100 Latvijas pirmizrādes

"Tumšie brieži" Valmieras Drāmas teātrī (2001) - nogalināt, lai izdzīvotu

100 Latvijas pirmizrādes

Džordža Gēršvina opera "Porgijs un Besa" (LNOB, 1973)

"Zaļā zeme" Nacionālajā teātrī (1996) - laikmeta esence un pudeles balkonā

Notikums ar laikmeta garšu un troksni zālē. Upīša «Zaļā zeme» Nacionālajā teātrī

Andrejs Upīts savu "Zaļo zemi" sarakstīja Otrā pasaules kara laikā Krievijā. Iesāktais manuskripts sadega ugunsgrēkā, un Upīts savu 704 lappuses garo mūža darbu pārrakstīja vēlreiz. Drīz vien "Zaļā zeme" nonāk arī uz teātra skatuves, kur to 1950. gadā iestudē Alfreds Amtmanis-Briedītis. Pēc 46 gadiem "Zaļā zeme" uz Nacionālā teātra skatuves atgriežas. Pie monumentālā darba ķeras Edmunds Freibergs, kurš tikko kļuvis par teātra galveno režisoru. 1996. gada iestudējums kļūst par Notikumu Latvijas teātrī un saņem sešas "Spēlmaņu nakts” nominācijas.

"Izrādes tapšanas formālais iemesls bija tāds, ka teātrim tuvojās astoņdesmit gadu jubileja, un biju izdomājis iestudēt triptihu – Upīša "Zaļo zemi", Deglava "Rīgu" un Lāča "Zvejnieka dēlu”,” iestudējuma ieceres aizsākumu atceras režisors Edmunds Freibergs. "Visām šīm izrādēm teātra vēsturē bija diezgan liela nozīme, īpaši jau "Zaļajai zemei", jo tas bija Amtmaņa-Briedīša leģendārais darbs. Nolēmu pie šiem trim materiāliem atgriezties, lai paskatītos uz tiem sava laika – deviņdesmito gadu vidus – kontekstā.”

Režisors neslēpj, ka viņu saistījuši visi trīs materiāli, īpaši "Zaļā zeme”. "Jo man vienkārši patīk Andreja Upīša darbi – varbūt ne visi, taču jau bērnībā lasīju "Robežnieku" triloģiju. Domāju, viņa skatījums uz dzīvi, kaut arī brīžam diezgan ass, skarbs, neko neidealizējošs, ir ļoti būtisks.”

Daudz līdzību ar deviņdesmitajiem

Bija 90.gadu vidus, un Upīša "Zaļajā zemē" Edmunds Freibergs saskatīja daudz līdzību ar tā brīža Latviju, kaut Upīts romānā pievērsies savam bērnības laikam – 19.gadsimta nogalei: "Tobrīd bijām atguvuši neatkarību, un sākās sabiedrības noslāņošanās. Viena daļa bija veiksmīgi biznesmeņi, kuri ar godīgiem vai negodīgiem paņēmieniem tika pie turības un tēmēja arī uz politisko varu.

Un te ir paralēle ar Brīviņu saimnieku, kurš, varētu teikt, bija viens no pirmajiem latviešu oligarhiem. Viņš arī rīkojās gan ar godīgiem, gan negodīgiem paņēmieniem – lika nodedzināt kūti, lai dabūtu apdrošināšanas naudu, un tēmēja arī uz pagastveča vietu.

Un šī paralēle bija ļoti skaidri nolasāma! Un tad bija tā otra daļa, kas arī bija saistījusi savas cerības ar Latvijas neatkarību, bet diemžēl slīga arvien lielākā nabadzībā. Te bija nepārprotama paralēle ar Ošu ģimeni. Ļoti vēlējos, lai šai izrādei būtu pietiekami aktuāls skanējums."

Panākumi "Spēlmaņu naktī" 

Izrādē piedalījās gandrīz viss Nacionālā teātra aktieru ansamblis. Gunāra Zemgala veidotajā scenogrāfijā precīzi tuvplāna dialogi mijās ar krogus pūļiem.

Astrīda Kairiša iestudējumā "Zaļā zeme" Nacionālajā teātrī (1996)

Teātra balvai "Spēlmaņu nakts" Freiberga "Zaļo zemi" nominēja sešās kategorijās – par labāko latviešu literatūras iestudējumu, labākajiem kostīmiem un četriem īpaši spilgtiem aktierdarbiem – Astrīdas Kairišas Osieni, Inta Burāna Osi un tolaik vēl pavisam jauno aktieru Daigas Gaismiņas Bērziņu Lienu un Ulda Anžes Mazo Andru.

Balvas saņēma divi – Ints Burāns un Uldis Anže.

"Spēlmaņu nakts” žūriju togad vadīja teātra zinātnieks Jānis Siliņš, kurš šodien atceras: "Lai arī tajā gadā balvu par labāko latviešu literatūras iestudējumu dabūja Fēliksa Deiča iestudētais Blaumaņa "Ļaunais gars", kas arī bija izcila izrāde, žūrijas diskusijās parādījās, ka "Zaļā zeme" katram atstājusi kādu nospiedumu.

Faktiski arī tagad, atraisot atmiņas par šo izrādi, jūtu to ārkārtīgi spilgto atmosfēru, kas valdīja visā izrādē.

Pirmkārt, Edmunds Freibergs ar visu ļoti plašo ansambli bija gājis to ceļu, ka viņi Andreja Upīša paša dramatizējumu papildināja ar savu iekšējo nepieciešamību. To, manuprāt, varēja redzēt visu galveno un arī perifēro lomu tēlotājos."

Pudeles balkonā, troksnis zālē 

Vienu no pirmajām lielajām lomām "Zaļajā zemē" spēlēja Daiga Gaismiņa, kuras sirdsšķīsto Bērziņu Lienu dzīve ierauj nolemtības atvarā. Aktrisei no šīs izrādes palikusi atmiņā arī kāda šķietami sadzīviska nianse, kas spilgti raksturo tā laika teātra publiku. Tajā allaž bija jaunieši, ko skolotāji stūma skatīties daudziem tik neizlasāmo grāmatu skatuves versijā.

"Deviņdesmitie gadi bija traks laiks... Tagad jaunieši tā vairs teātrī neuzvedas, bet toreiz ripoja pudeles pa balkonu, svilpa," atceras Daiga Gaismiņa.

"Sēdēju uz skatuves uz soliņa, uz mani bija gaisma, un mēs ar tehniskajiem darbiniekiem ilgi gaidījām, lai vispār varētu sākt izrādi.

Situācija šāda: uz mani ir gaismas stars, bet zālē - nenormāls troksnis, ko rada skolēni.

Pamazām dzirdam, ka skolotāji jauniešus apsauc un viņi pamazām nomierinās. Jā, jocīgi, tā sen nav bijis, bet deviņdesmitie gadi ar to bija raksturīgi. Tā nebija vienīgā izrāde.”

Daiga Gaismiņa un Uldis Anže Nacionālā teātra iestudējumā "Zaļā zeme" Nacionālajā teātrī (1996)

Izrāde, kas saliedēja ansambli

Andrejam Upītim krogus skatā ir tāds glupjais Miķelis, bet režisors Edmunds Freibergs šo tēlu attīstījis kā tautas dvēseli. "Toreiz Rūdolfs Plēpis to brīnišķīgi izdarīja,” atminas režisors.

Rūdolfs Plēpis Nacionālā teātra iestudējumā "Zaļā zeme" (1996)

 

Freibergs šodien atzīst – toreiz izdevies saliedēt it visu izrādes ansambli.

"Lielam teātrim ir svarīgas lielās ansambļa izrādes, kur katrs spēlē savu instrumentu – cits ir dominējošāks, cits mazāk, bet tomēr spēj izveidot kopīgu ansambli."

Freibergs arī prāto, ka izrāžu viņa radošajā mūžā bijis daudz, taču "Zaļā zeme" noteikti ir viena no tām, kas radījusi patiesu gandarījumu: "Ja man jautā, kuri darbi personīgi man bijuši nozīmīgākie, "Zaļā zeme" ir viens no tiem. Es to iestudēju ar garšu.”

Māra Zemdega un Uldis Dumpis Nacionālā teātra iestudējumā "Zaļā zeme" (1996)

"Un tā bija arī liela uzdrošināšanās,” uzskata teātra vēsturnieks Siliņš – pēc leģendārās Amtmaņa-Briedīša 1950. gada izrādes ķerties pie "Zaļās zemes" vēlreiz, bet režisors Edmunds Freibergs tomēr trāpījis desmitniekā.

"Visu laiku runāja – nu, kā var, kā var atkal iestudēt "Zaļo zemi", te ir tradīcijas!

Bet iestudējuma radošā komanda absolūti gāja ar tā brīža laikmeta situācijas izpratni – par to, ka nivelē cilvēku. Par to, ka aizdzen prom tos, kas tikko ar sirdi cīnījušies par brīvību, un vietā nāk citi, kuriem cits kas ir svarīgāks. Par to, ka ne pārāk gudri un intelektuāli cilvēki tiek pie varas.

Brīviņu saimnieks Ulda Dumpja izpildījumā bija ārkārtīgi dažāds. Un pretstatā ir Oši, kuri arī iet to pašu ceļu, un, kā izrādes finālā pilnīgi eksistenciāli saka Inta Burāna Osis: "Es uz tevi, Vanag, nedusmojos…”.”

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Populārākie
Interesanti