Šņorbēniņi

Edmunds Freibergs un Tenesija Viljamsa "Ilgu tramvajs" Valmieras teātrī

Šņorbēniņi

Režisors Dmitrijs Petrenko: Man patīk process, nevis rezultāts

Šņorbēniņos - režisori Indra Roga un Mihails Gruzdovs

Nospēlēt tā, kā neviens cits nevar. Saruna ar režisoriem Indru Rogu un Mihailu Gruzdovu 

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Aktierim ir jābūt personībai, lai cilvēks būtu brīvs, lai viņš domā pats, lai viņš saprot, kas notiek pasaulē – režisors Mihails Gruzdovs atzina LR 3 “Klasika” raidījumā “Šņorbēniņi”, savukārt režisore un aktrise Indra Roga norādīja, ka būtiski, lai aktieris ir arī līdzautors un mākslinieks. Abi režisori Latvijas Kultūras akadēmijā audzina jau trešo aktieru kursu, kas pavasarī studijas beigs ar vairākām izrādēm, kuru vidū arī “Blanša. Baltais mežs” pēc Tenesija Viljamsa lugas “Ilgu tramvajs” motīviem. 

Ieva Struka: Kā šādos neiedomājamos apstākļos var palaist tautās veselu aktieru kursu, kuriem pirmkārt ir jāsatiekas ar savu publiku, jāsaprot, kā tas ir – strādāt publikai, un būtībā jānonāk darba tirgū? Esmu redzējusi iepriekšējās kursa izrādes, gan arī daļu no viņiem satikusi klātienē, un varu apliecināt no savas puses, ka viņi ir reti gaiši un jauki jaunieši. Kā jūs raksturotu šo savu kursu kā veselumu, kopumu?

Indra Roga: Tad, kad mēs pirmajā kursā satikāmies pirmajā nodarbībā, es pateicu – tāds dīvains kurss. Dīvaini cilvēki, individualitātes, ļoti spilgtas un dažādas. Rezultātā mums ar šo kursu arī viss notiek dīvaini. Nenotiek tik gludi, kā gribētos, bet notiek ļoti intensīvs darbs, un viņi ir super strādātāji. Reti ar kuru kursu var otrā kursa beigās izlaist divas izrādes teātrī. Man viņi ļoti patīk, protams, ka es viņus mīlu, un protams, ka viņi ir nākotne.

Mums bija tāds mērķis, ka katrs var nospēlēt galveno lomu;  varbūt pārāk utopisks mērķis, bet ļoti liela daļa no viņiem to tiešām var izdarīt...

Mihails Gruzdovs: Pilnīgi normāls mērķis! 

Indra Roga: ...paņemt uz sevi atbildību un būt ne tikai izpildītājiem, bet līdzautoriem un māksliniekiem.

Mihails Gruzdovs: Es teikšu tā, ka šodien teātra pasaule principā sadalīta divos, trijos, četros, piecos virzienos, kas cīnās – kā mācīt, ko mācīt un kāpēc. Citiem negribas, lai būtu kursa vadītāji – pēc tam neviens ne par ko neatbild. Kurss ir tas, par ko tu atbildi un audzini četrus gadus. Manuprāt, vispār vajag mācīt piecus gadus. 

Kā ir trešoreiz kļūt kursam par tādiem kā vecākiem? Vai nav tā, ka katrs jaunākais “mazulītis” ir mīļāks par iepriekšējo, vai notiek kaut kāda iekšējā sāncensība?

Indra Roga: Ja ir pauze starp uzņemtajiem kursiem, tad tas ir mazliet savādāk. Bet, ja pauzes nav, tad, protams, viņi vēl pacīkstas un ir greizsirdīgi. Tie, kas ir jau dzīvē palaisti, tie ir greizsirdīgi uz tiem jaunajiem, un jaunie savukārt saka – mēs tiem vecajiem parādīsim! Bet mums pašiem visi mīļi, un nav iespējams izsekot katram un redzēt pilnīgi visu, ko viņi dara. Nav tam laika, jo jaunais kurss paņem katru pēcpusdienu, un skaidrs, ka tie nākamie jaunie ir tie mīļie. Katru no mūsu trim kursiem mēs esam mācījuši savādāk, nevis principiāli savādāk, bet, ņemot vērā iepriekšējo. Tie ir citādāki cilvēki, un mēs vienmēr kaut ko mainām, lai arī pašiem būtu interesanti un aizraujoši.

Ja tiek uzņemts kurss, tad jūs, protams, esat tie, kas kaut kādā ziņā nosaka kritērijus, atlases principus, pēc kādiem uzņem. Vai tie kritēriji jums pašiem mainās?

Indra Roga: Tā kā šajā gadījumā tas ir Valmieras teātra kurss, tad loģiski, ka mēs mēģinām radīt ansambli tādā nozīmē, lai būtu viss, kam jābūt. Bet iepriekšējais kurss savukārt bija kā brīvā tirgus kurss, un es labi atceros, kā mēs runājām: bet mums jau nevajag, lai būtu tāda, tāda un tāda, mēs varam paņemt četras blondīnes, ja vajag! Nav runa par matu krāsu, bet principā tas ir savādāk, ja tu audzini konkrētam teātrim.

Mihails Gruzdovs: Katra jaunā paaudze ir pavisam cita domāšana un tehnika, mobilo klipu domāšana ienāk tik ātri. Es, piemēram, nesaprotu, ko viņi runā – kaut kādi žargoni no angļiem, no krieviem, no mobilajiem. Ir grūti saprast, par ko ir runa, un, kamēr jūs sākat runāt vienā valodā un vienos terminos, paiet ļoti ilgs laiks. Kritēriji, kādam jābūt aktierim, mainās.

Es teikšu tā: aktierim ir jābūt personībai, lai cilvēks būtu brīvs, lai viņš domā pats, lai viņš saprot, kas notiek pasaulē, lai viņš ir aktīvs.

Aktiermeistarība – tas ir viens, bet ko tālāk? 

Indra Roga: Īstenībā svarīga ir iekšējā pasaule, atvērtība, nervu stāvoklis, juteklība, iztēle. Tad, kad uzņem, svarīgi ir, vai atsaucas, vai dzird uzdevumu, reakcija. Protams, talantu ir ļoti grūti nosvērt. Es zinu, ka Pēterburgas Teātra mākslas akadēmijā Larisa Gračova ar medicīniskiem aparātiem veica pētījumus, lai saprastu, vai ir atšķirība starp cilvēku, kas mācās aktieros, un teorētiķi. Un izrādās, ka ir, – talantu principā var izmērīt ar aparātiem. Jo, teiksim, tiek doti uzdevumi, un tad aktiera organisms momentāli reaģē uz 120% vai 150%.

Bet, ja normālam cilvēkam, kurš nav aktieris, prasa atcerēties kaut ko sliktu, viņam visā organismā iestājas pasivitāte, jo viņš šo bloķē – bet aktierim tas ir kaifs! 

Vai tad, kad jūs apmeklējat teātra izrādes pēc tam, kad kurss ir beidzis, jūs atpazīstat savu skolu savu audzēkņu darbos?

Mihails Gruzdovs: Pirmais ir ētika. Staņislavskis savā laikā, kad jau bija tādā vecumā, kad visu rakstīja, saprata, ka galvenais ir ētika. Teātrī tā ētika ļoti ātri brūk.

Indra Roga: Tas pat, iespējams, nav vienmēr no pedagogiem atkarīgs, bet ir ļoti būtiski vismaz mēģināt iesēt nepieciešamību katrā no aktieriem, lai viņam būtu savas attiecības ar profesiju, savi iekšējie kritēriji, sava nepieciešamība meklēt, iet tālāk, neapstāties, nesākt rotēt un neieiet rutīnā. Par mūsu kursiem no cilvēkiem esmu dzirdējusi, ka viņi māk strādāt, ka viņi ir pieklājīgi, normāli uzvedas un ir disciplinēti – manuprāt, tas nav maz! Vēl nesen akadēmijā runājām, ka bieži vien teātrī ir “ātri, ātri uztaisīt darbu”, un pusi no tā, ko mēs viņiem spējam iemācīt, teātrī nevajag. Tas nenozīmē, ka mēs, akadēmija, laidīsim latiņu zemāk. Gan jau ar laiku kaut kas mainīsies – tiks taisīta māksla, nevis ražots produkts.

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Novembrī iznāca kursa darbs “Blanša. Baltais mežs”, un es varu teikt – ja apstākļi būs labvēlīgi un pavasarī publika varēs apmeklēt “Zirgu pastu”, tā ir izrāde, kas noteikti ir jāredz. Vai ir doma, ka kaut kas varētu publiski notikt maijā, jūnijā?

Indra Roga: Mums kopumā ir diezgan daudz darbu, kaut kā nesātīgi sagrābāmies, ņemot vērā viņu darbaspējas. Pirmajā pusgadā, līdz decembrī aiztaisīja visu pilnīgi ciet, izlaidām trīs izrādes: Beketa “Gaidot Godo”, ko mēs spēlējam Nacionālajā filmu skolā, “Blanša. Baltais mežs” pēc Tenesija Viljamsa lugas motīviem, kas notiek “Zirgu pastā” un ko mēs vēl paspējām gandrīz vai tādos kara apstākļos uztaisīt līdz gandrīz pirmizrādei, tomēr, pateicoties Covid, nospēlējām pirmizrādi divas dienas ātrāk, un Heses “Stepes vilks”. Viens darbs mums acīmredzot pārcelsies uz pēc-diplomdarbu laiku jau teātrī – tas būs Arbuzova “Mans nabaga Marats”. Tagad mēs plānojam doties uz Valmieru un mēģināt Artūra Dīča “Meklētājus”, kas ir tāds šodienas gabals, un vēl mums ir kabatā un plānos “Lepnās kāzas” pēc Bertolta Brehta motīviem, kas notiks mūzikas namā “Daile”.

Ja iepriekšējiem kursiem bija tādi vitāli, lieli inscenējumi, tad šoreiz ir vairāk tādu kameriestudējumu. Ja runājam par “Blanša. Baltais mežs” – kādēļ tieši šāda izvēle?

Mihails Gruzdovs: Tā nebija izvēle, mums bija uzdevums visam kursam – sapņu lomas. Viņi uzrakstīja, kādas viņi grib, mēs kaut ko apstiprinājām, kaut ko izmetām, bija dots laiks ārpus aktiermeistarības, un viņi parādīja mums diezgan daudz dažādus gabaliņus.

Indra Roga: Bija “Tetovētā roze”, bija par Hitleru, bija “Nora”, bija Bekets, bija “Mans nabaga Marats”. Viena daļa no patstāvīgo darbu sapņu lomām nokļuvusi diplomdarbu listē – nevis tāpēc, ka mēs gribam, bet tāpēc, ka viņi grib!

Mihails Gruzdovs: “Blanšai” bija komanda, četri cilvēki, mēs izveidojām savu tēmu, savu skatu uz Blanšu. Ne “Ilgu tramvajs”, bet “Blanša. Baltais mežs”. 

Gribēju jautāt par Katrīnu Grigu, kas spēlē Blanšas lomu. Kādām jābūt tām talanta šķautnēm, lai jaunā aktrise šo lomu nospēlētu ar šādu cienījamu emocionālo amplitūdu?

Mihails Gruzdovs: Te ir problēma, ka Blanšai ir 30 gadi, puišiem 28–30 gadi, aptuveni viņi visi ir vienaudži, un tas ir ļoti būtiski, bet mēdz spēlēt tā, ka Blanšai ir 40 gadi, ka viņa ir nogurusi. Bet Blanša ir nenormāla cīnītāja – par mīlestību, par dzīvi, par savām tiesībām, lai nesajuktu prātā. Kā dzīvot māsai, kā dzīvot vīram, kas no Polijas... Tur ļoti svarīga ir tā amerikāņu tradīcija, kas notiek Amerikā un velkas taču no 18., 19. gadsimta. Blanšu var traktēt dažādi. Tāda personība, kas cīnījās – tādas Blanšas varbūt vēl šodien nav.

Lai cik gadu būtu Blanšai, tomēr sanāk, ka šis ir stāsts par pēdējo mīlestību.

Mihails Gruzdovs: Nu, jā, par pēdējo cerību uz mīlestību kā tādu.

Kā cerība uz mīlestību tāpēc, ka mīlestība principā sabiedrībai un valstij traucē, to nevar norēķināt un prognozēt.

Indra, kā savukārt tev šķiet, par ko ir “Blanša. Baltais mežs”?

Indra Roga: Vai, man uzreiz raudāt gribas. Es skatījos visas trīs reizes, kad vien varēju skatīties, ieskaitot arī kaut kādas mēģinājumu driskas, jo mēs paralēli mēģinājām citu darbu. Nu – par visu to, kas nepiepildījās. Es tiešām ļoti gribētu slavēt šo izrādi, un ļoti lepojos. Katrīna “saķērās”, iekodās tādā lielās mākslas ābolā, viņai tas izdevās – strādāja viņa nenormāli. 

Mihails Gruzdovs: Tas prasīja ļoti smagu darbu, tāpēc, ka viens teātris ir, kad es vienkārši runāju tekstu un attaisnoju, bet otrs – zinu biogrāfiju un ir kaut kādi notikumi.

Protams, bija cīņa nenormāla, es lamājos uz visiem kā traks, lai kaut ko dabūtu – to, kā man liekas, šodien aktierim ir jāspēlē.

Iedod man no ielas amatieri, vienalga, kādu, un viņš attaisnos jebkādu epizodi, tā nekāda problēma nav. Bet personība lai būtu...

Indra Roga: Jā, nospēlēt Blanšu tā, kā neviens cits nevar nospēlēt.

Iepriekšējā raidījumā, runājot ar Edmundu Freibergu, mēs vienojāmies, ka Stenlijs nav mazāk sarežģīta loma par Blanšu. Tas tiešām ir sarežģīti – atrast šo vīrišķīgo tipu mūsdienu sabiedrībā un ka tas ir izaicinājums jebkuram profesionālā teātra aktierim. No jūsu kursa šai lomā ir Krišjānis Strods. Kā jaunietim šodien ir spēlēt to, par kuru Blanša saka “īsts vīrietis”?

Mihails Gruzdovs: To viņa taču saka ar ironiju! Nekāds viņš īsts vīrietis, viņš vienkārši polis. Un poļu diaspora Amerikā bija tik spēcīga, varbūt otrā vai trešā diaspora Amerikā vispār. Cīņa par to, kā sarunāties.

Visa problēma mums dzīvē, ka viens ar otru nemākam sarunāties, katram ir savas ambīcijas, un atrast kompromisu mēs nevaram. Uz to aiziet visa dzīve.

Ģimenē tā vispār ir viena no galvenajām problēmām. Viss pārējais ir štrunts.

Indra Roga: Es domāju, ka visi četri viņi spēlē ļoti labi, jo arī Blanša viena pati bez partneriem nevar izdzīvot.

Mihails Gruzdovs: Nē, nu viņš ir labs, es pat gribēju vēl labāku, bet viņš ir labs.

Vēlu studentiem tomēr daudzmaz veiksmīgu nobeigumu tik sarežģītos beigšanas gada apstākļos, kādi ir iekrituši!

Indra Roga: Jā, ļoti sāpīgi, jo diplomus dabūt nav problēma – tā trakākā un tā traģiskākā lieta ir, ka viņus neredz citi teātri, citi režisori... Lai gan viņi šobrīd diezgan aktīvi ir sākuši filmēties, gribas jau to publiku.

Mihails Gruzdovs: Teātris bez publikas, kā mēs zinām, nevar pastāvēt.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti