Ojārs Rubenis: Valmieras teātra štata aktieri esat jau pusgadu. Vai jau esat iejutušies Valmieras teātrī un Valmierā?
Krišjānis Strods: Es teiktu, ka jā. Kā valmierietis es nejūtos, bet kā Valmieras teātrī strādājošs aktieris es jūtos noteikti.
Jums ir tāds īpatnējs laiks, kad iegājāt teātrī. Vai jums ir sajūta, ka pilnīgi viss ir nojaukts, sākušies remontdarbi un ir nesaprotami, ko darīt?
Meinards Liepiņš: Varbūt ir tā, ka pilsētā bāri ir ciet, aktieriem nav, kur vakaros aiziet. Var aiziet uz kinoteātri, jālasa grāmatas, un mēs varam laicīgi iet gulēt, celties, ierasties uz mēģinājumu, uzvilkt ķiverīti un turpināt mēģināt.
Man liekas, ka labā lieta līdz ar jūsu kursa ienākšanu, Valmieras teātra rekonstrukciju, ka radāt pilnīgi kaut ko jaunu. Vai ir sajūta, ka kopā būvējat ko jaunu?
Meinards Liepiņš: Ziniet, vispār precīzi.
Krišjānis Strods: Viss ir tā likumsakarīgi noticis.
Gan teātris [pārtop], gan mēs ienākam, tāda sajūta, ka viss sākas no nulles punkta reizē ar teātri.
Aktieris Edmunds Freibergs ļoti agrā jaunībā teica, ka, lai nodarbotos ar teātra mākslu, ir jābūt 25% talanta un 75% darba. Tagad, kad vienā reizē runājām, viņš teica: “Esmu mainījis savas domas – ir jābūt 75% talanta un 25% darba”. Kā jūs domājat?
Krišjānis Strods: Es teiktu piecdesmit pret piecdesmit.
Meinards Liepiņš: Es teiktu, ka katru dienu no sevis 100% darbs un 100% talants.
Jūs abi divi esat siguldieši. Viens no jums, Meinards, mācījās biznesu, un tomēr abi divi aizgājāt uz Teātra fakultāti. Jūs tā sarunājāt Siguldā?
Krišjānis Strods: Nesarunājām.
Meinards Liepiņš: Vai sarunājām? Nē. Starp citu, mēs vairākus gadus vidusskolā sēdējām pie viena galda matemātikā. Krišjānis jau nodarbojās ar teātri, bet es ne. Es vēl tajā brīdī kautrējos.
Es uzskatīju, ka teātris nav vīrišķīga profesija.
Kurā brīdī domas mainās, ka tā tomēr ir vīrišķīga profesija?
Meinards Liepiņš: Tajā brīdī, kad esi projām. Es biju Dānijā, biju pats ar sevi… Tas bija tāds priekštats vidusskolā, bet man tas mainījās. Sāku strādāt un sapratu, ka tas ir tāds pats smags darbs kā jebkurš cits. Varbūt tikai nodarbinām citus muskuļus.
Katrs jauns aktieru kurss ir veiksme, manuprāt. Ejot teātrī viņi grib kaut ko mainīt, kaut ko sasniegt. Reizēm aplaužas spārni, bet, kad kurss iet, tad viņiem liekas – tagad mēs strādāsim citādāk, tagad mēs darīsim lietas citādāk. Vai jums arī ir tāda sajūta?
Krišjānis Strods: Es domāju, ka jā. Tā sajūta noteikti tāda ir. Vienīgais, tu saproti, ka tas nav tik ātri izdarāms. Tu nevari paņemt, un čiks – ir pārmaiņas.
Pirmkārt, notiek pārmaiņas ar pašiem mums kā kursa kodolam, mums jāpārdefinē, kas mēs tagad esam teātrī.
Tas vairs nav tas pats kurss, kas bija “Zirgu pastā” akadēmijā. Tagad mēs esam teātrī. Katram sāk parādīties sava privātā dzīve, un tās vairs nav divpadsmit stundas dienā kopā, bet noteikti visiem ir kaut kāda perspektīva uz pārmaiņām, visi kaut ko grib, cerams, ka tā arī sanāk.
Lielākais uzdevums ir pašiem saprast, kas mēs tagad viens otram esam.
Kursa starpā vai vispār Valmieras teātra kolektīvā?
Krišjānis Strods: Es teiktu, ka vairāk kursa starpā.
Reģionālajiem teātriem ir problēma, ka uz tiem aiziet labi, jauni, talantīgi cilvēki, taču viņus sāk pie sevis pārmānīt Rīgas teātri. Vai jums ir pārliecība, ka jūs kādus desmit gadus varētu stutēt Valmieras teātri? Es saprotu, ka to ir grūti apsolīt televīzijā Latvijas priekšā, bet kāda ir jūsu iekšējā sajūta, kam ir jābūt teātrī, lai jūs to darītu?
Krišjānis Strods: Desmit gadi tagad man liekas liels posms, ja godīgi. Tas liekas daudz. Es nezinu, man grūti atbildēt par desmit gadu periodu. Protams, iekšā ir tā sajūta, ka gribas darīt, gribas strādāt, gribas audzēt muskuļus, bet kā tas notiks… Tas jautājums – kam ir jābūt teātrī, lai tas tā notiktu – pārmaiņas nav vienpusējs process, ka mēs, kurss, nākam un gribam jums tās pārmaiņas. Pārmaiņām ir jābūt arī no otras puses. No tā, ko mēs saņemam pretī. Tas ir abpusējs process.
Jūs abi tiekat raksturoti kā cilvēki, kuri spēj ļoti labi parodēt. Piemēram, Meinards mākot attēlot Alvi Hermani, savukārt Krišjānis ļoti labi mākot atdarināt Valteru Sīli.
Meinards Liepiņš: Es to darīju mācību nolūkos, lai attīstītu savas novērošanas prasmes. Tas tālāk izvērtās, performējot Spēlmaņu naktī kopā ar Kārli Arnoldu Avotu, kurš spēlēja Dž. Dž. Džilindžeru.
Un režisors Valters Sīlis?
Krišjānis Strods: Tas bija sen, kad tas bija jādara…
Ja jums būtu jāraksturo savs kurss un jāsaka, kas ir jūsu kursa lielākā vērtība?
Meinards Liepiņš: Šobrīd tās droši vien ir darba spējas, jo mēs veltam visu savu laiku teātrim, to varam apgalvot. Mēs turam kaut kādu noslēpumu un esam arī ļoti draudzīgi savā starpā. Es teiktu, ka mums ir ļoti labs mikroklimats kursā, teātrī, un to ir veicinājuši arī pasniedzēji Indra Roga un Mihails Gruzdovs.
Es bieži dzirdu, ka par mums izsakās, ka esam ļoti saliedēts kolektīvs. Tā ir vērtība.
Es domāju, ka to ir prieks dzirdēt gan jūsu pasniedzējiem, gan teātra direktorei Evitai Sniedzei. Krišjāni, tev tikko bija liela loma vienā no visfantastiskākajām lugām – Edvarda Olbija “Kam no Vulfa kundzes bail?”. Tu spēlēji kopā ar tādu granddāmu kā Elīnu Vāni. Kāda bija tava sajūta kā jaunam aktierim būt šādā materiālā un spēlēt kopā ar Elīnu?
Krišjānis Strods: Man ļoti patika materiāls. Pirmkārt, runājot par grandiem, sākumā es drusciņ mulsu. Tur ir tāda ainiņa, kur kaut kam ir jāpieskaras vairāk, un Elīna ir ļoti profesionāla. Viņa juta, ka es baidos, paņēma man to roku ar tādu – viss, nebaidies! Tad es vairs nebaidījos. Tam mēs ātri tikām pāri, bet es izjutu lielu atbildību. Pašā sākumā es ieraudzīju to apjomu, kas ir jāizdara, un tāds vēl nebija bijis manā aktiera karjerā – tik liels, apjomīgs darbs. Pirmizrāde vēl būs.
Es teiktu, ka esam gatavi satikt publiku, satikt skatītāju.
Esmu gandarīts. Tas bija diezgan sarežģīts posms. Arī visā Latvijā tajā brīdī notika viens no visiem viļņiem, tad viss aizslēdzās. Mēs vienīgie teātrī strādājām, un bija tāda drusciņ nolemtības sajūta. Viss mijās kopā, darbs, tās tēmas un kas notiek aiz teātra durvīm. Tas bija kārtīgs izaicinājums.
Savukārt, tev, Meinard, izaicinājums vēl ir priekšā. Tu būsi galvenais varonis fantastiskā literārā darbā – Andra Kalnozola “Kalendārs mani sauc”. Cilvēks, kurš tev ir jāattēlo, ir ļoti īpatnējs. Vai tu šim darbam esi atradis kādu prototipu, vai radi to savā filozofijā, savās domās?
Meinards Liepiņš: Šo darbu vēl tikai sāksim mēģināt. Es vairākkārt šo darbu esmu lasījis, pārlasu un gatavojos. Es ļoti novērtēju, ka man ir uzticēta ļoti liela, atbildīga, loma. Es eju grāmatnīcās, un visur šī zaļā grāmatiņa ir skatlogos, internetā cilvēki mainās domām, pērk, lasa un pārspriež. Es neesmu nobijies. Esmu tiešām ļoti saviļņots par iespēju.
