Nogriezt pie saknes. Par Klāva Kristapa Košina izrādi «Vīrietis. Sieviete» 

Jaunā režisora Klāva Kristapa Košina izrāde "Vīrietis. Sieviete" Rēzeknes teātrī "Joriks" turpina režisora dzīves jēgas meklējumus uz skatuves. Šoreiz viņš pievēršas ne tik daudz eksistenciālām pārdomām un rīcībām, bet tuvplānā lūkojas uz vīrieša un sievietes līdzāspastāvošo dzīvju jēgas meklējumiem, pārbaudot, vai tiešām katram ir savs ceļš ejams un katram ir sava polārzvaigzne. 

Ģimenes dzīves viesizrāde 

Izrādes "Vīrietis. Sieviete" pamatā ir krievu dramaturga Valentīna Krasnogorova luga "Katram sava zvaigzne". Pie lugas pats autors apakšvirsrakstā to raksturojis kā dažas stundas vīrieša un sievietes dzīvē divos cēlienos. Spēka gadus zaudējošais cirka mākslinieks (lomā Aivars Pecka) īrē istabiņu pilsētas nomalē pie kādas vienatnībā rūdītas sievietes. Viņa (lomā Larisa Beilo) smalku ziedu raksta zīdainā kleitā kopj savu gaismprasīgo orhideju dārzu, cep pufīgus kliņģerus, pārbērtus ar lipīgu pūdercukuru, briedina brūkleņu mājas vīnu, gatavo galertu, konservē gurķus, tomātus un pat pašlasītas sēnes, šuj vīriešiem pareizā piegriezuma kreklus. Tiesa, dramaturga remarku lugā par ne tik sievišķīgo koka gabala zāģēšanu, režisors šai darbību ilustrēšanā izrādes laikā atmet.

Cirka dzīve simboliski akcentē vīrieša klejotājdzīvesveidu, turpretī sievietes apsaimniekotā mājokļa omulība ir viņa patvērums. Turklāt ar brīnumainu dārzu, bez kura nav iedomājama arī paradīze, kā bilst pēcvārdā dramaturgs. Aiz mājas durvīm līst. Vīrietim lietussargs ir kā šķēps, mētelis ar uzrautu apkakli kā bruņutērps, sekojot savai zvaigznei pat, ja tā maina savu atrašanās vietu.

Izrāde "Vīrietis. Sieviete" Rēzeknes teātrī "Joriks"

Lietus un drēgnums, par kuru sūdzas cirka mākslinieks, ienākot sievietes namā, kur īrē sev istabu, vēl vairāk izceļ varoņa meklējumus pēc miera ostas, kur viņu gaidītu.

Mājīguma un cilvēciska siltuma (šķiet, pat vairāk nekā pašas sievietes) savaldzināts, viņš ir gatavs samierināties ar savas profesionālās dzīves norietu, entuziastiski metoties šķietami jēgpilnajā ģimenes dzīvē. Taču ne jau ienākot tajā rāmi, bet ar pārspīlētu tieksmi to mainīt, liekot mainīties gan šai videi, gan sievietei pašai.  

Lugas autors ir Valentīns Krasnogorovs (īstajā uzvārdā zināms kā Fainbergs), ķīmijas zinātņu doktors, kurš savulaik ieguvis inženiera diplomu Tallinā un kurš lugas sācis rakstīt četrdesmit gadu vecumā. Pašreiz tā krājumā ir vairāk nekā 40 lugas, kuras, pēc viņa paša teiktā, iestudētas ap 400 profesionālos un ap 800 amatierteātros. Tai skaitā arī Latvijā. Tiesa, visbiežāk tomēr amatierteātros. Luga "Katram sava zvaigzne", pēc kuras motīviem izrādi "Vīrietis. Sieviete" krievu valodā veidojis jaunais režisors Klāvs Kristaps Košins, ir iestudēta daudzviet – no Austrālijas līdz pat ASV, no Indijas līdz Mongolijai. Mongolijas iestudējums pat pirms gada atzīts par labāko izrādi starptautiskā konkursā Seulā, kur tiek vērtētas izrādes ar divu aktieru līdzdalību. 

Izrāde "Vīrietis. Sieviete" Rēzeknes teātrī "Joriks"

Krasnogorovu mēdz slavēt par smalku humora izjūtu, kur līdzās ir arī liriskās notis.

Izrādes "Vīrietis. Sieviete" dialogi izrādes pirmajā daļā veidoti kā sportiska tuvcīņa starp abiem varoņiem, ko prasmīgi, bez lieka pārspīlējuma izspēlē Larisa Beilo un Aivars Pecka. Vīrietis cenšas ķerties aiz katra sievietes dotā skopā pavediena, sekojot tam arvien dziļāk ikdienībā, tiecoties izdibināt sievietes neatklājamo noslēpumu. Vīrietis tuvojas viņai neizbēgami kā paisums, pārņemot un pārmainot sievietes līdzšinējo dzīvi.

Sižets ir iepriekšparedzams, taču tas, kas piesaista iestudējumam, ir aktieriski smalki uzturētā aktrises Larisas Beilo intriga līdz brīdim, kad sieviete tomēr ļauj sev noticēt vīrietim. 

Izrāde "Vīrietis. Sieviete" Rēzeknes teātrī "Joriks"

Tas nav cirks, tā ir dzīve

Lugas pēcvārdā pats dramaturgs uzsver, ka to nevar iestudēt kā sadzīvisku stāstu, jo tā, līdzīgi citām Krasnogorova lugām, ir līdzība. Šai gadījumā par sievišķo un vīrišķo.

Turklāt šai pēcvārdā dramaturgs kā vienu no lugas iestudēšanas kļūdām uzsver sasaisti ar cirku scenogrāfiski vai pat aktierspēlē, ko režisors Košins ar scenogrāfijas veidotājām apvienību "Grāfienes" (Dace Ignatova un Justīne Jasjukeviča) neņem vērā. 

Ierodoties skatītāju uz krēsla sagaida lakoniska izrādes programmiņa, kas atgādina biļeti. Varbūt uz attiecību cirka izrādi, bet tikpat labi arī uz vilcienu, kas var gan pietuvināt mērķim, gan attālināt no tā.

Arī sarkanais motīvs, piemēram, cirka mākslinieka spilgti sarkanais samta triko vai sievietes sarkanie gumijas cimdi dārza darbiem, rada asociācijas ar klasiskā cirka sarkano interjeru. Nepilni trīs desmiti skatītāju ir turpat uz skatuves, ieskaujot aktierus no vairākām pusēm, gluži kā cirka arēnā. Tas pasvītro, ka uz citu dzīvēs notiekošajām attiecībām nereti noraugāmies kā uz skumju smieklīgu cirka izrādi. 

Mulčas pilnas puķu kastes, no kurām rēgojas baltu un kaprīzu orhideju gaismmīlošās saknes, ierāmē aktieru spēles laukumu, atgādinot mājas sienas. Smagnējs ēdamgalds ar diviem krēsliem. Virtuves bufete, kur glabājas konservējumi, porcelāna servīze, graņonkas, virtuves piederumi un dvielīši. Un pāri visam kā negaisu piesūkušies melni, uz veļas virvēm vairākās rindās sakarināti vīriešu krekli dažādās izbalējuma pakāpēs un toņos. Kā briestošs negaiss jau no paša sākuma tie signalizē par izrādes iespējamo izskaņu. Izrādes darbībai sentimentāli fatālu fonu piešķir Jurģa Lūša mūzika dzīvā izpildījumā. 

Izrāde "Vīrietis. Sieviete" Rēzeknes teātrī "Joriks"

Mirklī, kad sieviete atļauj sev noticēt vīrietim, viņa nogriež pie saknes savu loloto orhideju – dārgāko, kas tai mirklī ir, lai pasniegtu vīrietim. Viņa simboliski atdod savu līdzšinējo dzīvi. Atdod visu.

Taču jau tai mirklī vīrieša uzmanība pret to top nevērīga. Izrādes spilgtākais mirklis ir poētiski tēlainā aina, kurā sieviete pielaiko pašas piegriezto un šūdināto melno kreklu vīrietim, pieskaņojot tā personībai katru diedziņu, vienlaikus ievīstot to kreklu kreklos, pavedienu pavedienos kā smalkā, bet izturīgā zirnekļtīklā, baidoties par kārtējo zaudējumu. Lai panāktu to, ko dramaturgs Krasnogorovs bija iecerējis, rakstot lugu, un pats nosaucis par līdzību jeb nosacītībā izteiktu pamācību, izrādes gaitu bagātinātu vairākas šādas sirreālismā ietērptas ainas. 

Ierasti apaļā cirka arēna savā ziņā atgādina arī par cikliskumu, par noslēgto loku, no kura paspert soli sāņus ir teju neiespējami. Skatītāju acis šoreiz skatās no divām kulišu pusēm, nevis no ierastajām rindām zālē. Kā kaimiņi no blakussētām. Skatītāja apsēdināšana līdzās aktieru darbības vietai vienlaikus arī panāk pietuvinājumu stāstam, it kā paužot, ka tas ir par ikvienu no mums. Bet vai tiešām ir?  

Izrāde "Vīrietis. Sieviete" Rēzeknes teātrī "Joriks"

Kāpēc tik konservatīva izvēle? 

Tas, kas neliek mieru, ir jautājums, kāpēc režisors Klāvs Kristaps Košins par savu pirmo iestudējamo darbu pēc Latvijas Kultūras akadēmijas absolvēšanas un pēc profesionāļu augsti novērtētā diplomdarba "Konklāvs" (apbalvota gan ar Latvijas Kultūras akadēmijas festivāla "Patriarha rudens" galveno balvu, gan ar "Spēlmaņu nakts" Skatuves naglu) ir izvēlējies tieši šo lugu? 

Pirmkārt, tā stāsta nebūt ne par divdesmitgadniekiem, pat ne par trīsdesmitgadniekiem, bet jau par vēl vēlāku dzīves posmu, lai gan, protams, jautājumam, kas kļūst par šķērsli divu cilvēku mīlestībai, nav vecuma ierobežojuma. Spriežot gan pēc aktieru izvēles, gan pēc dramaturga komentāriem, par tiem cilvēkiem, kas jau gājuši garu ceļu līdz brīdim, kad satiekas. Iespējams, iecere bija paplašināt Rēzeknes teātra auditorijas vecumposmu, izvēloties psiholoģiskās niansēs balstītu lugas materiālu, piemērotu izraudzītajiem aktieriem, lai atainoto emociju kamolā skatītājs spētu atpazīt arī kādu savu domu pavedienu. Cer taču visi. Viļas visi. Jautājums, pēc kuras vilšanās reizes cerībai vairs nav spēka piecelties kājās? 

Otrkārt, dramaturgs Krasnogorovs lugā "Katram sava zvaigzne" saturiski ietver izteikti tradicionālus priekšstatus par sievietes lomu kā pavarda sargātāju, bet par vīrieti kā klejotāju, bet Košins tos nebūt necenšas sašūpot, apšaubīt vai ironizēt par tiem, radot laikmeta paģērošo daudzbalsību viedoklim par dzimumlomām.

Iestudējumam pietrūkst interpretācijas un sasaistes ar skatītāja apdzīvoto laiktelpu. Lugas iestudējums kā pēc precīzas piegrieztnes seko dramaturga patriarhālajam skatījumam uz sievietes un vīrieša dzīves ritējumu.

Izrāde "Vīrietis. Sieviete" Rēzeknes teātrī "Joriks"

Arī lugas iestudējuma nosaukums "Vīrietis. Sieviete", kā arī izrādes plakāts ar abiem, kas sēž viens pret otru ar mugurām un lūkojas pretējā virzienā, uzsver šo opozicionāro skatījumu. Tas nebūt neiet kopā ar Sent-Ekziperī pausto domu, ka mīlestība nozīmē skatīties vienā virzienā. Šis sievietes un vīrieša pretnostatījums padara neiespējamu mīlestības klātbūtni to iespējamajā savienībā. Arī ne izrādes horeogrāfijas autores Lauras Gorodko (kura, starp citu, šoruden pati piedalījusies dejas izrādē "Femina" par 21. gadsimta sievietes meklējumiem) darbā, ne arī mākslinieču apvienības "Grāfienes" scenogrāfijas risinājumā nepazib neviena maskulīnajam skatījumam protestējoša kustība vai skatuviska zīme. 

Vai tomēr scenogrāfijas piešķirtais konteksts, kas sasaucas ar padomju laika virtuvi, graņonkām un smalkrakstaina porcelāna krūzītēm ar apakštasīti pie pītā pīrāga, kas pārsegts ar dvielīti, ir atsauce uz dažus gadu desmitus senāku notikumu norises laiku? To pašu, kur spēkavīrs cirkā bija tikpat tradicionāls elements kā tīģeris, lecošs caur liesmojošu riņķi? To laiku, kad sievietes uzdrīkstēšanās pārkāpt sociālos priekšstatus par viņas lomu sabiedrībā tika asi nopelta? Ja tiešām tā, tad iestudējuma konservatīvisms lai top ar piespiešanos piedots, ja pieņem, ka tas ir režisora izvēlēts skatiens atpakaļskata spogulī, kur feminisma zieds vēl nebija uzplaucis. Un ja kādreiz būs iespēja redzēt viņa interpretāciju, piemēram, par dramaturga Ibsena lugu "Heda Gablere".

Teātra spēkos taču ir ārdīt sociālās važas un paplašināt skatītāja pasaules skatījumu, pat ja tam nepiekrīt. 

Atkāpjoties no feministiskā skatpunkta, jāteic, lai šī izrāde pārkāptu pāri ikdienībai, pētot jautājumu, uz kuru nav pareizās atbildes, pietrūkst drosmīgāka piegājiena režijai, vairāk sirreālu scenogrāfijas triepienu, atšķaidot psiholoģiskā reālisma aktierspēli. Tas, iespējams, ļautu skatītājiem ne tikai pārvērtēt savu personisko attieksmi pret vīrišķo un sievišķo laikmetā, kurā to izpausmes vairs nav tik pašsaprotamas, bet arī paplašināt skatītāja pieredzi kamerizrādēs, ejot vēl soli tālāk formas un māksliniecisko paņēmienu meklējumos.  

Izrāde "Vīrietis. Sieviete" ir daļa no projekta "Jauno maiņa", kurā "Dirty Deal Teatro", Ģertrūdes ielas teātris, Rēzeknes teātris "Joriks" un Valmieras Drāmas teātris atbalsta jaunas skatuves mākslinieku paaudzes ienākšanu Latvijā.

"Jauno maiņa"

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt