un es ticu, ka teātris būs, neskatoties ne uz ko,
– piemēram, interesēsies par Gunu Zariņu, kas tā bija par aktrisi, viņi varēs noskatīties Ņurbuli un redzēt, kāda viņa ir bijusi, un noklausīties interviju, ko Guna par to visu ir domājusi. Man šķiet, ka tā ir milzīga vērtība kultūras vēsturē.
Sākumā raidījumam bija cits formāts. Mēs ar Mārīti to bijām iecerējuši nedaudz citādi. Man personīgi ļoti gribējās taisīt diskusiju ar publiku, man tas šķita vajadzīgs un ka es to varu. Mēs sākām taisīt "Spīķeros", uz skatuves bija vairāki cilvēki un zālē sēdēja publika. Mēs gribējām, lai publika runā un iesaistās. Pirmajā raidījumā, kā tagad atceros, piedalījās gan Džilis, gan, šķiet, Edmunds Freibergs, režisori vēl no citiem teātriem. Bet publika iesaistījās ļoti pasīvi, jo mēs vispār neesam tādi baigie runātāji. Varbūt es nepratu pavilkt, grūti pateikt, bet mēs to darījām diezgan ilgi, vienu vai divas sezonas. Mārītei bija ideja, ka ļoti vajag, lai piedalās studenti, jauni cilvēki. Pēc pirmā raidījuma slavenā patiesības meklētāja un vienīgā patiesības nesēja Anda Rožkalne mūs riktīgi nokritizēja – pa smago. Es pārdzīvoju, bet neņēmu galvā, jo Anda Rožkalne zina visu žurnālistikā, viņai ir ass prāts. Mani kritika īpaši neuztrauc. Domāju – man ir jāiet tālāk, jāmēģina. Tad mēs nonācām pie formāta, ka mēs gribam nevis diskutēt ar teātra publiku, bet skatītājam, kurš skatās un pats nav bijis tajā izrādē, vienalga – vai viņš atrodas pilsētā vai laukos, iedot mazliet vairāk informācijas tieši par pašu izrādi. Lai viņš saprot, par ko ir runa, kā šo izrādi skatīties, tādu PVN. Ja ir, piemēram, tāda sarežģīta izrāde kā "Kalpones", ko televīzijā nav viegli skatīties, tad ar aktrisēm izrunāt, kāpēc viņas to dara, kā, kur ir galvenā būtība.
Tajās reizēs, kad ir kāds aktieris – kā nesen Keišs vai Guna Zariņa, mēs ar redaktori Henrietu Verhoustinsku norunājam, ka šoreiz runājam ar vienu cilvēku. Jo man ir svarīgi redzēt, kā šī personība kadrā domā, kā atbild. Tāpēc formāts var mainīties, nav obligāti jābūt, piemēram, slepenajam viesim. Mēs nepieturamies pie viena formāta, bet cenšamies dot cilvēkiem maksimāli daudz informāciju gan par pašu aktieri, gan režisoru un izrādi.
Vajadzīga pilna bagāža
Gan savulaik Mārīte, gan tagad Henrieta ir ļoti fleksiblas. Pirms aicināt viesus, viņas man piezvana un pajautā, jo var gadīties kāds, ar kuru es patiesi nevēlos sarunāties. Tā vienkārši var būt. Henrieta uzņemas atbildību un ieliek šai sarunai pamatu, ko viņa vēlas, un atsūta pamatlietas, pie kā man vajadzētu pieturēties. Pirmdienās parasti ir ieraksti, un tad piektdienas vakars un sestdiena, svētdiena man ir pilnīgi norakstītas, jo es tiešām ļoti nopietni strādāju, es meklēju absolūti visus materiālus, eju cauri intervijām, mēģinu skatīties fragmentus. Pirmdienā mēs ierakstām trīs vai četrus raidījumus, tā ir ļoti liela slodze. Ir jāsakoncentrējas, jābūt stabilam. Kad Henrieta man atsūta savu scenārija variantu, es sāku to ķidāt. Es nesarakstu sev jautājumus secībā, bet salieku pa tēmām, ko es mēģināšu no tā visa dabūt ārā. Taču man ir svarīgi, lai man būtu pilna bagāža, lai es maksimāli daudz zinātu par izrādi. Ja man raidījumā sāk runāt kaut ko tādu, kas ir vai nu daļēja patiesība vai murgi, tad es varu izlīst no situācijas, mēģināt pavirzīt pareizā virzienā. Nekritizēt, kādreiz varbūt ielikt kādu mazu špiļku.
Saprast, kā aktieris domā. Vienreiz iznāk labāk, citreiz sliktāk, tāda ir dzīve.
Vietas, kurās raidījumu ierakstām, pa šiem gadiem ir mainījušās tikai divas reizes. Sākumā tie bija "Spīķeri" ar publiku, tad mēs pārvācāmies uz Kalnciema kvartālu, tur bija ļoti forši, un tad vienā brīdī izdomājām – kāpēc mums ir Smiļģa muzejs? Uz turieni ir pārvākusies arī Teātra darbinieku savienība. Tā ir ļoti forša, atbilstoša vieta. Mēs runājam pie lielā, baltā galda. Starp citu, lielais, baltais gads tika ielikts viena apsvēruma dēļ – lai pielāgotos Covid-19 apstākļiem. Bet tagad šis galds ir palicis, un man šķiet, ka tas strādā ļoti labi.
Mums ir ļoti laba komanda. Operators Uvis Burjāns. Un cepuri nost Ilzei Šadurskai, jo izrāžu ierakstīšanas saskaņot nav viegli. Izrāžu izvēle ir ļoti sarežģīts process. Tur ir vairākas problēmas. Teātri ne vienmēr ir ļoti atsaucīgi.
Taču es, ilgus gadus būdams teātra direktors, vienā brīdī sapratu, ka tas nekādā veidā neiespaido kasi.
Jā, ja mēs tagad ierakstītu pilnīgi jaunu izrādi, piemēram, "Rotkho" vai "Ferdinandu un Luīzi", tad tas iespaidotu kasi. Bet, ja izrāde ir gājusi jau divus vai trīs gadus, tad ne. Man ir labs piemērs ar vienu Mazās zāles un vienu Lielās zāles izrādi. "Latgolu" skatītāji gāza riņķī, izrāde jau trīs vai četrus gadus bija rādīta. Es ilgi atteicu televīzijai, mani mēģināja pierunāt, beigās piekritu. Auditorija nevis nokritās, bet palielinājās, jo cilvēki, kas laukos nebija redzējuši šo izrādi, gribēja atbraukt paskatīties, kas tas ir. Un otrs piemērs, izrāde "Ezeriņš", kuru mēs parādījām televīzijā un kura vēl šobaltdien tiek rādīta Nacionālajā teātrī un ir vienīgā izrāde, kas ir absolūti izpārdota visu laiku. Ja esi teātramīlis, tu gribi redzēt izrādi arī dzīvajā.
Ko noteikti nedrīkst neierakstīt
Izrādes mēs izvēlamies, vadoties pēc noteiktiem apsvērumiem. Viens – ko noteikti nedrīkst neierakstīt. Piemēram, mēs savā laikā sapratām, ka nedrīkst neierakstīt "Mirušās dvēseles" Nacionālajā teātrī. Tagad ir pilnīgi skaidrs, ka nedrīkst neierakstīt "Smiļģi". Nav runas par patikšanu vai nepatikšanu, bet tam ir jāpaliek kultūrvēsturē. Mēs ierakstījām arī "Voiceku". Es skaidri zināju, ka "Voiceks" sabiedrībā neies, ka tas nav paredzēts plašam skatītāju lokam, bet kā kultūrvēsturisku vienību – Bīhners un "Voiceks" – to vajag vēsturei atstāt, Gundars Grasbergs ar Daigu Kažociņu tur bija lieliski. Tas ir domāts ļoti šaurai auditorijai, bet man liekas, ka par to ir jārunā un jāstāsta. Ka ir arī šādas izrādes, ir savādāks teātris. Tāpat arī tagad "Dieviņš pillā". Tam ir jāpaliek. Tūlīt būs Raimonds Pauls ar Andri Keišu izrādē par Ojāru Vācieti, tas būs klasiski un saprotami visiem. Man šķiet, ka ir jābūt labam balansam, plašam spektram.
Ja teātra izrāde ir atšķirīga, savādāka nekā parasti, tā it kā iesēžas muguras smadzenēs, liek domāt un atgriezties pie tās.
Man šķiet, ka televīzijas uzdevums nav tikai parādīt foršas izrādes izklaidei.
Man šo pārliecību iedvesa Džemma Skulme, kura man pēc katra zipa nākamajā dienā piezvanīja. Ir arī citi tādi cilvēki: ļoti bieži piezvana Ramona Umblija, Juris Karlsons – ja viņiem ir kaut kas aizķēries vai arī viņiem ļoti nav patikusi intervija, viņi mani arī nokritizē, pasaka to, kas nav paticis, un man tas ir ļoti svarīgi. Arī Ausma Kantāne vienmēr nākamajā dienā pēc raidījuma piezvanīja, mēs izrunājām par izrādi, kas viņai paticis, kas nepaticis, viņa varēja runāt stundu: Oika, kāpēc tu nepajautāji to un šito, kāpēc tu nepateici to un neizdarīji šo? Man šī atpakaļsaikne ir ļoti svarīga. Gan no cilvēkiem, kuri par teātri interesējas un ir intelektuāli cilvēki, gan no tās sabiedrības daļas, kurai teātris nav galvenais, kurai galvenais ir sēt, pļaut, krāmēt mašīnas vai asfaltēt ielas. Vakar braucu iekšā servisā, mani aptur viens džeks un saka – bāc, es te skatījos jūsu interviju, tas bija diezgan interesanti, būs uz to izrādi jāaiziet, es gribēju pateikt paldies. Liepājā mēs sēžam restorānā, viens tāds jauns oficiants saka – mēs ar vecmāmiņu vienmēr jūs skatāmies, un, kad es uzzināju, ka jūs esat norezervējis vietas, es gaidu, lai ar jums nobildētos. Tās ir tās labās lietas, kas dod spēku darīt.
Dažreiz izrādi nevar ierakstīt tehnisku apsvērumu dēļ – ja ir vairāki plāni dziļumā, ko nevar parādīt. Tur neko nevar darīt. Un, protams, autortiesības. Dažreiz tās vienkārši nevar dabūt.
10 gadi un vairāk nekā 160 izrādes
Šajos 10 gados mēs kopā esam parādījuši pāri par 160 izrādēm, un Nacionālā teātra izrādes zipā ir rādītas visvairāk. Jo, piemēram, Daile neiedod kādu izrādi vai noraida – ierakstīt viņi ir ar mieru, bet parādīt ne, tāpat Jaunais Rīgas teātris. Bet nauda jau ir tik, cik ir. Un nav, ko rādīt. Teātris par to nedomā. Un tanī brīdī es kā šī raidījuma vadītājs saku – labi. Pārsvarā tās gan bija Mazās zāles izrādes. Un tā sanāca, ka Nacionālā teātra izrādes ir visvairāk. Tas tā vienkārši bija, tur nebija nekādu variantu. Dienesta stāvokļa izmantošana piedienīgos nolūkos.
Mana visu laiku visvismīļākā izrāde ir "Brands". Es varētu to skatīties atkal, atkal un atkal. Es varu skatīties uz Strengu, uz Ausmu Kantāni, uz Kārli Auškāpu, uz to formu. Man šī izrāde vēl arvien nav novecojusi. Man Juris Strenga ir Branda ideāls. Un Blumberga platforma un Paula mūzika. Man šķiet – ja nu ir kāds šedevrs Kultūras kanonā, tad tas ir "Brands". Ir tā, ka pat negribas tur kaut kam piesieties. Tāds etalons, kas noturējies gadu desmitiem. Un šodien mēs varam pateikt paldies Ausmai Kantānei par viņas Agnesi. Man patīk daudzas izrādes, man ļoti patika arī Dailes teātra "M.Butterfly" – es nevarēju iedomāties, kā pēc fantastiskās filmas ar Džeremiju Aironsu to vispār var dabūt gatavu. Bet "Brands" ir izrāde, kurai es neuzstādīju profesionālā kretīnisma noteikumus. Es to vēl arvien skatos no pagājības laika, cik labi tā uz mani strādā. Visās pārējās izrādēs, kamēr es strādāju teātrī un kamēr ir gājis zips, es aizeju un skatos – bāc, tik labi gāja, kaut kas nogāja greizi; vai arī galīgi negāja un tik labas beigas! Emocionāli man ļoti patika "Raiņa sapņi", ko taisīja Kirils Serebreņņikovs. Tāpēc, ka viens krievu režisors var uztaisīt šādu izrādi par latviešiem. Tā nav nekāda jaunatklāsme teātra pasaulē, bet tas, ka uz Dailes teātra skatuves šobrīd var būt "Rotkho" tādā stilistikā, arī ir lieliski. Tur ir daudz špikots no Kšištofa Varļikovska, bet tas nekas. Man lieliskas šķitušas arī dažas izrādes Jaunajā Rīgas teātrī: "Tālāk" vai "Ledus". Man nav nekādu pretenziju arī pret klasisku teātri. Man ļoti patika, piemēram, Lolita Cauka "Osedžas zemē" – vēl labāk nekā Merila Strīpa filmā. Bet mans teātris ir tāds kā, piemēram, Malkovičs "Kokvilnas lauku vientulībā". Ja es nebūtu savulaik lasījis Koltesu, droši vien sajuktu prātā, jo nesaprastu neko. Bet man patīk tas veids – cik niansēti un smalki viņi to dara. Man patīk šāds teātris. Man patīk Kristofs Martālers, es varu iet uz Robertu Vilsonu un skatīties viņa atkārtojumus simtiem reižu. Varbūt tas ļoti bieži neaizkustina man sirdi, bet es redzu, ko ar fantāziju var dabūt gatavu mākslā. Tāpēc man patīk Kirila Serebreņņikova izrādes – kā viņš vispār kaut ko tādu var izdomāt. Domāšanas vēriens. Mani tas sajūsmina.
Jo vairāk teātri skaties, jo grūtāk ir atbildēt uz jautājumu, kāda ir laba izrāde.
Jo ar teātri ir tāpat kā ar klasisko mūziku – tā ir jāmācās. Teātris arī ir jāmācās – skatīties, klausīties. Varbūt jāskatās vairākas reizes, līdz sāc kaut ko saprast.
Ja man izrāde ne pārāk patīk, es varu zipā noslēpt savu attieksmi. Es to iemācījos jau teātrī. Ja es jau zināju, ka izrāde nebūs laba, es sēdēju savā ložā un visu izrādes laiku domāju, ko teikšu pieņemšanā. Aktieriem vispār pirmizrādē nedrīkst teikt neko sliktu, to es esmu iemācījies. Ir jāatrod veids, kā par to runāt, un tāpat es daru zipā. Protams, ka kāda daļa no izrādēm man nepatīk. Tas ir normāli. Man ir šī izrāde jāpasniedz dažādiem cilvēkiem, es mēģinu atrast kaut ko, kas mani šajā izrādē aizķer. Mans uzdevums nav pateikt skatītājiem, ka tā ir slikta izrāde. Mans uzdevums ir piesaistīt skatītājus, lai viņi paši skatās un vērtē. Es mēģinu atrast to, kam jāpievērš uzmanība.
Covid-19 laikā, kad teātri bija ciet un cilvēki nevarēja iet uz izrādēm, zipam uzleca riktīgi labs reitings! Cilvēkiem bija vismaz kaut kāda izklaide.
Kultūra ir vienīgais balsts
Latvijas Televīzijā ir diezgan daudz kultūras, bet es domāju, ka vēl ir par maz. Tāpēc, ka kultūra ir vienīgais balsts, kāpēc mēs spējam izdzīvot un palikt cilvēki. Kad tev kāds cilvēks uz skatuves parāda, ka viņš, piemēram, ir iznīcināts tik ļoti, ka ir gatavs uz pašnāvību, bet tomēr saņemas un to neizdara, varbūt cilvēks, kurš sēž pie televizora un arī ir tuvu pašnāvībai, saprot, ka dzīvei tomēr ir vērtība. Un, ja kaut viens cilvēks desmit zipa gados ir sapratis, ka kāda izrāde viņam ir palīdzējusi vai aktieris viņu ir iedvesmojis, tad jau ir bijis vērts!
Es domāju, ka Latvijā tas jau lielā mērā ir nokavēts, jo vajadzēja būt atsevišķam kultūras kanālam, kas strādātu tieši uz kultūras saprašanu, uz analizēšanu.
Kad aizejam uz gleznu izstādi, mēs ļoti reti pasēžam pie vienas gleznas, skatāmies uz to ilglaicīgi un mēģinām saprast, ko un kāpēc gleznotājs ir gribējis. Tas ir jāmācās. Kultūras kanāls varētu palīdzēt tādas lietas mācīties. Pasaulē tā notiek. Ir speciāli kultūras kanāli.
Protams, ierakstā daudz kas no teātra burvības pazūd. Arī man pašam ne sevišķi patīk skatīties izrādes ierakstā. Bet man ir attaisnojums – es visas šīs izrādes esmu redzējis dzīvajā. Bet, ja šī izrāde nav redzēta (un turklāt es domāju, ka šogad būs lielas problēmas arī ar biļešu cenām), es aicinu cilvēkus skatīties šīs izrādes televīzijā. Tāpat kā mēs skatāmies Metropoles operas izrādes kinoteātrī. Mēs taču nevaram noskatīties visas pasaules izrādes dzīvajā. Jā, man patīk skatīties teātri dzīvajā un ne tālāk par 7. rindu, jo es gribu redzēt aktiera acis, gribu redzēt viņa mīmiku. Man patīk sēdēt tuvu un skatīties tuvplānā. Un tie cilvēki, kam patīk skatīties tuvplānā, ļoti bieži televīzijā var to tuvplānu noķert. Televīzijā, protams, neredz un nejūt kopējo atmosfēru, kas notiek ar pārējiem personāžiem uz skatuves.
Es nezinu, ko mēs varam gaidīt no jubilejas raidījuma. Mums bija izvēle – vai nu šīs sezonas pēdējo ētera laiku izmantojam kādai izrādei, vai arī uztaisām mazas svinības. Tad man ienāca prātā, ka, piemēram, Nacionālajā teātrī ir, šķiet, septiņi aktieru pāri. Visos teātros gan nesanāca aktieru pāri. Es piedāvāju šo ideju radošajai grupai. Katrs aktieru pāris ir sagatavojis arī nelielu priekšnesumu. Visiem šī ideja patika. Redzēs, kā viss izskatīsies, kad to samontēs. Tāds "kāpostnieks", prieks zipam un prieks pašiem. Man bija liels pārbaudījums šādu "kāpostnieku" novadīt. Pēc tam varēs vērtēt. Bet nevajag visu ņemt par pilnu. To vajag uztvert viegli, ar mīlestību.
Ka mums ir tādi forši cilvēki, mākslinieki, plus viņi vēl dzīvo kopā, plus taisa bērnus un tiek ar tiem galā un vēl spēlē teātri un filmējas, un mīl viens otru, un šķiras, un precas. Cerams, ka sanāks!
