Septembra vidū šo rindu autorei piezvanīja Solvita Bodoga, ar kuru esam pazīstamas ļoti sen – kopš tiem laikiem, kad viņa Liepājā atvēra cirka studiju, kas drīz kļuva par ceļojošo cirku “Beztemata”. Tagad viņa pastāstīja par tobrīd topošo izstādi Ventspilī – iedomājies, tā droši vien būs Latvijā pirmā izstāde, kas veltīta cirka mākslinieka piemiņai, “cilvēkam bez kauliem”, viņa teica. Solvita Bodoga piebilda, ka materiālus ieguvusi, pateicoties ilggadējai Rīgas cirka direktorei Lolitai Lipinskai.
“Jau ļoti sen nodarbojos ar Latvijas cirka mākslas un mākslinieku vēsturi. Pētu senas Rīgas cirka programmiņas un avīzes, vācu informāciju pa drusciņai, veidoju kartotēku. Man tajā ir apmēram tūkstotis Latvijas cirka mākslinieku vārdu un pseidonīmu apmēram par 130 gadiem, neskaitot “Eiropas cirka tēvu” Kristofu de Bahu, kurš dzimis Mītavā (Jelgavā) 1768. gadā. Bet pavisam kartotēkā ir aptuveni četru tūkstošu viesmākslinieku vārdi – galvenokārt to, kas uzstājušies Rīgas cirkā, bet arī citos, vēl pirms tā, kopš 19. gadsimta 60. gadu sākuma. Tā, lūk.
Programmiņās bija sastopami gan Ferry, gan Čārlija Robertsa vārdi, bet vēl ir seni fotoalbumi, un kādā brīdī es sapratu, ka tas ir viens un tas pats cilvēks.
Reiz, kādā 1991.-1992. gadā – tolaik es jau biju “nolaidusies no kupola”, es taču kādreiz biju gaisa vingrotāja un vadīju Rīgas cirka programmas – pie manis kabinetā ienāca vīrietis ar mazu bērnu. Un pastāstīja, ka viņš ir no Ventspils, bet viņa tēvocis ir cirka mākslinieks. Jā, tas pats Ferry, par kuru es jau sen zināju! Imants bija atnesis arī fotoalbumu. Es rakstīju Ferry vēstules, viņš tolaik dzīvoja Hamburgā, kā atbildi saņēmu fotogrāfijas. No māsasdēla ieguvu pirmo informāciju, ka Nikolajs-Ferry kā 1944. gadā aizbraucis no Latvijas, tā Eiropā arī palicis,” Rus.lsm.lv pastāstīja Lolita Lipinska.
Bet aizvadītajā vasarā Lolitai piezvanīja Solvita – abas cirka mākslinieces jau sen ir pazīstamas – un pastāstīja par ideju par “Mazo komediantu skolu” (par to nedaudz vēlāk). Un teica, ka gribētos vēl kaut ko, kas būtu saistīts ar Ventspili un cirku.
“Un tad pār mani nāca apgaismība! Skatos savā kartotēkā, atrodu Ferry kartīti – jā, viņš dzimis Ventspilī! Un vēl – tā jau ir satriecoša sakritība! Dzimšanas gads ir 1906., tātad viņam šogad jubileja. Bet dzimis viņš ir 7. septembrī! Šī saruna bija augusta vidū,” Lolita ar sajūsmu atcerējās patiešām lielisko sakritību virkni.
Atlika tikai apkopot un apstrādāt tobrīd esošos materiālus par Nikolaju Rutkovski, Nico Ferry.
“Jā, viņš pēc Rīgas cirka neuzstājās manēžā, bet braukāja pa visu pasauli, bija ļoti populārs, viņam bija lieliski kontrakti varietē, teātros un citās uzstāšanās vietās. Jo viņa žanrs ir vairāk kamerstilā. Bet šis žanrs ir unikāls! Maziem bērniem tas padodas lieliski, viņi var viegli locīties uz visām pusēm. Bet lai pieaudzis cilvēks būtu ar tādiem Dieva dāvātiem dotumiem… Tādu ir ļoti maz. Šo akrobātisko žanru sauc par “kaučuku”, bet vēl par “klišniku”, par godu angļu māksliniekam Edvardam Klišnigam (1813-1877), kurš ieguva milzu slavu ar savu pantomīmu “Pērtiķis’ 1836. gadā Vīnē.
Slavenais Francijas un Krievijas baletmeistars Mariuss Petipā autobiogrāfijā atceras bērnībā redzēto un uz visu dzīvi atmiņā palikušo komēdijnumuru “Pērtiķis un līgava”. Un vēl viena lieliska sakritība – tieši 80 gadus pēc Nikolaja Rutkovska dzimšanas Latvijā piedzimst vēl viens “klišniks”, Valērijs Komisarenko, viņš ar panākumiem uzstājas cirkos un uz skatuvēm visā pasaulē un atbrauks uz Ventspili uz izstādes atklāšanu.
Tas ir ārkārtīgs retums, kad pieaudzis cilvēks saglabā tādu lokanumu un var strādāt šajā žanrā. Viņus dēvē dažādi - “gumijas puisēns”, "meitene bez kauliem”,” pastāstīja Lolita Lipinska.
Nikolaja Rutkovska, “klišnika” Nico Ferry, 115. dzimšanas dienā, avīze “Ventas Balss” par viņu publicēja rakstu, balstītu informācijā, kāda tobrīd bija Lolitai Lipinskai. Un izrādījās…
“Lasa cilvēki avīzes, lasa, Rutkovska radinieki Ventspilī nodeva cits citam ziņu par šo rakstu. Un mani "feisbukā" atrada viena no viņām, Agrita, viņa ir Nikolaja māsas meita. Bet Imants ir otras māsas dēls. Un citi radinieki atradās, arī gatavojas atbraukt uz Ventspili. Sākās burtiski informācijas straume! Agritai saglabājušās vecmāmiņas, tātad Nikolaja mātes, fotogrāfijas, citi fotouzņēmumi. Un Nikolaja mazā piezīmju grāmatiņa, kaut kas līdzīgs autobiogrāfijai-dienasgrāmatai, kas vēlāk papildināta ar viņa sievas Klāras ierakstiem. Mani materiāli balstīti informācijā programmiņās un avīzēs, kā arī intervijās vairākos emigrantu laikrakstos pagājušā gadsimta 50. un 60. gados, bet tagad ir pavisam cits līmenis, var daudz uzzināt par šī mākslinieka dzīvi. Darba būs daudz,” pastāstīja Lipinska.
Nikolajs Rutkovskis dzimis 1906. gada 7. septembrī Ventspilī, dzelzceļnieka ģimenē, tajā bija astoņi bērni. Kad sākās Pirmais pasaules karš, ģimene aizbēga uz Krieviju, tur nomira tēvs Jānis un divi bērni. Mājās atgriezās 1920. gadā. Pirmos divus gadus Nikolajs strādāja zemnieku saimniecībā, pēc tam sāka apgūt atslēdznieka profesiju, mācījās mūziku un akrobātiku. Mākslinieka ceļš izrādījās tuvāks. Akrobātikai Nikolajs bija uzticīgs līdz 1967. gadam! Bet pie kā Ventspilī viņš mācījās un apguva meistarību, tas, kā saka Lolita, pagaidām paliek noslēpums. Pirmās Nikolaja uzstāšanās Rīgas kinoteātru divertismentos, ceļojošajos cirkos, Rīgas Salamonska cirkā, notika 20. gadu vidu. Turklāt, kā uzskata Lolita Lipinska, tolaik Rīgas cirka manēžā “klišnika” žanrā strādājis tikai Rutkovskis! Pastāvīgu pseidonīmu viņš neatrada uzreiz – pirmās republikas divertismentu programmās minēti N. Eduardo, Garloni Robertss, Cilvēks-varde Karloni, vēlāk Čārlijs Robertss… Starp citu, vai aiz visiem šiem pseidonīmiem “slēpās” Nikolajs Rutkovskis, vēl jānoskaidro. 1942. gada pavasarī viesizrāžu laikā Rīgā parādās pseidonīms Ferry, bet nedaudz vēlāk – galīgais variants Nico Ferry.
Pirmās viesizrādes ārzemēs notika 20. gadu beigās Somijā. 1934. gadā bija naktsklubs “Arizona” Budapeštā. Un – sākās braucieni pa visu pasauli, no skatuves uz skatuvi, no zemes uz zemi – Ēģipte, Sīrija, Libāna, Irāka, Turcija, Palestīna, Itālija, Spānija, Austrija, Anglija, Vācija… Galvenokārt tās bija kafejnīcas un naktsklubi ar izklaidējošām programmām, bet vienā no intervijām Rutkovskis atceras par īpašu priekšnesumu, kuru viņš 1937. gadā sarīkojis Turcijas prezidentam Mustafam Kemalam Ataturkam un kuram sekojušas kopīgas pusdienas.
1931. gadā Cesvainē viesizrāžu pa Latvijas pilsētām laikā Nikolajs iepazīstas ar Klāru Florentīnu Ozols, viņa kļūs ne tikai par viņa sievu, bet arī skatuves partneri. Pakāpeniski partneres pienākumus pārņem pāra audžumeita Karīna – viņa bija plastiskā akrobāte ar lielisku horeogrāfisko sagatavotību.
Viņš ne tikai apbraukājis daudzas valstis, bet ar savu numuru piedalījies divās mazās epizodēs vācu filmās, viena no epizodēm ir izstādē. Viņa numurs – cilvēks-varde – taču ir asociācija ar seno stāstu par Princi Vardi. Bērnu svētku šoviem tas bija vienkārši atradums! Šis numurs ļoti kotējās. … Kad 1940. gadā sākās padomju okupācija, viņam izdevās laikus aizbraukt viesizrādēs. Nav pārsteidzoši, ka viņam bija prieks atgriezties vācu okupācijas laikā. 1944. gadā viņš atkal atstāja Latviju – nevis aizbēga, bet aizbrauca viesizrādēs uz Hamburgu, tagad jau pavisam.
Viņš līdz mūža beigām saglabāja Latvijas pasi, tātad visu dzīvi bija Latvijas pilsonis. Tāpēc viņš nevarēja atbraukt padomju laikā, bet pēc tam jau bija pārāk vecs…
Taču uzturēja sakarus ar radiniekiem, sūtīja fotogrāfijas ar mīļiem un aizkustinošiem uzrakstiem. Bet Hamburgā Nikolajs ar ģimeni jutās vientuļi, viņi bija ārpus latviešu emigrantu kopienas. Tāpēc latviešu emigrantu laikrakstu korespondentiem, kuri ieradās viņu intervēt, bija liels pārsteigums uzzināt, ka viņš ir latvietis, pastāstīja Lipinska.
50. gadu vidū Nikolajs Rutkovskis Hamburgā organizēja mandolīnu orķestri, ar ko sajūsmināja vācu publiku. … Viņš nomira 1994. gada 11. februārī. Un tagad atgriežas mīļotajā Latvijā, dzimtajā Ventspilī, ar piemiņas izstādi.
Jā, par “Mazo komediantu skolu”. Solvita Bodoga tagad dzīvo Ventspilī, ceļojošais cirks “Beztemata” te bieži uzstājas, bet neaizmirst arī Liepāju un viesojas citās Latvijas pilsētās: “Vēsture man patikusi vienmēr, vēl kopš mācību laika Liepājas Universitātē, tad tā bija akadēmija. Un bakalaura darbu rakstīju par Latvijas un Liepājas cirka vēsturi. Kad nonācu Ventspilī, arī gribēju nodarboties ar cirku, nedaudz citu virzienu nekā “Beztemata”, bet konkrēti – ar vēsturi. Te nu, protams, bez Lolitas nevarēja iztikt – ja nu kādam Latvijā ir zināšanas par cirku, tad viņai. Turpinājām vēl ar “Beztemata” sākto sadarbību ar Ventspils muzeju un nolēmām izveidot “Mazo komediantu skolu”. Tieši “komediantu”, jo uzsvars ir uz ļoti senu cirku. Mēs atjaunojām pat valodu, kāda tad tika izmantota. “Nodarbība” mūsu skolā ilgst apmēram stundu, es stāstu cilvēkiem par to, kāds agrāk bija cirks Latvijā un Ventspilī, sākot no XVII gadsimta, kad parādījās pirmie komedianti. Apmeklētāji var ne tikai klausīties, bet arī pamēģināt sevi cirka žanros = žonglēt, staigāt pa virvi. Vecums – no skolēniem līdz pieaugušajiem. Gribu savākt materiālus, rīkot izstādes, pasniegt to visu caur stāstiem un cirka radošajām darbnīcām. Izmēģinājuma darbnīcas mums jau bija, cilvēkiem patīk."
