Raidījumā "Teātris.zip" par kanoniem, par Ausmas Kantānes skatuves esību un par Belševicas dzeju un tās interpretācijām sarunājas Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Juris Vaivods un Raimonds Pauls.
No 12. novembra uz ierobežotu laiku "Teātris.zip" ierakstā skatāma viena no septiņām "Dailes kanona" izrādēm – iestudējums ar Raimonda Paula, Ausmas Kantānes un Ilzes Ķuzules-Skrastiņas dalību.
Ojārs Rubenis: "[Kultūras] kanons ir kā brilles, caur kurām ieraudzīt Latviju un tās vērtības" – to es izlasīju Kultūras kanonā. Tad es nokonstatēju, ka Kultūras kanonā, izrādās, Dailes teātris ir diezgan dominējošs, jo tajā ir Dailes teātra ēka (kā kultūras piemineklis), tajā ir Eduards Smiļģis, Pēteris Pētersons, tajā ir Dailes teātrim piederīgais Uldis Pūcītis, tajā ir "Brands", kā izrāde, kurai mūziku rakstījis Raimonds Pauls, un tajā ir arī pats Raimonds Pauls.
Ilze Ķuzule-Skrastiņa: Arī Vizma Belševica.
Savukārt Viesturs Kairišs, kurš tagad ir Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs, vienmēr ir bijis ļoti kontroverss cilvēks un šādas lietas kā kanonus nekad nav atzinis. Un tad es izlasu Dailes teātra mājaslapā, ka Viesturs Kairišs saka sekojošo: "Dailes kanons nav muzejs, [..] tas ir atjaunojošais teātra mākslas avots." Man ir jautājums, ko jūs trīs saprotat ar vārdiem "kultūras kanons" un "Dailes kanons"? Kas, maestro, jūsuprāt, ir kultūras kanons?
Raimonds Pauls: Vārds "kanons" tiek izmantots mūzikā, tā ir zināma muzikāla forma. Es zem šī vārda saprotu, ka tur ir satikušies ļoti interesanti un talantīgi cilvēki – aktieri. Man piedāvāja Belševicas dzeju vienkārši pavadīt, tur nekas rakstīts nebija. Sarunāja tikai…
Maestro, pie Belševicas dzejas mēs tūlīt atgriezīsimies. Bet, kad jums saka, ka Kultūras kanonā ir Raimonds Pauls, kā jūs jūtaties?
Raimonds Pauls: Pašam te negribas par sevi runāt. (smejas) Tas bija gods. Es vēl šodien atceros, ka sanāca kopā talantīgi cilvēki un kaut ko darīja – lasīja dzeju vai dziedāja… Vēlāk tas tika pārsaukts tanī gudrā vārdā "kanons". Kanons – tie ir talantīgi cilvēki, kas kaut ko labu izdara.
Ilze, Juri, kas, jūsuprāt, ir kanons?
Ilze Ķuzule-Skrastiņa: Es teiktu, ka kanons ir pamats. Kanons ir lieli, lieli pamati, uz kā balstās viss pārējais, šajā gadījumā kultūra, teātris, mūzika. Kanons ir kaut kas, ko mēs ļoti cienām, godājam un vienmēr atceramies.
Es arī esmu pētījusi šo kanona sarakstu, un dažkārt ir tik interesanti saprast to, ka mēs joprojām dzīvojam starp šiem kanoniem, viņi – daļa no šiem kanoniem – vēl ir starp mums, un mēs viņus piedzīvojam.
Tā ir ļoti laba sajūta.
Ilze Ķuzule-Skrastiņa: Tā ir ārkārtīgi pagodinoša sajūta.
Un atbildīga.
Ilze Ķuzule-Skrastiņa: Ļoti, jā.
Juri?
Juris Vaivods: Es paturpināšu maestro iesākot līniju. No muzikālās terminoloģijas tik tiešām kanons ir, kad viens kaut ko iesāk, otrs turpina, trešais iestājas un turpina. Šinī gadījumā tās ir vērtības, kur ģeniāli cilvēki ir satikušies, kāds ir izteicis ideju, kāds ir šai idejai noticējis un turpinājis, un iededzies un iedegušies ir tālāk, tālāk, tālāk. Principā tās ir virsotnes, kas it kā ir piefiksētas noteiktā laikā un telpā, bet, es domāju, tās vēl uzlādēs vairākas paaudzes; tās ir vērtības, uz kurām aicina tiekties arī šodien mākslas sfērā darbojošos.
Vai jums ar Viesturu Kairišu ideja par "Dailes kanonu" dzima izejot no tā, ko tu tagad teici – paņemt vērtības un pielikt klāt jaunos, kuriem uz tām tiekties? Vai arī tur bija kāda cita pamatideja, veidojot septiņas brīnišķīgas izrādes ar vecmeistariem un jaunajiem kopā, un vēl dažiem citiem cilvēkiem no malas?
Juris Vaivods: Protams, mēs gribējām parādīt savu bagātību.
Mēs esam laimīgi, ka mums teātrī ir paaudžu pārmantojamība, ka joprojām mums strādā brīnišķīgas leģendas – visi šie aktieri, kuri veidoja savus priekšnesumus.
Es domāju, ka tā ir neatsverama bagātība. Otra lieta bija pilnīgi racionāli izskaidrojama. Tas tapa kovida laikā, kad visi bija slēgts un kad šie brīnišķīgie aktieri vienkārši bija, kā mēs muzikāli sakām, uz pauzes. Mēs runājām, ka tā nedrīkst būt, ir jāļauj viņiem kaut kā sevi realizēt. Tad mēs domājām par materiāliem, kuriem pieskarties, un ar vienu otru [aktieri] uzreiz izdevās pirmajā telefonsarunā vienoties, ar citu bija grūtāk. Bet man bija prieks, ka viņi atsaucās un radīja tiešām neaizmirstamus mirkļus.
Man jāsaka, ka es no septiņām izrādēm redzēju trīs, bet tā bija fantastiska sajūta. Bija pilnīgi vienalga, vai Juris Strenga izrādē sajauc tekstu vai viņam nokrīt lapa, tu visu piedod. Tev ir tāda sajūta, ka uz skatuves ir globālas personības un tās tevi influencē tādā pakāpē! Šoreiz mēs runājam par izrādi, kur ir skumjā ziņa, – pēdējo izrādi nospēlēja liela māksliniece Ausma Kantāne, kuras vairs nav mūsu vidū. Mēs esam ļoti, ļoti priecīgi, ka mums izdevās šo izrādi ierakstīt. Tagad atgriezīsimies vēsturē. Paula kungs, kad 1994. gadā jūs iestudējāt "Visi koki Dieva doti" ar Ausmu Kantāni – kā radās šī sadarbība?
Raimonds Pauls: Vispār satikties ar Ausmu vienmēr bija ļoti interesanti. Es arī viņu vēroju, par cik mēs tanī vienā mājā [dzīvojām] – viņa tur nesa savu krustu kopā ar to lielo dzejnieku. [..] Nenoliedzami viņa visu laiku spēlēja. Kad mēs satikāmies, viņa vienmēr runāja mazlietiņ tāda uzspēlētā manierē, bet tas bija forši. Es atceros, ka parādījās tāds dzejolītis un faktiski no tā sākās mūzika: es kaut kādā veidā nospēlēju tēmu "Visi koki Dieva doti", un pēc tam es to atcerējos un mēs to izmantojām. Kas ir vēl viena interesanta lieta tanī "Kanonā" – ne jau viss tiek nofilmēts, daudzi uzvedumi bija improvizācijas, vienādi atkārtot to, ko mēs tur darījām, mums nesanāca. Tekstu viņas lasīja, kāds tas ir oriģinālā, bet interpretācija, kas attiecas uz mani – vienmēr saspēlēju kaut ko pavisam savādāk. Es atceros, kā viņa mēģināja dziedāt to vienkāršo melodiju "Visi koki Dieva doti"…
Ar Ausmu satikties uz skatuves vienmēr bija notikums.
Juri, kā teātrim krita izvēle veidot izrādi ar Paulu, Kantāni un vēl piesaistīt klāt Ilzi?
Juris Vaivods: Šī bija leģendāra izrāde. Ir tāds teiciens, ka divreiz vienā upē neiekāpsi, bet šis ir tas moments, kad es teiktu, ka Ausmai izdevās otrreiz iekāpt tai paša upē. Ar savu viedumu, ko viņa pa šiem gadiem bija uzkrājusi, kad Dailes teātrī vairs nedarbojās, tas bija tik fascinējoši klausīties pilnīgi citas krāsas tajos pašos dzejoļos. Sākotnēji, teikšu atklāti, viņa nepiekrita, bet es nepadevos. Mēs daudz ar viņu runājām`, un pirmais mazais pirkstiņš, pie kura viņa tomēr pieķērās, bija, ka es teicu, lai viņa drusciņ palīdz Ilzei pie dzejas, atšifrēt visu to, kas ir iešifrēts tai eksemplārā. Paldies Jānim Siliņam, kurš bija saglabājis eksemplāru ar visām Ausmas piezīmēm [no 1994. gada iestudējuma]. Bija interesanti lasīt. Tur kaut viens vārdiņš ierakstīts, un tas jau iedod atslēgu uz vienu vai otru dramaturģisku pagriezienu.
Tas, ko Ausma darīja – tā dzeja pārvērtās par mūziku. Tik muzikāli iekrāsot pat palīgteikumiņus, vārdiņus – tā ir liela meistarība.
Man ir prieks, ka maestro arī piekrita šai lietai. Mums savukārt bija jāmeklē kaut kāda jauna atslēga tieši muzikālā ziņā, un te mēs izmantojām visus Ilzes talantus, ka Ilze ir arī brīnišķīga dziedātāja.
Bet 1994. gadā taču nebija dziesmas? Ausma taču nedziedāja?
Raimonds Pauls: Nē. Viņa dungoja līdzi. Viņa uztraucās par dziedāšanu. Es teicu – nevajag dziedāt, lasi, tur ir skaista dzeja, varbūt, ka mēģini rečitēt visu to padarīšanu.
Ilze, tu kaut reiz biji uz skatuves satikusies ar Ausmu?
Ilze Ķuzule-Skrastiņa: Nē. Šis man bija sapņu piepildījums.
Jo?
Ilze Ķuzule-Skrastiņa: Jo kopš bērnības viņa vienmēr ir bijusi viena no manām mīļākajām aktrisēm. Viņas vairs nebija teātrī, kad es ienācu. Bet es esmu viņas grimētavā, kur viņa bija kopā ar Dinu Kupli. Mani vecāki ir Ausmas un Imanta draugi. Protams, ka es zināju šos cilvēkus, bet pavisam, pavisam citādāk.
Vai tu, jau tik ilgus gadus profesionāla māksliniece teātrī, tomēr uztraucies kopā ar Ausmu [spēlēt]?
Ilze Ķuzule-Skrastiņa: Ojār, es biju starp kanoniem! Es biju izrādē ar nosaukumu "Dailes kanons", starp dzīviem, reāliem, īstiem kanoniem, starp maestro un Ausmu Kantāni!
Raimonds Pauls: Jā, tas vispār ir liels gods. (smejas)
Ilze Ķuzule-Skrastiņa: Tas ir liels gods, maestro! (smejas)
Juris Vaivods: Un pārbaudījums.
Ilze Ķuzule-Skrastiņa: Un pārbaudījums. Un Vizma Belševica arīdzan.
Es biju, man liekas, uz pirmizrādi vai otro izrādi. Mēs, [Ilze], vēl satikāmies bufetē. Es Ausmu patiesībā pazinu diezgan labi, un es zināju, ka viņa vienmēr uztraucas, [bet] es nekad nebiju redzējis viņu tik ārkārtīgi uztraukušos ne uz skatuves, ne dzīvē. Tad es tev prasīju, vai Ausma ir šausmīgi uztraukusies? Ilze man atbildēja, ka šodien jau vēl ne. (smejas) Vai jums vajadzēja palīdzēt Ausmai pēc tiem gadiem?
Ilze Ķuzule-Skrastiņa: Vajadzēja palīdzēt, un mēs arī palīdzējām. Viņa man, protams, ārkārtīgi palīdzēja, bet, es domāju, ka es arī viņai tomēr palīdzēju. Es pat nevaru iedomāties, ko tas no viņas prasīja. Es domāju, mēs neviens īsti nevaram iedomāties.
Pirmkārt, tik milzīga pauze, otrkārt, tik atbildīgs un emocionāls cilvēks. Tas kokteilis bija ārkārtīgi spēcīgs. Protams, ka pirmizrāde bija tāda ļoti trīsuļojoša, bet tajā pašā laikā ārkārtīgi enerģētiska. Ārkārtīgi enerģētiska!
Blakus Belševicas dzejai tev bija dziesmas. Ko tas no tevis prasīja?
Ilze Ķuzule-Skrastiņa: Mēs ar maestro jau bijām tikušies, pirms tam Radio mājā bijām izmēģinājuši. Protams, ka es biju šausmīgi uztraukusies. Bija skaidrs, kā jau Juris teica, ka tas viss kaut kā jāmēģina jaunā mērcē likt. Es iesākumā gribēju, lai Ausma tikai runā un es tikai dziedu, bet tā Ausma īsti nebija ar mieru. Tad mēs vienojāmies, ka tomēr abas runāsim, bet es tomēr vairāk… Jo man gribējās, ka viņa vārdu izsaka visvairāk un es savukārt papildināt ar…
Raimonds Pauls: Ja kāds tās dziesmas iemācīja, tad tas bija Juris, kurš mocījās ar tiem aktieriem. (smejas)
Kas ir Belševicas dzejas kodols, pamats? Uz kaut kā jūs taču vienmēr balstāt izrādi, ir kaut kāda pamatlīnija. Vai jūs to varat definēt?
Ilze Ķuzule-Skrastiņa: Šajā gadījumā tie bija Ausmas atlasīti dzejoļi no 1994. gada. Kaut kas nedaudz nāca klāt, bet pamatā tie bija tie. Ausmu visvairāk uzrunāja, ka Vizma Belševica runā caur darbu, caur floru, caur faunu. Ausma jau arī bija cilvēks, kam katrs kociņš un sunīts un kaķītis bija tikpat mīļš, cik cilvēciņš. Vizma Belševica it kā runā par puķēm, bet, protams, ka patiesībā ne par puķēm.
Tu esi dzejnieces meita, un tava mamma, rakstot dzeju, ļoti daudz ir izmantojusi tā saucamo Ēzopa valodu, lai mēs saprotam pilnīgi citas lietas. Vai Vizmas Belševicas dzejā arī ir Ēzopa valoda, un vai vispār šodien tāda Ēzopa valoda strādā, vai mums nav pilnīgi cita uztvere uz to dzeju?
Ilze Ķuzule-Skrastiņa: Es esmu pilnīgi pārliecināta, ka strādā. Jo tas kods, ko katrs dzejolis sevī nes, ir kaut kādā zemapziņas līmenī. Es esmu pilnīgi droša, ka cilvēkam to vajadzētu uztver arī ar mūsu gadsimta domāšanu. Es ceru, ka tā tas arī paliks.
Kas bija Ausmas mīļākais Belševicas dzejolis? Tu to uzzināji?
Ilze Ķuzule-Skrastiņa: Man ir viens variants.
Juris Vaivods: Man arī. Kurš tev?
Abi reizē: Man liekas, ka "Miers".
Ilze Ķuzule-Skrastiņa: "Es saku – nu man beidzot ir miers." Es tikko atcerējos stāstu. Ausma runāja dzejoji "Tev dārzā ķirsis? Neesi tik drošs." Kad Ausma aizgāja, vasarā es aizbraucu uz laukiem, un man caur terases dēļiem (kāds, droši viens bērns, kaut kad bija iemetis ķiršu kauliņu) bija izaudzis ķirsis. Man likās, ka tā ir skaista zīme. Es tieši to nodomāju – domāju, ka tas ir ķirsis, bet "neesi tik drošs."
Dzejolis "Miers" man atausa atmiņā tanī brīdī, kad mēs uzzinājām, ka Ausma aizgāja. Tas man likās liktenīgi. Vai tev, [Ilze], ir kāds Belševicas dzejolis, kas tev ir īpaši mīļš?
Ilze Ķuzule-Skrastiņa: Man ir, jā. Man gan jāsaka, ka mans mīļākais Belševicas dzejolis ir "Mārsils". Tas ir arī viens no pirmajiem, ko es izlasīju, kad es vispār sāku kaut ko lasīt savā dzīvē.
Man ir ļoti daudzi mīļi Vizmas dzejoļi. Viņa ir viena no manām mīļākajām dzejniecēm.
Raimonds Pauls: [..] Viņai ir lieliska dzeja. Redziet, šodien problēma ir tā, ka šo dzeju izpildītāji bieži vien neaiznes līdz klausītājiem.
Ar ko šis "Kanons", ar jums klātesošajiem un Ausmu Kantāni, atšķiras no pārējām izrādēm?
Juris Vaivods: Ar krāsām. Katram ir savas krāsa, katram no šiem lielajiem dižgariem, ko mēs likām priekšā. Šajā gadījumā tā bija Vizma Belševica; Lidijai Pupurei bija Zenta Mauriņa; Jurim Strengam Nīče brīnišķīgā Šuvajeva tulkojumā; vai brīnišķīgā Monta Kroma Lilitas Ozoliņas sniegumā; vai Jāņa Rokpeļņa dzejas raibās krāsas, ko Juris Bartkevičs cīņā ar Platonu Buravicki izcīnīja; vai Rēzija ar Raini, kas ir mūsu kultūras vērtība; un Olga Dreģe ar Broņislavu Martuževu. Tās ir mūsu, latviešu, bagātās krāsas.
Raimonds Pauls: Man liekas ļoti labi, ka pēdējos gados atkal sāk atgriezties pie dzejas. Vienu laiku teātri, man liekas, pat klusēja. Kaut kā dzeja, ar ko agrāk tieši izcēlās aktieri, tika nobīdīta malā. Bet tagad arī Radio mēs cenšamies kaut ko tomēr atrast, jo tur ir lielas vērtības. Daudz ir uzvārdu, kas jau tiek aizmirsti, bet ir laiks par tiem runāt, jo tie ir tiešām labi dzejnieki. Tā ir viena no aktiera pamatprofesijām – lasīt dzeju. Vai dzeja šodien aizies?
Aiziet, aiziet. Riktīgi labi aiziet.
Raimonds Pauls: Tas viss atkal ir no aktiera, no izpildītāja [atkarīgs], kā viņš pasniegs. Tas ir jāmāk.
Paldies jums – trim brīnišķīgām personībām! Skatītājiem es novēlu patiesi vēlreiz izjust to baudu, satikties ar Ilzi [Ķuzuli-Skrastiņu] un Raimondu Paulu un, protams, atcerēties Ausmu Kantāni viņas pēdējā izrādē. Mēs esam ļoti, ļoti gandarīti Latvijas Televīzijā, ka mēs paspējām šo izrādi ierakstīt. Un, cerams, ka nākamajā gadā parējos "Dailes kanonus" Dailes teātris atgriezīs uz skatuves un jūs varēsiet tos noskatīties [klātienē].
