29. aprīlī, Starptautiskajā dejas dienā, kad gaidāma Dejas balvas pasniegšanas ceremonija, Haraldu Ritenbergu godinās ar balvu par mūža ieguldījumu dejā. Savukārt jaunā horeogrāfe Jana Jacuka Dejas balvai nominēta trīs kategorijās – “Laikmetīgās dejas horeogrāfe”, “Laikmetīgās dejas dejotāja”, kā arī kategorijā “Laikmetīgās dejas iestudējums” par darbu “Baiļu rutīna”.
Dejas balvas pasniegšanas ceremonijai 29. aprīlī pulksten 19.00 tiešraidē varēs sekot līdzi portālā LSM.lv.
Henrieta Verhoustinska: Kāds jums šķiet šis pavasaris pēc šīs skarbās un diezgan pārbaudījumiem bagātās ziemas?
Haralds Ritenbergs: Pavasaris nāca virsū veikli, bet ar pārmaiņām – gan lietus, gan raibs kopumā.
Jana Jacuka: Man tas ir cerību pilns, jo kultūra sāk beidzot kustēties, projekti sāk realizēties, tā izskatās šobrīd... Ceru, ka tā tas arī paliks, un mēs sāksim piedzīvot kultūru šodien, šajā pavasarī.
Grūti iztēloties divus tik atšķirīgus dejotājus, kā esat jūs – laikmetīgā deja un klasiskais balets. Vai atceraties, kā jūs sākāt dejot, kāpēc?
Haralds Ritenbergs: Gandrīz 1952. gadā es beidzu baletskolu. Tajā laikā dziedāju Latvijas Nacionālās operas un baleta teātra zēnu korī. Man bija iespēja iepazīt māksliniekus, dejotājus… Visas šodienas dejas balstās uz klasiskās dejas pamatiem. Baletskolā strādāju jau 30 gadus, teātrī – 40. Kad es dziedāju zēnu korī, bija gadījums, kad viens iespaidīgs vīrs, bijušais baletmeistars, pienāca man klāt.
Es sēdēju viens, nomaļus, viņš pienāca un teica: “Vai tu negribi dejot? Tu tāds kustīgs, un tev būs baltas čībiņas…”
Un tās baltās čībiņas jūs ievilināja…
Haralds Ritenbergs: Nē, vienkārši teica, ka būs baltas čībiņas… Baleta darbs ir ogļrača darbs baltās čībiņās. Drausmīgi smags un ilgs fizisks darbs.
Jana Jacuka: Es vienmēr zināju, ka es dejošu, būšu horeogrāfe, lai gan man dzīvē īsti nesanāca dejot. Bērnībā bija pieredze ar aerobiku, ko joprojām mīlu, bet tā bija mana vienīgā dejas pieredze. Visu laiku dzīvoju ar sajūtu, ka šis ir vienīgais, kas mani interesē, ko es varētu mācīties, kam es varētu veltīt savu dzīvi. Aizgāju uz iestājeksāmeniem Latvijas Kultūras akadēmijā…
Tur aerobika noteikti noderēja!
Jana Jacuka: Ļoti noderēja, lai gan toreiz es to slēpu, jo likās, ka ar to nepietiek, lai iestātos. Es ļoti uztraucos, bet mani pamanīja, paņēma. Biju ļoti priecīga. Tikai tad, 21 gada vecumā, sākās man dejas ceļš.
Vai jūsu karjerā ir bijušas virsotnes, kas ir pagriezušas jūsu karjeru un padarījušas jūs atpazīstamu baleta vidē? Kas bija tās lomas?
Haralds Ritenbergs: Uzskatu, ka viena no galvenajām lomām bija Romeo, baletā “Romeo un Džuljeta”, jo tajā izrādē dejoju kopā ar pasaules slavenībām.
Jums ir bijis daudz slavenu partneru.
Haralds Ritenbergs: Daudz, tādēļ ka es labi mācījos duetā, biju spēcīgs, izdarīgs, varēju izcilāt visas balerīnas.
Tas ir apbrīnojami, ka no visām lomām atceraties tieši Romeo. Jana, vai tev ir viena epizode savā dzīvē, pēc kuras saprati, ka esi veikusi pareizo izvēli, esi īstajā vietā?
Jana Jacuka: Droši vien tad, kad es atvēru internetu, un izlasīju, ka man ir piešķirtas trīs nominācijas. Tas bija brīdis, kad sapratu, ka ne tikai es jūtu, ka daru pareizi, bet arī žūrija mani akceptē.
Lielākā daļa nomināciju ir par izrādi “Baiļu rutīna”, bet ir arī…
Jana Jacuka: “Viss būs labi”, “Baiļu rutīna” un “Lietisko pierādījumu muzejs”.
Harald, jūs minējāt, ka varējāt izcilāt balerīnas, tāpēc jūs izvēlējās par partneri daudzas slavenas dejotājas. Vai klasiskajā baletā vīrietis, baletdejotājs vairāk ir atbalstītājs, kurš cilā, un viņam ir mazāk jāizpaužas dejā pašam?
Haralds Ritenbergs: Viņš dejo saskaņoti, kopā ar balerīnu. Pieskaņoties balerīnai ir liela māksla, lai tas būtu kopēji.
Jūs teicāt, ka tas ir smags ogļrača darbs baltās čībiņās. Vai jums kādreiz ir nācis prātā, ka jūs varētu pamest baletu?
Haralds Ritenbergs: Man patika strādāt, neskatoties uz baltām čībiņām, bet tas ir liels darbs. Es to mīlēju. Caur spēku, sāpēm un mīlestību.
Jana, “Baiļu rutīna” ir ļoti personisks darbs, kas dejas valodā un caur tekstu atklāj sievietes baiļu teritoriju, kas rodas vardarbīgās attiecībās. Vai tev šī izrāde kalpoja kā terapija?
Jana Jacuka: Šis ir ļoti nozīmīgs darbs. Tajā stāstu par savu pieredzēto nevis globāli par sievietēm, bet par sevi caur sevi. Kāpēc man ir bail, jo bija vardarbīgas attiecības mājās, ģimenē, bērnībā piedzīvotas. Tas noteikti bija pirmais solis, lai sāktu runāt. Tas bija svarīgi.
Ja es pirmā runāšu, tad kāda cita arī sāks runāt.
Savā ziņā horeogrāfija kalpoja terapeitiski, bet vairāk to darīju, jo gribēju pārstāt klusēt. Tas vairs nebūs par “Baiļu rutīnu” kā izrādi, bet kā sociāls notikums mūsu vidē, kas man šķiet ļoti svarīgi.
Harald, vai klasiskajā baletā ir iespējams dejā izpaust savu personisko pieredzi un pārdzīvojumus?
Haralds Ritenbergs: Protams, ka jā. It sevišķi, ja tev blakus ir tādi partneri… Man bija partnere Alīsija Alonso. Mēs viens otru sapratām, un pēc tam mēs ar viņu kopā braukājām pa puspasauli, pa viesizrādēm.
Tur jūs sajutāt, ka varat būt personisks dejā.
Haralds Ritenbergs: Jā…
29. aprīlī ir Starptautiskā dejas diena. Tā ir diena, kad tiek pasniegtas Dejas balvas, bet pagājušajā gadā Dejas dienas pasākumi, kas nozīmē arī dejotāju iziešanu ielās, tika pārcelti uz augustu.. Vai ir iznācis piedalīties Dejas dienas pasākumos?
Jana Jacuka: Pēdējos četrus gadus esmu aktīvi piedalījusies meistarklasēs, kas ir rīkotas. Pēdējos divus gadus arī vadīju meistarklases. Pagājušajā gadā Dejas dienu skāra pandēmija, bet tā tomēr notika. Mēs ar Ģertrūdes ielas teātri uztaisījām pirmo tiešsaistes aerobikas nodarbību, par godu Dejas dienai. Iedvesmojoties no tā, mēs 16 nedēļu garumā piedāvājām aerobikas nodarbības katru trešdienas rītu.
Kādas īpašības visvairāk nepieciešamas dejotājam? Zinu, ka, Harald, par jums ir teikts, ka jums ir brīnišķīga humora izjūta. Vai tā ir nepieciešama dejotājam?
Haralds Ritenbergs: Ir, noteikti!
Jana Jacuka: Domāju, ka dejotājs ir mākslinieks. Viņam ir jādomā, jāpiedzīvo, tas man liekas, ka ir svarīgākais, kas dejotājam jādara.
Jana, vai esi saskārusies ar aizskārumiem dejā? Ar kaut ko, kas pārkāpj tavas privātās robežas?
Jana Jacuka: Man šķiet, ka es pati pārkāpju savas privātās robežas, taisot mākslas darbus. Tas ir vajadzīgs, jo es to daru arī priekš citiem. Māksliniekam ir jārunā par sev svarīgām tēmām un notikumiem sabiedrībā, kas šobrīd ir aktuāli sev. Man šķiet, ka paši esam tie, kuri pārkāpj savas robežas.
Man teksts vienmēr ir klātesošs. Man ir svarīgi, lai skatītājs saprastu, par ko es runāju, jo stāstu par smagām tēmām izrādēs.
Izmantoju kustību tad, kad ar vārdiem ir pārāk tieši.
Ar kustību spēju izveidot atmosfēru, runāju par ķermenisko pieredzi, arī runājot par bailēm “Baiļu rutīnā”, pieķēru sevi pie domas, ka ķermenis runās pirmais. Kad runa ir par bailēm, ķermenis reaģē pirmais, nevis tekstā varu pateikt, ka man ir bail.
Klasiskajā baletā arī ir stāsts, librets. Kurš no baleta stāstiem jums šķiet visjaudīgākais, kas izgājis cauri laika pārbaudei?
Haralds Ritenbergs: Manā laikā tas bija “Romeo un Džuljeta”. Tas bija daudzpusīgs.
Kas bija jūsu Džuljeta?
Haralds Ritenbergs: Pirmā bija Anna Priede, otrā bija Velta Vilciņa.
Anna Priede un Velta Vilciņa ir leģendāras balerīnas. Alberts Einšteins esot teicis, ka dejotāji ir Dieva atlēti, bet mēs, parastie cilvēki, kas esam ne tik graciozi, slaidi, vai jūs ieteiktu mums kustību, deju praktizēt?
Haralds Ritenbergs: Noteikti, kustību vajag vienmēr! Nevar tikai mierīgi sēdēt un lasīt žurnālus.
Ir jākustas, jāskatās, kā citi kustas, un pašiem jākustas līdzi.
Jana, vai laikmetīgā deja ir kaut kas elitāriem izredzētajiem vai “cilvēks parastais” arī var kaut ko gūt no tās?
Jana Jacuka: Protams, man ļoti žēl, ka ir priekšstats, ka laikmetīgā deja ir kaut kas elitārs, jo es tā neuzskatu. Cilvēki, kas nāk uz manām izrādēm, saka, ka visu saprata, dzīvoja līdzi un dejoja līdzi. Bieži vien, kad ķermenis kustās uz skatuves, mēs kā skatītāji, gribot, negribot kustamies tam līdzi. Tas notiek neapzināti, un savā ziņā tā ir deja, kas notikusi starp mums. Tā var būt jebkas. Arī tu praktizē deju ikdienā – staigā, elpo, apsēdies, pārdomā… Mēs visi klausāmies mūziku, kustamies, praktizējam…
