Ieva Struka: Liels prieks un gods, arī personiska ieinteresētība šoreiz pie mikrofona aicināt Jaunā Rīgas teātra aktieri Kasparu Znotiņu. Jāatklāj kārtis par personisko ieinteresētību – septembra beigās nāca klajā mana monogrāfija par Anšlavu Eglīti "Par skaisto un aplamo dzīvi". Tevi savukārt likteņa spēles šogad aizveda uz XV Vispārējiem dziesmu un deju svētkiem ASV, kur spēlēji Anšlavu Eglīti. Tā kā esam laikabiedri, tad atliek minēt, ka abi Eglīti savā dzīvē satikuši neesam un ar viņu iepazināmies, pateicoties katrs savam darbam. Protams, visi zina, ka arī spēlēji Imantu Ziedoni izrādē "Ziedonis un Visums". Tas bija ļoti pārliecinoši, bet patiesībā tomēr ļoti noslēpumains darbs, jo Ziedonis pats bija dzīvs, redzēja izrādes ierakstu un tev bija iespēja ar viņu konsultēties. Kā ir nonākt situācijā, kurā tev piedāvā spēlēt cilvēku, par kuru tev droši vien ir priekšstats, bet ļoti maz zināšanu?
Kaspars Znotiņš: Ziedonis tādā nozīmē varētu būt kā mans lāsts, jo tas visu mūžu vilksies līdzi kā salīdzināšanas faktors. No otras puses, tas ir lāsts labā ziņā, jo tas man uzlicis zināmu latiņu nākamajiem darbiem – tā ir cita iedziļināšanās pakāpe, sevišķi vēsturiskās personībās. Tas nozīmē, ka būs jāvelta laiks un uzmanība arī tam, kas neparādās konkrētajā darbā, bet kas veidos manu kontekstu un zināšanas par konkrēto varoni. Tas ir iekšējais dzinulis, kas liek darboties, un tas darbojās arī Anšlava gadījumā. Lugā "Anšlavs un Veronika", kuru iestudējām Amerikas dziesmu svētkiem, skats uz Anšlavu tomēr bija no dramaturga Raimonda Staprāna puses, un man ļoti patīk, kā viņš uz Anšlavu un Veroniku skatās. Savā ziņā tas ir arī Veronikas skatījums uz Anšlavu, jo viņa Staprānam bija atklājusi viņu kopīgās sarunas, un, to visu sakrājis, viņš radīja šo lugu. Dienā, kad mani uzrunāja šai lomai – divus gadus pirms dziesmu svētkiem – es uzreiz šo lugu izlasīju. Par to pat naktīs sapņoju – es redzēju aizsalušu ezeru, zem kura bija straume, kas sāka ledu cilāt, tas kļuva mīksts un sāka kustēties. Es to uzskatīju par labu zīmi doties ceļā un apliecinājumu, ka būs interesanti.
Un bija arī?
Bija tāda rupjmaizes sajūta – it kā vienkāršs darbs, kas reizē saistās ar bailēm par izdošanos, šaubām par kvalitāti, jo izrāde jārada attālināti un tie bija agri rīti, lai saskaņotos ar Sanfrancisko laikiem, viss tā nedaudz mokoši. Bet, Anšlava vārdiem, tas viss aizgāja tā "puff" pašos Dziesmu svētkos un pirms tam Sanfrancisko piecas dienas mēģinot – tas viss pār mums nolaidās kā tāda sudraba migla. Arī publika šai lugai bija vienkārši ideāla, jo viņi no pusvārda saprata visus Staprāna tekstus. Ļoti laba sajūta. Mēs te vairs netaisījām nekādu amatierteātri – tas bija īsts profesionālais teātris. Šķiet, arī pacēlām latiņu, ja varu tā lepni izteikties par mūsu izrādi.
Trešais darbs, ko vēlos piesaukt, ir tava Pētera Pētersona loma izrādē "Meklējot spēlmani", kur starp tevi un Pētersonu ir Justīnes Kļavas radītais materiāls. Vai tas, ka starp tevi un šiem varoņiem ir starpnieks – dramaturgs ar savu skatupunktu, tev traucē vai palīdz? Vai tas, kā tu kā Kaspars Znotiņš redzi Anšlavu Eglīti vai Pēteri Pētersonu, vai Ziedoni, atšķiras no tā, ko tev piedāvā dramaturģiskā materiāla autori?
Konkrētajos tevis minētajos gadījumos es pat varu teikt, ka tas ir pats satvars, pati sāls, ko ir iedevis dramaturgs – ej un uztaisi no vēsturiska personāža kaut ko saturīgu un jēgpilnu, tas nav nemaz tik vienkārši.
Tieši dramaturgi ir tie burvji, kas iekustina tos ezera ūdeņus, kuri pēc kultūras varoņa nāves guļ diezgan mierīgi.
Māra Ķimele mums iedvesa vienu no svarīgām komponentēm – kad tu ķeries klāt dzejai, mēģini pieslēgties autoram. Tas varbūt pat ir zināms šarlatānisms – ko tad tu zini par autoru, kā tu vari viņam pieslēgties, tīri pieredzes un tavu zināšanu ziņā. Tu vari vienīgi mēģināt to izjust caur tekstu, kas uzlikts uz papīra. Caur to kā tādu strautiņu aizej līdz avotam. Ja vēl ir pieejami videomateriāli ar šiem varoņiem – tas ir tik pateicīgs materiāls aktierim, tik labi ir to izmantot sajūtu ziņā. Tas dod azartu un spēles prieku – pat ne "vai es to varēšu", bet "kā es to varēšu".
Kas ir primārais šādu personību atveidē – viņu kustību partitūra, balss? Šīs personības ir ļoti dažādas, un katrai tas noteikti ir kas cits. Kāda ir tava taka, pa kuru tu tām pietuvojies?
Labi pateici – kustību partitūra un balss ir ļoti svarīga. Tu vienkārši sēdi ar diktofonu un meklē tos balss reģistrus, kuri vislabāk atbilst personāžam. Ieslēdz balss ierakstītāju, tad atkal viņa balsi un saproti, ka nav, jo tev galvā skan citādāk. Tas notiek ar tādu ķēmošanās palīdzību – no sākuma netalantīgi, jēli, neglīti, pašam nepatīk, bet tad lēnām, lēnām sāc tam pietuvoties. Pētera Pētersona gadījumā ļoti palīdzēja Andris Keišs un Baiba Broka, ar kuriem arī ir lielākā partnerība izrādē, jo viņi uzreiz uzķer – o, šis ir, šo paturi. Andris ļoti palīdzēja arī ar Pētersona domāšanu – es pats labprāt atvainojos un mēģinu dot laukumu sarunu biedram, bet Pētersons dzīvo savā tunelī un tur ir ļoti grūti ielauzties. Kādam tas reizēm izdodas, bet tad viņš atgriežas tunelī. Bet viņam kā īstam māksliniekam un režisoram tur arī jādzīvo, lai dabūtu no sevis ārā to, ko viņš dabū, veidojot izrādes. Tas ir zināms egoisms un faktiski arī autisms, un tad attiecīgi rodas šīs paradoksālās un sāpīgās situācijas, ar kādām viņš savas dzīves laikā sastopas.
Kā tev šķiet, ko cilvēks, kurš pats nav saticis šīs izcilās personības, no tavas aktierspēles nolasa par, piemēram, Pēteri Pētersonu?
Uz izrādi bija arī mana desmitgadīgā meita un Pētera Pētersona mazmazbērni. Viņu mīļākā aina, protams, bija tā, kurā Pēteris Pētersons ar divročzāģi nogrūž malā Čaku, ar skaņas pavadījumu lasīdams savu dzejoli "Nerātnais puika". Tās ir kā durvis, arī man. Tās mudina pieslēgties un paskatīties, ko viņi mantojuma ziņā ir radījuši. Vispirms, tas ir dramaturģiskais veikums, kas rada interesi par to, kā tur tiešām bija. Šos jautājumus mēs bieži saņemam pēc izrādēm – "kā tur īsti bija, kas tā bija par traģēdiju viņiem ar Čaku?" Es atbildu, ka ir iznākusi Radzobes grāmata par Čaku. "Ā, jā, būs tā jāizlasa." Tas kalpo kā atgādinājums un kā vārti. Patiesībā jau tā ir tikai teātra izrāde, bet cilvēks, kurš ir iegājis tajā zonā, ko varētu nosaukt par kultūras lauku, var nepārtraukti atrast sev dažādas interesantas vietas, pieturvietas, tādas kā parkveida pļavas – tur ir saulains un gaišs, vietām varbūt tumši krūmi vai džungļi. Tas ir ceļojums visa mūža garumā. Ko cilvēks nolasa – nezinu. Katram tas ir kaut kas cits.
Ir divi veidi, kā skatīties uz mūsu pašu vēsturi – ir ideālistiskais, kurā mēs paņemam šo ideālo varoni, kuram gribam līdzināties, un ir atdarinošais, spoguļojošais, varbūt pat greizi spoguļojošais, kaut ko padarot resnāku, kaut ko tievāku. Tāds, kur mēs redzam šo vēstures brīdi nebūt ne cēlā gaismā, bet tādā, kurā atklājas paradoksi, vienlaikus smieklīgi un traģiski, vienlaikus – tas vienkārši ir cits skats uz dzīvi. Mēs izvēlamies uz dzīvi raudzīties caur smiekliem un asarām, nevis patētiku, kas arī ir okei. Tās vienkārši ir divas dažādas pieejas.
Ja pēc 50 gadiem kāds taisītu izrādi "Meklējot spēlmani" par Jauno Rīgas teātri un Alvi Hermani, kas būtu jāzina tam nākotnes aktierim, kuram būtu iedalīta Kaspara Znotiņa loma?
Sāpīgi griežot pats sev, saku: es neesmu tāds, kāds es esmu – es esmu tāds, kā jums vajag, kad eju darīt to darbu, kas man jādara.
Tik gludi jau man neiet: ir mūžīgais slinkums, kas jāpārvar, un es neesmu klusējošais aktieris – mēģinājumu procesa laikā es diezgan lielu troksni taisu. Bet man būtu grūti ko ieteikt tam jaunajam cilvēkam, kurš ko tamlīdzīgu mēģinātu darīt. Viņš saskartos ar to pašu problēmu – grūti viņu nospēlēt, grūti kaut kā spilgti parādīt, jo tā noteikti ir kaut kāda slēpšanās. Tādā ziņā režisors pat ir atkailinātāks. Mēs parasti vairāk pretendējam uz šo lomu – mēs taču katru vakaru esam atkailināti uz skatuves, kad notiek izrāde. Varbūt tā ir atslēga – ir radīti brīnišķīgi izrāžu ieraksti, varbūt pēc tiem varēs mēģināt nolasīt.
