Labrīt

Andrejs Saņņikovs: tas, kas notiek Baltkrievijā, nav vēlēšanas, bet gan pretošanās režīmam

Labrīt

Ko Rīgai sola „Latvijas Krievu savienība” un Miroslavs Mitrofanovs?

Igauņu māksliniece Barbara Lehtna Rīgā veido projektu par cilvēku atmiņām

Novilkt drēbes, parādīt bankas kontu vai vienkārši uzklausīt? Igauņu māksliniece Rīgā veido projektu par cilvēku atmiņām

Kā jums šķiet – ko man vajadzētu izdarīt, lai jūs mani atcerētos līdz mūža galam? Šādu jautājumu savā pētījumā vairāk nekā 60 sarunas biedriem uzdeva teātra veidotāja Barbara Lehtna no Igaunijas. Visu šo gadu viņa internetā sarunājusies ar nepazīstamiem ļaudīm no dažādām valstīm, pētot ētikas un robežu jautājumus. Bet pēdējo mēnesi Lehtna pavadījusi rezidencē Ģertrūdes ielas teātrī Rīgā, kur 14. augustā notiks viņas pētījuma prezentācija skatuves valodā.

Barbara Lehtna teātra pasaulē darbojas jau vairāk nekā sešus gadus. Ienākusi tajā caur deju un fizisko teātri, bet nesaista sevi ar kādu atsevišķu skatuves mākslas žanru.

Barbara Lehtna angliski raksturo sevi kā “teātra veidotāju” vai “teātra radītāju”, atzīstot, ka igauniski tam nav īsti laba tulkojuma. Arī latviski precīza termina nav, bet doma ir skaidra – māksliniece pati meklē stāstus, veic pētījumus un pārceļ tos skatuves valodā. Interese par tādām tēmām kā ētika, personīgās atmiņas un pieredzes stāsti Lehtnu atvedusi līdz Rīgai un projektam “Kurš mani beigu beigās atcerēsies?”.

“Es ieliku internetā sludinājumu, aicinot cilvēkus uz stundu garu sarunu par šo tēmu. “Skype” un “Zoom” platformās tikos ar cilvēkiem no visas pasaules un jautāju: kas man būtu šīs stundas laikā jāizdara, lai jūs mani atcerētos līdz mūža galam?” stāsta māksliniece.

Pēc vairāk nekā 60 sarunās pavadītām stundām Lehtna atzīst: cilvēku iztēlei patiešām nav robežu. Viņa ir darījusi gandrīz visu.

“Bija cilvēki, kuri vienkārši gribēja izrunāties – viņi bija ļoti noskumuši un pat traumēti. Un man kā pētniecei tas bija svarīgi, jo šeit sākas ētiskas dabas jautājumi: ko es kā teātra veidotāja varu darīt? Varbūt šiem cilvēkiem nevajadzētu piedalīties šādā projektā, bet drīzāk meklēt profesionālu palīdzību?

Bet esmu satikusi arī ārkārtīgi jautri noskaņotus ļaudis, kuri ir gribējuši mani redzēt kailu (un redzēja), ielūkoties manā bankas kontā (un ielūkojās), dziedāt un dejot kopā ar mani – arī to mēs darījām,” stāsta māksliniece.

Kāpēc viņa bija gatava ko tādu darīt? Māksliniece atbild: šis pētījums nav tikai par ētiku attiecībā uz izrādes dalībniekiem, bet arī par ētikas robežām attiecībā uz sevi.

“Šis ir autobiogrāfisks darbs, vismaz daļēji. Un kā pētniekam tev ir jāsajūt tā robeža, kur tavs darbs sāk kļūt neētisks,” skaidro māksliniece. “Tāpēc man vajadzēja izmēģināt arī ne tās pašas ērtākās situācijas. Savā ziņā tā ir arī varas spēle ar publiku: ja viņiem pietiek dūšas prasīt man izģērbties, tad man pietiks dūšas to arī izdarīt! Galu galā – tas ir tikai kails ķermenis. Ja viņiem pietiek dūšas prasīt ieskatīties manā bankas kontā – nu, labi, lūdzu! Ko tālāk? Tas ir ļoti interesanti – cik daudz no šī darba radu es pati un cik – mani sarunu biedri? Atbilde ir kaut kur pa vidu.”

Šīs sarunas Barbara Lehtna turpināja arī rezidencē Rīgā, nu jau tiekoties ar cilvēkiem klātienē. Teātrī atzīst, ka interese piedalīties bijusi negaidīti liela. Jautājums par to, kurš un kā mūs dzīves beigās atcerēsies, nodarbina daudzus. Barbarai tas ir svarīgs gan personiskā, gan plašākā vēstures kontekstā.

“Man trūkst ziņu par savas ģimenes vēsturi. Zinu, ka manas vecmāmiņas vecākus deportēja, bet nezinu detaļas. Tas man lika domāt vairāk par mantojumu – kas un vai vispār kaut kas pēc mums paliek? Gan igauņi, gan latvieši labi zina, kā tas ir, ja kāds cits no ārpuses iejaucas un nolemj, ka viena cilvēku paaudze tiks aizmirsta,” atzīmē Lehtna.

Bet kas tad galu galā ir tas kopsaucējs, kas vieno visas Lehtnas sarunas? Tā viena lieta, kādēļ mēs paliekam citu cilvēku atmiņā – varbūt līdz pat mūža galam?

Māksliniece spriež: “Es domāju, ka tā ir empātija. Ja tu sajūti empātiju, tad tu arī atceries šo cilvēku. Viņš tev stāsta par skumjāko vai priecīgāko dienu savā dzīvē, un tu atceries arī savējo... Man ir jautājuši – vai es pati atceros visus tos cilvēkus, ar kuriem esmu runājusi šī projekta laikā? Gribētos teikt, ka jā, bet, protams, es vairāk atceros tos, kuriem izdevās mani atbruņot.

Atceros tos, kuri mani šokēja, lai gan tas ir grūti izdarāms. Viņi šokēja ar radikālu atklātību un godīgumu. Jā, atslēgas vārds ir empātija.”

Barbara Lehtna ir pirmā māksliniece, kura šovasar piedalās Ģertrūdes ielas teātra jaunajā rezidenču programmā teātra profesionāļiem, kuri nesen sākuši karjeru un vēl meklē savu ceļu uz skatuves. Vienīgais noteikums – izzināt un iesaistīties arī vietējā mākslas ainavā, tā veicinot arī jaunus kontaktus un ideju apmaiņu, stāsta Ģertrūdes ielas teātra projektu vadītāja Evija Sedola.

“Tas ir tāpat kā, kad uzar zemi un ielaiž gaisu, lai zeme būtu auglīgāka. Tie ir jauni pavērsieni, jaunas sadarbības, kuru augļus mēs neredzēsim rīt vai parīt. Mēs ceram, ka veidosies arī sadarbība ar vietējiem māksliniekiem, bet tas ir atkarīgs gan no rezidējošajiem māksliniekiem, gan apkārtējiem apstākļiem,” skaidro Sedola.

Jāpiebilst, ka Ģertrūdes ielas teātris jauno rezidenču programmu starpsezonu periodā veido ar “Norden” Ziemeļvalstu un Baltijas valstu mobilitātes programmas “Kultūra” atbalstu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti